— Tūlīt, tūlīt! Jau ir… Krāsns virsa gluži sarkana, un pirts ceri no lielas svelmes sprakšķ. Jāuzmana, lai aiz lielā karstuma nepārsprāgst.
Var jau tūlīt izmēģināt; mazliet ūdens uz akmeņiem, lai redzētu, kāds ir gars. Blākš! Ķipītis auksta ūdens uzlido uz aukstajiem akmeņiem un čurkstēdams notek lejā. Nūja, vēl nav silts, tas tiesa, bet tūlīt būs. Tūlīt! Tad tikai Kīrs redzēs, kā viņam sāks līt sviedri un atgriezīsies veselība. Redzi, vīns. ir tāds dzēriens, kas vienmēr sīvi pretojas un negrib nākt ārā, bet, kad tas reiz iesāks, tad nāks, ka rīb vien. Alus un sīvais ļaujas daudz vieglāk izsviedrēties, bet kur tu ķersi alu un degvīnu, kad vīns jau ribās. Tagad Kīram tikai mierīgi jāguļ uz lāvas, gan jau viņš, Totss, visu izdarīs un nokārtos, kā tas pienākas. Ja viņš pats to visu nebūtu pieredzējis un piedzīvojis, tad Kīrs varētu domāt, ka … Bet — vai velns! — cik bieži viņš pats ir bijis tādās sprukās!
Tā lapsa vēl labu laiku cepa vaboli uz pērnā ugunskura un tad atkal iejautājās:
— Nu, vai ir jau siltāk?
— Vēl nav, — drebinājās Kīrs uz lāvas. — Liekas, ka salst arvien vairāk,
— Kas tam sātanam kait! Nu jau vajadzēja iesilt. Nē nu, ķēms, vēsāka tā, protams, nepaliek, tā kļūst arvien siltāka, tomēr vēl jāpaciešas. Un tu pats arī esi tāds sastindzis un no galvas līdz kājām vīna pilns, uz tevi tik ātri neiedarbojas.
— Vīna manī laikam gan nav ne pilītes, un vispār pēc tādām vaimanām man vairs nav nekā iekšā. Te ir auksts, tāpēc man salst. U, cik auksts! Es apģērbšos!
Kīrs jau gribēja apvilkt drēbes, bet piesteidzās Totss, izrāva viņam no rokām apģērbu un pamācīja:
— Skat, kāds ķēms! Tagad, kur drīz jau jāsāk svīst, tu gribi apģērbties. Dod šurp!
Viņš iznesa Ķīra drēbes pirts priekšiņā, atgriezās, sabikstīja uguni un pataustīja krāsni. Krāsns bija silta; ko viņš tur augšā tarkšķēja, ka šim esot auksti. Ja viņš tagad nesākšot svīst, tad esot jāšaubās, vai Kīrs vispār svīdīšot.
— Es tik un tā nesvīdīšu, ko tu uzplijies, — Kīrs atteica, — drīzāk piesalšu pie lāvas nekā svīdīšu. Dzirdi, kā knakšķ, kad atrauju dibenu no lāvas.
— Svīsti, svīsti! Tas ir veselīgi. Tās ir vislabākās zāles pret nelabumu.
Otrs ķipis ūdens nolija pār akmeņiem. Dziļumā tikko dzirdami nočūkstēja.
— Ahā! Es jau teicu! Nak! — sauca Totss un mirdzošām acīm skatījās uz augšu. — Vai jūti? Vai ir karsti?
— Nav.
— Bet siltāks ir nekā sākumā?
— Nav.
Kas tā par izrunāšanos, kur gan šis palika, tas siltums. Izkurināts vesels vezums žagaru — un vēl nav silts. Nudien, tad jau tas ir tīrais ledus gabals, kas kvern tur uz lāvas. Viņam nekas nelīdz. Pag, viņš pats uzkāps, paraudzīs.
— Nu ko tu mels — neesot silts. Ko tu vēl gribi? Te siltuma diezgan. Uzšaušu uz ceriem vēl vienu ķipīti ūdens, tad varēsi pārskaloties ar aukstu ūdeni — un gatavs.
To teikdams, Totss izsvieda uz akmeņiem vēl trešo ķipi ūdens un ātri saliecās kūkumā: svelme varēja izplaucēt acis.
— Nu, vai vēl nav silts?
— Tagad tā kā drusciņ būtu.
— Tad tikai rāpies žigli zemē un pārskalojies ar aukstu ūdeni,
— Ko nu mels, neesmu vēl iesācis svīst, kā tad es skalošos. Redzi, kāds es izskatos.
— Kāds tad tu izskaties?
— Zils.
— Zils? Kāpēc tu esi zils?
— Man salst, nu.
— Zils, zils, zils … — Totss domīgi raudzījās ugunī. Vai šī ogle, kas patlaban izkrita no krāsns, nelīdzinājās cilvēkam? Nu, protams, tā līdzinājās cilvēka galvai. Acis, deguns, mute, ausis — viss, kā pienākas. Gluži pazīstama seja. Tas taču bija .. . Tas taču bija … Strupais Juris, diedelnieks! Tavu joku! Jā, jā, Strupais Juris šodien skolā viņu sabāra. Bet kad gan šis nebaras. Un tagad? Tagad viņš bija skolā. Bet… bet… Tu zilais, sarkanais un melnais jods, patlaban taču bija ģeogrāfijas stunda! Bet Totss drīkstēja uzkavēties ārpus klases tikai dažas minūtes. Bet viņš sēž pirtī un kurina krāsni. Rauj tevi nelabais, Kīr, ar visu tavu nelabo dūšu!
Totss pa galvu pa kaklu izskrēja ārā, pakampa diezin kāpēc pirtspriekšiņā noliktās Ķīra drēbes un cik vien ātri varēdams skrēja uz skolu. Priekšnamā Totss apstājās un ieklausījās: vai tā vēl bija ģeogrāfijas stunda, varbūt jau iesākusies cita. Jauna stunda tā nevarēja būt, jo tad starpbrīdī zēnu klaigas varētu sadzirdēt arī pirtī; tātad, jādomā, bija vēl tā pati stunda, no kuras viņš aizgāja.
Pēkšņi klase it kā atdzīvojās. Nebija šaubu — ģeogrāfijas stunda bija beigusies. Totss paraudzījās uz savu saini un briesmīgi nobijās: Ķīra drēbes! Nolāpītais! Kā tās gadījušās viņa padusē?
Pārdomām vairs neatlika laika, tūlīt bija kaut kas jādara, ja viņš vispār kaut ko gribēja darīt; un, it kā viņu kāds būtu pagrūdis, Totss ar vienu lēcienu atradās pieliekamajā, kur viņš iebāza Ķīra drēbes pirmajā maizes tarbā, kas pagadījās pie rokas.
Tikko Totss bija paguvis to izdarīt, pieliekamajā ienāca divi zēni un izbrīnījušies apstājās.
— Vai tu velnu kādreiz esi redzējis? — vaicāja viens no zēniem.
— Neesmu, — otrs atbildēja.
— Tad paskaties! — pirmais sacīja un rādīja uz Totsu.
Totsu ar lielu kņadu izvilka no pieliekamā un ienesa guļamistabā, kur viņam kāds piebāza pie deguna spoguli. Totsa seja bija noziesta ar tik bieziem kvēpiem, ka pat nevarēja manīt, vai viņš nosarka vai ne.
15.Taču tagad nekavējoties atgriezīsimies pie Ķīra,
Taču tagad nekavējoties atgriezīsimies pie Ķīra, citādi nabaga vīrelim briesmīgajā karstumā kopā ar vīnu var izsvīst arī dvēsele.
Tikko Totss- bija paspējis izskriet no pirts, kad Kīrs viņu skaļā balsī sāka saukt atpakaļ. Kad tas neko nelīdzēja, viņš norāpās no lāvas un iegāja priekšiņā meklēt savas drēbes. Kaut gan Kīrs meklēja ļoti neatlaidīgi, viņš tomēr nekā cita neatrada kā vienīgi cepuri un zābakus; tātad viņam bija atlikusi vienīgi apģērba augša un apakša, kamēr vidusdaļas apsegšanai kāda ļauna roka bija atstājusi vienīgi Ādama svārkus un bikses. Kīrs uzlika cepuri, uzvilka savus lepnos šņorzābakus, aizlika vīģes lapas vietā pirts slotu un palūkojās pa durvīm laukā. Pagalmā valdīja klusums, nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Lielas sniegpārslas lēni laidās lejup un apsedza pirtspriekšu ar mīkstu, pūkainu segu. Tālāk, laikam pie kroga, zviedza zirgi. No vilnas fabrikas puses skanēja plūstošā ūdens šņākoņa un mašīnu vienmērīgais klik- klak, klik-klak!