6.Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs.
Paunveres baznīcas zvaniķis bija savāds vīrs. Ja viņam nebija nekā pārdodama, viņš centās kaut ko izlozēt, un, ja nebija arī ko lozēt, viņš dzīvoja pa krogu, dzēra un kāvās. Viena acs viņam jau bija izsista kautiņā, otra vēl turējās, bet ļaudis mēļoja:
— Ej nu sazini, cik ilgi turēsies arī tā otrā, gan jau izlidos no pieres kaula. Dodiet Liblem kaut simts acu, pēc gada vairs nebūs nevienas.
Lible uz šādām zobgalībām atbildēja:
— Ko nu melšat, vai es nāku pie jums nabagot pēc acu gaismas? Sargājiet vien paši savas ciparnīcas.
Nākamajā svētdienā, pēc tam kad Arnis atkal bija pavadījis Tēli līdz mājas vārtiem, pie delvera Libles atkal notika lielā izloze. Starp laimestiem atradās ari kāda veca pistole.
Tāpat kā visi ievērojamie tirgoņi ziņas par pirkšanām un pārdošanām grābj no zila gaisa, tā Totss uzzināja par šo darījumu. Arī viņš ieradās notikuma vietā. Totss paņēma tikai divas lozes un atlīdzināja to vērtību ar pāris saujām riekstu, bet ieguva pistoli. Vēlāk ļaudis runāja, ka Totss tur esot uzstājies kā liels vīrs: piesūcies kā mārks, iespraudis cigāru ģīmī, dancojis un kliedzis «juhei!». Taču tam visam ir mazāk svarīga nozīme. Atgriezīsimies pie skolas.
Pirmdienas rītā no mutes mutē klīda baumas, ka Totss laimējis pistoli. Vēsts izplatījās ātri. Kad Totss ieradās skolā, bērni viņu sagaidīja ar gavilēm, Totss kļuva par dienas varoni. Kur vien viņš parādījās, visur viņam sekoja vesels bars zēnu un meiteņu, kas kāroja aplūkot neparasto ieroci. Totss ļoti labi apzinājās, cik viņš
ieverojams, un visādi centas arī pienācīgi uzvesties, jo ik pēc brītiņa atkārtoja:
— Jā, puikas! Drīz jūs mani vairs neredzēsiet. Ko es te sēdēšu kā piesiets, kas man nekaiš nobungāt kādu sarkanādaino.
Protams, to jau varēja sagaidīt, šāda Totsa izturēšanās izraisīja vēl lielāku cieņu viņa biedru vidū. Lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu, Totss apsolījās pēc stundām izšaut ar savu «rībinātāju». Kam patīk, tie var palikt un noskatīties, kam ne, laipni lūdzu, ejiet mierīgi mājās. Viņš nevienam neuzplijās. Savā piesardzībā Totss nonāca pat tik tālu, ka nobrīdināja bailīgākos: viņa «rībinātāja» šāviens esot tikpat varens kā lielgabalam, un to varot sadzirdēt aiz divdesmit verstīm. Kam vārīgas ausis, tiem tās aizkritīšot, kam tās vēl vārīgākas, tiem sākšot strutot. Tā nu visi ar nepacietību gaidīja, kad beigsies stundas. Kad šis brīdis pienāca, tad neviens vairs nedomāja par mājām, neviens taču negribēja būt zaķapastala. Totss apsēdās pagalmā uz soliņa, izņēma no kabatas «rībinātāju», nolika sev blakus un uzbrēca:
— Jūs man pielūkojiet, sātani, neaiztieciet! — tad sameklēja pulvera ragu (tā bija avīžpapīra turziņa, kurā iebērta saujiņa medību pulvera) un nolika blakus ierocim. Citi, elpu aizturēdami, vēroja viņa izdarības. Tikai viens otrs uzdrošinājās ieklepoties vai izšņaukt degunu. Totss rīkojās. Viņš atvāza lielo kabatas nazi, kuru dēvēja par tomahauku, un satvēra šķērsām mutē. Uz zēnu jautājumu, kāpēc viņš tā dara, Totss paskaidroja:
— Ekur ķēmi, jūs jau nekā nezināt. Kamēr es lādēju ieroci, man no muguras var uzbrukt tūkstotis sarkanādaino. Piesardzība nekad nav par ļaunu.
Tenisons patlaban grasījās atsākt ēšanu, viņš jau pacēla maizes ņuku pie mutes, tad iejautājās:
— Kas tu īsti esi — baltais vai sarkanādainais? Vienreiz tu esi šis, citreiz — tas.
Totss, neteicis ne vārda, nomērīja Tenisonu ar nicinošu skatienu. Totsa vietā atbildēja zaķapastala Visaks:
— Viņš ir Kentukijas Lauva.
Tas izraisīja smieklus, kas acumirklī aprāvās: tagad nebija ne īstais laiks, ne vieta. Totss uzkliedza Visakam:
— Netarkšķi, muļķi! Labāk ej un sameklē savu tēvu.
Visaks sāka raudāt, citi smieties. Beidzot pienāca
satraucošais acumirklis, kad Totss, līdz matu galiem pilns nāves nicināšanas, satvēra pistoli un sāka bērt stobrā pulveri. Bailīgākie atkāpās; tos, kas uzdrošinājās palikt Totsa tuvumā, apbrīnoja visi.
Kad biszāles bija iebērtas, stobra galu aizbāza ar saņurcītu papīru.
Vēl tik jāuzliek pistonga — un darīts. Visi stāvēja kā pie zemes piekalti un vēroja Totsa rīcību. Pat katra sīkākā kustība tika ievērota. Kad pienāca izšķirošais mirklis, no bara iznāca Tenisons, aizpogāja mēteli un posās uz mājām.
Paspēris pāris soļu, viņš pagriezās un sacīja Totsam:
— Ko nu āksties, izdedzināsi sev acis.
— Tu vari iet, ja baidies, — Totss atbildēja.
— Kas man ko baidīties, ja jau tu pats nebaidies. Ķesteris tev sakurinās īstu pirti, ja sāksi te šaudīties.
— Tu, ķēms, domā, ka man bail no ķestera?
— Gan jau ir.
— Hē, lai tik viņš nāk, pagriezīšu stobru tieši pretī, tad tik tu redzēsi, kā cūka rikšo.
— Ko nu plāties! Ej uz purvu un rībinies, cik uziet.
— Pats vācies uz purvu!
Tenisons vairs neteica ne vārda, uzmeta kūkumu, kā jau parasts, kad sāka soļot, un aizgāja.
— Ir laiks, — teica Totss pieceldamies.
— Ai! — daži iekliedzās.
Totss paspēra soļus desmit uz priekšu, tad apstājās un pacēla ieroci uz augšu. Saviebis seju briesmīgā grimasē, viņš sauca:
— Mirsti, suns!
Daudzi aizturēja ausis. Tūlīt atskanēs šāviens.
Tā viņi tur stāvēja skolas pagalmā, cieši saspiedušies bariņā, apmēram divdesmit pieci zēni (meitenes bija aizgājušas uz mājām), mazliet tālāk, blakus mācītājmuižas pirtij, —- Totss ar briesmīgo ieroci un vēl briesmīgāku seju.
Saviena nebija. Vajadzēja norībēt šavienam, bet nenotika nekas.