Dažus acumirkļus vēlāk kāds cilvēkbērns, kam ir gari, kaili stilbi, jož no upes puses uz skolu. Tā kā jau iesākusies jauna stunda, skrējējs laimīgi nonāk priekšnamā, aplaiž visapkārt izmisušu skatienu, tad ielec pieliekamajā kambarī un palien zem sola, kur viņš satinas rentnieka platajā puskažokā.
Skrējējs, kurš nav neviens cits kā Heinrihs Adaniēls Kīrs, tup zem sola kā liels, pelēks sainis.
Taču bēdzēju jau pamanījis kāds cits, kas ir augumā īss un resns, un steidzas no ķestera kūts uz skolas pusi. Kad pēdējais aizelsies ieskrien priekšnamā, kur viņš cer sastapt dīvaino skrējēju, tur nav neviena cita kā vienīgi skolotājs un rentnieks. Tie abi par kaut ko apspriežas.
— Vai te neviens nav ieskrējis?
— Nē, neesmu nevienu redzējis, — skolotājs parausta plecus.
— Kur tad šis palika? Uz šo pusi viņš atskrēja.
— Neesmu redzējis. Kas tas tāds bija?
— Nezinu, — stāsta resnais, kurš Paunverē piekopj ķestera amatu un kuru skolnieki dēvē par Strupo Juri.
— Nācu no kūts un redzēju, kāds skrēja uz šo pusi. Domāju, ka būs ieskrējis priekšnamā.
—Neko neesmu manījis, — savukārt apgalvo arī rentnieks.
— Nūja, es domāju, kāds no mūsu zēniem stundu laikā klaiņo- apkārt, — ķesteris nomierinās.
— Gik varēju nomanīt, tas bija kails puika un, man likās, bez biksēm.
— Bez biksēm? — skolotājs brīnās, un abi ar rentnieku izteiksmīgi saskatās. — Kurš gan tas varēja būt?
— To es nezinu.
— Kur tad šis ziema bez biksēm skrēja? — rentnieks šaubās.
— Varbūt bija kāds vazaņķis. Bet man rādījās, ka tas bija plikiem stilbiem un ieskrēja priekšnamā. Varbūt kaut kur noslēpās.
Ķesteris pavēra durvis un ielūkojās pieliekamajā.
— Nē, neviena nav, — viņš noteica un aizvēra durvis. — Kur gan šis varēja sprukt; jūs taču bijāt te, jūs būtu redzējuši. Kas zina, uz kurieni viņš aizskrēja.
Ķesteri nomierināja apziņa, ka vismaz ar viņa zēniem viss ir kārtībā. Viņš izgāja no priekšnama. Rentnieks glaudīja savas ūsas un smējās, tad satvēra skolotāju aiz piedurknes un pavilka sāņus.
— Tas, protams, ir bijis Kīrs, ko viņš redzējis, — rentnieks klusi noteica, — bet kur ellē viņš ieskrēja? Viņam vajadzēja pagaidīt pirtī, kamēr es sameklēju drēbes un tās aiznesu.
— Varbūt bija te atnācis un aizskrēja atpakaļ uz pirti, — sprieda skolotājs.
— Nūja, tā laikam būs. Pa to laiku, kamēr es biju iegājis pie jums klasē, viņš bijis te. Bet tagad ātri jāpajautā Totsam, kur tas licis Ķīra drēbes.
— Tots, panāc šurp! — uzsauca skolotājs, pavēris klases durvis.
Totss, skaļu smieklu pavadīts, ienāca priekšnamā. Visi nojauta, ka Totss atkal iejaukts kādā sarežģītā dēkā. Pirmkārt jau visi bija ievērojuši, ka nozudis Kīrs.
— Kur tu liki Ķīra drēbes, Tots? — jautāja skolotājs, aizvērdams durvis.
— Ķīra drēbes? Es nezinu. Es neesmu ņēmis, — Totss liedzās, rūpīgi pētīdams savu svārku pogu.
— Kas tad paņēma?
— Es nezinu. Bet varbūt pauninieks būs paņēmis.
— Kāds pauninieks?
— Tas, kurš pagāja garām.
— Kurš pagāja garām? Runā skaidrāk. Brīnums, ka tu šodien esi tik nerunīgs. Citādi tu pļāpā vairāk, nekā vajag.
— Nu, tas pats pauninieks, kurš … kad es nācu projām no pirts, tur pagāja garām pauninieks.
— Un tev liekas, ka tas paņēma?
— Kas gan cits?
— Hm …
Skolotājs ar rentnieku saskatījas un paraustīja plecus. Būtu pavisam slikti, ja Totss runātu taisnību. Ej nu saķer vēju, pauninieks jau droši vien liela gabala.
— Vai tu tiešām neesi ņēmis? — tagad jautaja rentnieks.
— Neesmu ņēmis, nu!
—Un garām pagāja pauninieks?
— Jā. Es nezinu, laikam jau bija pauninieks… Vai arī tatārs. Rokā viņam bija dzelzs olekte.
— Uz kuru pusi viņš aizgāja?
— Uz kroga pusi. No Kiusnas puses atnāca un uz krogu aizgāja.
— Nu tas tik ir numurs, — rentnieks uztraucās, — tagad nekas cits neatliek kā dzīties pauniniekam pakaļ. Un, kas zina, vai viņu maz dabūs rokā. Redzi, patiesībā tā būs tava vaina, tots, ja Kīrs tagad paliks bez drēbēm. Kāpēc tu viņu aizvilināji uz pirti?
— Es jau neko, viņš pats …
— Totsīt, Totsīt, nekrāj kvēlojošas ogles uz savas galvas, — skolotājs piebilda. — Esmu ar tevi līdz šim apgājies cik vien labi varēdams, bet, liekas, vajadzēs sākt ar bardzību. Un iegaumē — ja tad kāds jautās: kas to izdarījis, tad tā arī atbildi: pats izdarīju. Žigli atnes savu mēteli!
Totss jau nodomāja, ka viņu grib raidīt uz mājām, un briesmīgi nobijās. Viņa mutes kaktiņi noraustījās, it kā viņš gribētu kaut ko teikt, viss stāvs saguma, it kā to būtu noliekusi pārlieku smaga nasta. Šīsdienas joks draudēja pārvērsties par rūgtu patiesību.
— Nu ej, ej, rakari, — skolotājs atkārtoja, — Kīrs pirtī aiz aukstuma būs sasalis ragā.
Tots noprata, ka viņa mēteli gribēja aiznest Kīram, un ātri izpildīja pavēli.
Un tagad ej nostājies pie krāsns, kamēr es atnākšu atpakaļ. Tad runāsim tālāk. Man tev šodien vēl daudz kas sakāms.
Pēc tam skolotājs paņēma Totsa mēteli un kopā ar rentnieku devās uz pirti.
Totss pa durvju spraugu noskatījās, kā tie abi aizgāja, piesardzīgi palūkojās apkārt un sāka steidzīgi atraisīt maizes kuli, kurā atradās Ķīra drēbes. Viņš bija tik loti iedziļinājies šajā darbā, ka nemaz nepamanīja, ka zem sola kāds sakustējās un no kažoka izspraucās sarkani mati. Viņš jau bija paguvis izvilkt no tarbas Ķīra svārkus un patlaban bīdīja atpakaļ lielu maizes ņuku, kas kopā ar biksēm izspraucās dienas gaismā, kad viņš, vienā rokā maize, otrā bikses, sāka klausīties.
— Tots! — kāds klusi ierunājās zem sola.