Выбрать главу

Kur palikušas viņa drebes? Vai tikai tas nav aiznesis Totss? Kīrs sauca. Atbildes nebija. Varbūt viltībnieks ar visām viņa drēbēm noslēpies aiz pirts stūra; vaja­dzēja palūkoties. Rudmatis uz pirkstgaliem apgāja ap­kārt pirtij un nāca pie atziņas, ka tuvumā nebija ne­viena cilvēka.

Te pēkšņi pie skolas atskanēja dažādi trokšņi, tika virinātas durvis, un kā pārplūdusi upe pavasarī, kas izlauzusi sev ceļu, zēnu pulks izdrāzās pagalmā.

Kīrs ātri iemuka atpakaļ pirtī, notupās krāsns priekšā uz grīdas un klausījās.

Jā, kas viņiem nekaitēja trokšņot un klaigāt; viņi visi bija apģērbti, kamēr viņš te … Viņam likās, ka tas jau gadiem ilgi bijis bez drēbēm un vairs nav nekādu cerību tās atgūt.

Uguns sprakšķēja, ēnas šaudījās gar sienām, sma­gas lāses pakšķēdamas krita no griestiem, un akmeņi kaktā klusu šņāca. Uz brītiņu ārpusē iedimdējās soļi un atkal attālinājās. Kīram kļuva baigi. Aizkrāsne mel­no ja kā elles bedre, un, likās, tur it kā kaut kas sakus­tētos. Jau viņš pielēca stāvus, lai skrietu ārā un sauktu pēc palīdzības, te pēkšņi atkal iedimdējās soļi. Tagad kāds tiešām tuvojās pirtij; sniegs gurkstēja zem nācēja kājām, un kļuva dzirdami daži atsevišķi vārdi, it kā divi vīri par kaut ko apspriestos.

Kīrs izbijies atlēca atpakaļ; ja nu tas ir ķesteris!

Dažus acumirkļus vēlāk, būdams pilnīgi pārliecināts, ka tas tiešām ir ķesteris, viņš steigšus ierāpās tukšajā ūdens mucā pirts kaktā.

Kāds ienāca pirtī.

—   Hm, — nācējs neizpratnē iesaucās un apstājās iekurtās krāsns priekšā.

—   Durvis līdz galam vaļā, krāsns kuras, bet neviena nav. Brīnums, kas gan te iekūris krāsni?

Kīrs, aizturēdams elpu, tupēja mucā un klausījās.

Ka tas nebija ķesteris, to varēja pateikt pēc balss; bet kas šis vīrs īsti bija, viņš nekādi nespēja uzminēt. Balss katrā ziņā šķita pazīstama. Ja Kīrs gribēja pa­skatīties, tad tas bija jādara tūlīt, nekavējoties, pirms nācēja acis nebija apradušas ar tumsu.

Kīrs izslēja degunu pār mucas malu un ieraudzīja mācītājmuižas rentnieku — tātad lieta nemaz nebija tik traka, Baidīdamies, ka nācējs varētu aiziet un viņš paliks atkal viens, Kīrs uzšāvās mucā taisns kā svece un iesaucās:

— Sveiks!

—   Kas? Kur? — rentnieks satrūkās un raudzījās uz kaktu.

Es, es … — Kīrs iesāka, — tas esmu es. Totss atveda mani uz pirti, solījās iekurināt krāsni un aiznesa drebēs.

—   Kas, kas? Kas tu esi?

—   Es … Kīrs.

Rentnieks pienāca tuvāk un rūpīgi pētīja kailo vīreli.

—   Ko tu te dari? — viņš iesaucās un sasita rokas,

—  Un pliks kā burkāns! Kur tavas drēbes?

—        Drēbes aiznesa Totss. Mēs atnācām uz pirti, es gribēju izsviedrēties, un Totss iekūra uguni. Tad pa­ņēma manas drēbes un aizskrēja.

—        Nu, paskat, kāds sivēnu pāris, šie nākšot uz pirti sviedrēties. Bet, ja jau darītājs bija Totss, tad protams! Tāds dabū visu gatavu. Kur viņš tagad ir?

—   Kas?

—        Kas? Totss, protams … Tu taču teici, ka viņš esot aiznesis tavas drēbes,

—       Nūja, kas gan cits aiznesa, ja ne viņš. Droši vien aizskrēja uz skolu.

—        Nu, saki viens cilvēks, vai tādiem smurguļiem ir prāts galvā, — rentnieks bārās un pakratīja galvu, — tā jau jūs varat nodedzināt pirti. Un kas tad vēlāk atbil­dēs par skādi? Skatos, pirts skurstenis kūp — velns, kas tur notiek? Vai mācītājmuižas meitas sadomājušas veļu mazgāt, vai? Nesen taču mazgāja . .. Dieva laime, ka atnācu paskatīties. Kas tevi dzina te sviedrēties?

—       Man bija nelaba dūša, un Totss teica, ka vajagot izsvīst, tad nelabums pāriešot!

Rentnieks sāka skaļi smieties,

—        Tādi rakari, ko šie gan visu nedabū gatavu! To Totsu uz dažām dienām vajadzētu iespundēt pie ūdens un maizes, varbūt nāktu pie prāta, citādi šis cilvēk­bērns aizies pazušanā. Nāc nu ārā no mucas, cik ilgi tu tur kveritēsi. Neesi jau Diogens.

Pateicis šos vārdus, viņš izcēla trīcošo Ķīru no mu­cas un pieveda pie krāsns. Kīrs bija tievs un garš kā maikste.; viņa ēna uz sienas līdzinājās krāsns kruķim. Rentnieks bridi uzlūkoja izdēdējušo stāvu, tad noģērba savu puskažoku un uzsedza Kīram uz pleciem.

—   Nu palūkojies, pēc kā tu izskaties, — viņš teica,

—   lāpstiņas stāvas kā sienāžu kājas, bet nāk sviedrē­ties. Ko tad tu tāds vari izsvīst! Pasēdi un pasildies pie krāsns, es iešu palūkot, kur tas Totss aiznesis tavas drēbes.

Kīrs pietupās un sāka raudāt. Sīs divas dienas, šo­diena un vakarējā, bija ļoti nelaimīgas. Un tomēr viss būtu beidzies labi, ja nebūtu viņš paklausījis Totsu. Ak, šis briesmīgais Totss! No šīs dienas viņš nerunās ar viņu vairs ne vārda. Bet pag — kas tad tur? Kaktā kaut kas iegrabinājās. Kīrs jau sen bija manījis, ka ar šo aizkrāsni kaut kas nav kārtībā, bet tagad — ja no aizkrāsnes pēkšņi kāds izrāpos un klups viņam virsū? Nē, ātrāk projām no šejienes!