— Mh … mh … mh .. . kur … kas tu esi? — Totss sastostījās un bailēs gandrīz nometa maizes riecienu.
— Es, es tas esmu . .. Kīrs. Kur tu liki manas drēbes? — balss čukstēja.
— Tas esi tu! — Totss priecīgi iesaucās. Viņa izbijusies seja atplauka platā smaidā. — Nu ko tu, ķēms, atskrēji šurp, es būtu tev aiznesis drēbes uz pirti… Domāju, ka tu vēl sviedrējies!
— Saturi labāk muti! Sviedrējies pats, ja gribi!
— Nu, nu …?
— Kur.manas drēbes?
— Drēbes ir šeit, — Totss mierīgi atteica. — Kur šīs varēja palikt, ķēms? Drēbes ir šeit. Se, ņem, te būs svārki, te bikses, veste arī ir šeit, zeķes un kaklauts vēl tarbā, bet — ak tu nelabais! — kaklauts iesprūdis sviesta cibiņā. Bet nekas, nekas, gan es to notīrīšu. Tagad pasteidzies. Parādi, cik ātri tu vari apģērbties. Es rītos divarpus minūtēs esmu gatavs.
Kīrs atstāj rentnieka kažoku turpat zemē un pārvēršas par ī$tu ģērbšanās mašīnu, vēja ātrumā uzslīd virsū bikses un svārki, tā ka visas šuves nošvirkst, Totss visādi tam cenšas palīdzēt un, starp citu, pamāca, ko stāstīt, ja kāds iedomātos viņu iztaujāt par notikušo.
Pēc brītiņa abi zēni ienāk klasē un nosēžas savās vietās. Kīram ir mazliet raudulīga seja, Totss bieži paraugās uz krāsns pusi un grauž nagus. Liekas, ka viņš par kaut ko mazliet uztraucas.
— Vai kāds nav redzējis Ķīru? — jautā skolotājs, kurš tūdaļ pēc Totsa un Ķīra ienāk klasē.
— Kīrs ir šeit, — atbild Totss un norāda uz Ķīru.
— Ahā, Kīrs ir tur, jā. Bet tu? Tev taču vajadzēja …
— Jā, jā, es tūlīt iešu, — atbild Totss, virzīdamies uz krāsns pusi. Tad skolotājs uzraksta mazu zīmīti, iedod to Jerveotsarn un piebilst:
— Aizskrej un iedod šo zīmīti rentniekam. Viņš pie staļļa jūdz zirgu.
Un, ejot garām Totsam, kurš jau ir nostājies pie krāsns, klusu piebilst, tā ka sadzird tikai Totss;
— Pauninieku jau noķēris Totss — rentniekam pēc tā vairs nav jādzenas.
16.Savu redzamo un neredzamo ienaidnieku vajāts
Savu redzamo un neredzamo ienaidnieku vajāts, Totss turpināja auļot kā uz naža asmens un, par spīti visiem draudiem, tomēr neizlidoja no skolas.
Bieži vien viņa liktenis karājas mata galā, bet šis matiņš izturēja un nepārtrūka arī tad, kad Totss pie tā piekarināja vēl dažu labu jaunu nedarbu. Varbūt tieši tas' bija viņa glābiņš, ka viņš nekad neļāva skolas vadībai īsti attapties un nedeva tiem laika pienācīgi novērtēt savus nedarbus. Līdz ar jauniem nedarbiem vecie it kā nogrima aizmirstības dzelmē.
Desmitajā martā, kādā pavasara vakarā, zēni izdzirdēja, ka uz upes kāds izmisīgi sauca pēc palīdzības.
Zēni aizskrēja skatīties, taču nevienu neieraudzīja. Pēc brīža klasē ienāca Totss un paziņoja, ka upē noslīkuši divi Joniļas ciema vīri. Vēlāk noskaidrojās, ka kliedzējs bijis Totss.
Pāris dienu vēlāk, no rīta pamostoties, vairāki zēni ieraudzīja, ka viņiem pa nakti uzaugušas ūsas un bārdas.
Gadījumu izmeklēja, un atklāja, ka Totss naktī ar olu laku nokrāsojis zēnu padegunes un zodus.
*
Tās pašas dienas vakarā zēni brīnījās, ka klases pulkstenis astoņu sitienu vietā nosit tikai vienu reizi.
Totss bija sienas pulksteni nostādījis pēc sava kabatas pulksteņa. Bet viņa kabatas pulkstenim, kā viņš pats paskaidroja, piemita tā dīvainā īpašība, ka to nevarēja uzvilkt, taču tas arī nekad neapstājās.
Neilgi pēc tam viņš bez kāda iemesla iecirta mazajam Lēstam pamatīgu pļauku, turklāt pats visgudri noteica:
— Kas neturas ciet, tas jāaizsit.
* *
*
Dienu vēlāk Kīrs staigāja pa klasi ar jocīgu papīra asti, uz kuras bija uzzīmēta pudele un apakšā parakstīti vārdi: «Lati pats».
* *
Nākamajā dienā notika pamatīga izplūkšanās ar Seineru, pie kam Totss Semeru saukāja par sivēnasti,
mēslu vaboli un elles praulu.
* *
*
Tajā pašā vakarā sadursme ar Savādnieku. Murkšķis uz Savādnieka vēlēšanos ķestera virtuvē bija uz- cepis gaļu, ko abi Teukres zēni gatavojās notiesāt vakariņās. Viesos ieradās arī Totss. Abiem zēniem pret to nebija iebildumu, un kādu brīdi visi trīs ēda klusēdami. Te Savādnieks nolēma pajokot.
— Stāsta, ka zemeslode griežoties, — viņš teica un pagrieza bļodu ar labākajiem gabaliem uz savu pusi. — Lai tad griežas ar!
— Bet, kad iesper pērkons, tad viss iet juku jukām,— atbildēja Totss un ar sparu iesvieda savu maizes riecienu bļodā. Gaļas gabali nokrita uz grīdas, un tauki apšļāca Savādnieka un Kuslapa seju.
* *
Pēc. tam viņš iesita mācītāja sunim un solījās braukt uz Ameriku lauvu medībās.
— Atsūtīšu jums ragus un ādu, — viņš lielījās zēniem, kas bija redzējuši Totsa varoņdarbu. Kāds ieminējās, ka lauvām ragu neesot. Totss tūlīt tam piekrita un nosolījās atsūtīt tikai ādas. Tā vai citādi, bet skolas gaitas viņam bija pagalam apnikušas. Un vispār, darbs esot domāts tikai nabagiem un veciem zirgiem vai arī kā laika kavēklis muļķiem.
Tad vēl.
Drīz vien pēc tam sekoja pamatīga saraušanās ar ķesteri. Pusdienas laikā, kad guļamistabā neviena nebija, Totss bija pagatavojis no sava mēteļa, zābakiem un cepures jocīgu izbāzni un piekāris to pie griestiem. Uz pakārtā muguras bija piestiprināta zīmīte: «Lūdzu manā nāvē nevienu nevainot. Pakāros tāpēc, ka trūka naudas.»
* * *
Zagļu ķeršana.
Naktī Totss gribēja iziet laukā. Pavēris durvis, viņš pēkšņi iekliedzās briesmīgā balsī:
— Ko tu tur glūni! Ko tu tur glūni! Tu domā, ka es tevi neredzu?
Tad ienāca guļamistabā un piecēla visus zēnus, lai nākot zagļus gūstīt. Skaidrs, ka neviens pat nedomāja viņam paklausīt un doties ķert zagļus. Taču nakts miers bija iztraucēts, un vēlāk šis gadījums kļuva zināms arī ķesterim.