— Lūdzu, vai drīkst iziet?
— Esi tik laipns un ej! — sekoja negaidīta atbilde. Visa klase smējās, bet Totss uz sliekšņa atskatījās. Viņš nesaprata, par ko tie īsti smējās.
— Totsam šodien atkal deviņi amati un kā desmitais laikam būs sēdēšana pēc stundām, — noteica skolotājs. — Tas nav labi, ka cilvēks ir tik daudzpusīgs: tāds apkraujas ar dažādām idejām un pienākumiem urt galu galā visu izdara slikti. Es neticu, ka Totsam no šīs ārā iziešanas būs kāds labums, bet ka gan es varu cilvēkam ko aizliegt, ja tas tik sirsnīgi lūdz. Un, ja es arī būtu aizliedzis, tad viņš ar savām domām tomēr būtu laukā un nepiegrieztu ne mazāko vērību tam, ko mēs šeit klasē darām. Ja mēs ar savu ģeogrāfiju jau būtu nonākuši Amerikā, tad varētu cerēt, ka tā
viņu kaut cik ieinteresētu — tur taču dzīvo slavenie Kentukijas Lauvas un sarkanādainie, bet mēs pagaidām diemžēl esam tikuši līdz Krievijai. Un ko gan Totsam nozīmē Krievija?
— Viņš vēl vakar solījās braukt uz Krievzemi par muižas pārvaldnieku, — Savādnieks ieminējās.
— Nūja, sarkanādaino virsaiša loma viņam laikam jau apnikusi. Totss alkst pēc pārmaiņām. Taču pagaidām samierināsimies ar to, ka centīsimies kaut cik iepazīt arī Krieviju, gan jau tad redzēsim, kā būs ar muižas pārvaldīšanu.
Stunda netraucēti turpinājās, un nevienam neienāca ne prātā, ka ārā pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Katra ziņā Totss uzkavējās ārpus klases pārāk ilgi, bet ej nu sazini, ko viņš tur īsti darīja.
Totss iznāca no klases un noņurdēja: — Smejieties vien, ķēmi, jūs jau nekā prātīgāka nevarat izdomāt, — un saka meklēt Ķīru.
Bet Kīrs bija nozudis ar visu savu sarkanmataino galvu, un Totss jau nodomāja, ka tas, būdams lielās sprukās, aizjozis uz mājām. Tad no mācītājmuižas pirts puses atskanēja dīvaini ķērcieni.
— Tā ir aizšauta vārna, — nosprieda Totss, — jāpaskatās, varbūt palaimējas noķert.
Totss tūlīt steidzās uz pirts pusi, kur skanēja dīvainā balss. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot, ka tas, kurš ķērca kā vārna, nebija neviens cits kā Kīrs. Adaniēls Kīrs, atspiedis galvu pret pirts stūri, vaidēja un stenēja, it ka gribētu apgāzt pirti.
— Kas tev kait? — jautāja Totss.
— Slikta dūša, — Kīrs atbildēja.
— Kāpēc?
— Nu tas vakarējais … tas vakarējais …
— Ak vakarējais vīns? Kā tu nokļuvi istabā?
— Papus ienesa.
— Ko viņš teica?
— Solījās tevi nosist.
— Mani nosist? Kāpēc?
Viņš bija ļoti izbrīnījies, ka cilvēks, kam viņš nekad nav nodarījis nekā ļauna, grib viņu nosist. Būtu Totss paņēmis to pudeli par diviem rubļiem, tad nu vēl, bet..,
Bet šī pudele par deviņdesmit piecām kapeikām — tīrās blēņas! Vai tiešām Totsa dzīvība bija tikai deviņdesmit piecas kapeikas un recekļa bļodiņas vērta! Nē, ja viņam vēl kādreiz gadīsies sastapt veco Ķīru, tad viņš tam pateiks tieši acīs, ka . .. Bet tagad lai mazais Kīrs tūlīt vācas no šejienes projām, te viņu vēl var ieraudzīt ķesteris vai pat mācītājs. Lai iet — vienalga, kur, tikai tālāk no acīm; kam tas jāzina, ka šim slikta dūša. Vēlāk sāks vēl runāt, ka . . .
— Bet kur lai es eju?
— Iesim pirtī.
Pareizi! Pirts bija īstā vieta, kur vislabāk noslēpties. Kā viņš, Totss, varēja būt tik neattapīgs, ka neiedomājās to tūlīt.
Totsa atbalstīts, Kīrs iestreipuļoja pirtī.
— Ļoti žēl, — teica Totss, — ka pirts nav izkurināta. Citādi varētu uzkāpt uz lāvas izsviedrēties un nelabums būtu kā ar roku atņemts.
Taču lai Kīrs tomēr pamēģina uzrāpties uz lāvas, katrā ziņā tur būs siltāks nekā šeit, apakšā; sestdienas siltums vienas dienas laikā taču vēl nebūs izgaisis.
— Rāpies uz lāvas, rāpies uz lāvas, — Totss mudināja. — Noliecies guļus, gan redzēsi — kļūs siltāk. Un vai zini, noģērb arī virsdrēbes; es ienesīšu no priekšiņas zarus un iekurināšu krāsni.
"— Uz lāvas var uzrāpties, — Kīrs piekrita, — bet izģērbties … Kālab lai izģērbjos?
— Ģērbies nost, ķēms, kļūs skaidrāka galva.
— Es jau esmu skaidrs, man tikai nelabi.
— Tad nelabums pāries. Ģērbies nost!
Totss iegāja pirts priekšiņā, ienesa zaru klēpi un iekūra krāsni.
— Nu, ģērbies, ģērbies! — viņš steidzināja un, bāzdams zarus kurtuvē un šķielēdams ar vienu aci uz Ķīru, piebilda: — Tūlīt krāsns kļūs silta, tad mazliet izsviedrēsies, uzgāzīsi sev ķipi auksta ūdens un gan tad redzēsi, cik vēlāk kļūs labi. Pats arī tā daru pēc iedzeršanas. Tās ir vislabākās zāles. Mans vecais arī saka, tās esot labākās zāles. Nu, ģērbies ātrāk!
Pie tam viņš piebāza pilnu krāsni ar žagariem un uzpūta uguni. Uguns sākumā negribēja iedegties, un kūrējs jau domāja, ka tur vainīgi slapjie žagari, taču, kad no krāsns mutes sāka plūst melni, biezi dūmi, viņš saprata, kas noticis.
— Velns parauj, juškas ciet! Tāpēc jau kup ka nelabais. Es domāju un domāju … — viņš iesaucas un, pakāpies uz soliņa, nocēla juškas. Uguns uzliesmoja, zari sprakšķēja, un kūrējs aiz prieka berzēja rokas, ka viss tik labi sokas.
Pa to laiku Kīrs negribīgi izģērbās un nolikās guļus uz lāvas.
— Nu, vai ir jau siltāk? — Totss pēc brītiņa noprasīja.
— Nē, vēl nav, — Kīrs atbildēja un kā vilks klabināja zobus aiz aukstuma.
— Tūlīt, tūlīt, — atbildēja Totss un iebāza krāsnī jaunu žagaru klēpi.
Ja šai acumirklī vispār kāds svīda, tad tas bija vienīgi kūrējs.