Siļķu pienaglošana pie priekšnama ārdurvīm par godu ķestera dzimšanas dienai.
Mēness gaismā siļķes mirdzēja kā- zvaigznes, un Totss teicas ka par tik lielisku uguņošanu ķesteris-varot tikai priecāties.
Velnišķīgs koncerts zem mācītājmuižas jaunkungu logiem. Rezultātā Totss pārsita pieri pret koku, un nākamajā dienā, ievērojot ķestera ieteikumu, tēvs viņu nopēra.
* * *
Brauciens uz ledus gabaliem, kur Tomings, izpildot Morgāna lomu, Totsa vainas dēļ gandrīz noslīka.
Smēķēšana aiz mācītāja pirts, kas beigtos ļoti bēdīgi, bet skolotājs aizbildināja zēnus ķesterim, un tas samierinājās ar vieglāku sodu, atstājot vainīgos pēc stundām.
Jocīgi pantiņi par Kesamā brāli; tos Totss bija sadzejojis ar kāda cita palīdzību un skandēja brīvstundās vairākas dienas pēc kārtas.
Kesamā brālis bija norakstījis mājas savai skaistajai māsīcai Marei, un tagad šī Mare, kas bija solījusies kļūt viņa sieva, grasījās izlikt pašu saimnieku no mājām.
Sī dziesma, kas ar laiku sasniedza arī ķestera ausis un vēlāk sagādāja Totsam daudz nepatikšanu, skanēja tā:
Tavu postu, visi rājas:
Kur nu ir tās tavas mājas?
Govis, aitas, vistu baru,
Vācu drošku, cūku sarus —
Visu paņem ļaunā Mare!
Pašam man ir daba lēna,
Tādēļ staigāju kā ēna.
Lieli strīdi ar Savādnieku drēbju pakaramā dēļ, kam sekoja nikna plūkšanās, un Savādniekam tika pārplēsta kabata.
Savādnieks. Tu nebāz savu mēteli uz sveša pakaramā!
Totss. Ķēms, tieši to pašu es gribēju sacīt tev. Tas ir mans pakaramais.
Savādnieks. Nē, tas nav tavs pakaramais.
Totss. Nē, tas ir mans pakaramais.
Savādnieks. Zini, Tots. Tā kā tev mūsu- vidū ir grūti dzīvot un visi tev dara pāri, — ej uz turieni, kur zeme saplūst ar debesīm, iesit debesīs naglu un pakar uz tā savu mēteli.
Totss. Gatavais ķēms. Bet ja zeme sāks griezties … kā jau tā parasti griežas … ko tad?
Savādnieks. Tad mētelis paliks karājoties pie debesīm, bet tu uz mākoņa tam vari aizbraukt pakaļ.
Totss. Uz mākoņa ir varena braukšana, tikai netiek lejā.
Savādnieks. Gan tiksi lejā. Kā tad tu ar vīna pudeli no plaukta tiki lejā!
Vārds pēc vārda, un iedegās īsts strīds, kas beidzās tā, kā jau iepriekš tika minēts.
17.Bet mums nav jābūt netaisnīgiem
Bet mums nav jābūt netaisnīgiem. Ja esam runājuši par, Totsa pārkāpumiem, tad nedrīkstam aizmirst arī viņa labās īpašības; pilnīgi neiespējami, ka viens cilvēkbērns no galvas līdz kājām ir pilns nerātnību; jebkurā cilvēkā atradīsies arī kaut kas labs.
Laiku pa laikam Totsā pamodās zinātkāre.
Jāatzīstas, ka tas gadījās ļoti reti, un tieši tāpēc pievērsīsim šiem gadījumiem jo lielāku vērību.
Kādā pusdienas starpbrīdī Ansis Vipers stāvēja pie ģeogrāfijas kartes un kaut ko domāja. Totss, garām iedams, apstājās.
— Ko tu tā prāto, Viper? — viņš iejautājās.
Vipers domīgi uzlūkoja Totsu, bet neatbildēja.
— Kurā pusē ir Vācija? — Totss jautāja.
— Nu parādi tu, kurā pusē ir Vācija? — mudināja Vipers.
Totss pamāja uz austrumiem.
— Tur kaut kur.
— Ej nu, ej, vai tiešām tur? — Vipers iesaucās. — Parādi uz kartes!
Totss paraustīja plecus. Patiesībā viņam bija vienalga, kurā pusē bija Vācija; viņa dēļ tās varēja vispār nebūt. Bet šī karte tomēr bija dīvaina lieta; cilvēkam, nudien, ir bijusi pacietība, kas tajā sazīmējis šīs svītriņas un nosaukumus; visa karte bija kā ar smiltīm apbārstīta.
— Kurā pusē ir Vācija — austrumos vai rietumos?
— Rietumos.
— Kāpēc tad tu rādīji uz austrumiem?
— Redzi, to es pats lāgā nezinu, — Totss atbildēja.
— Bet man vienmēr liekas, ka visas šīs Vācijas un Francijas, un Anglijas atrodas uz austrumiem; ka rietumos nav nekas cits kā tikai viens liels ezers, un tad ir gals.
— Kam gals? Kur gals? Ko tu īsti domā ar šo galu?
— Gals, nu.
— Pasaules gals? Tātad tev liekas, ka zemeslode nobeidzas rietumos, tāpat kā dzelzceļa sliedes Tallinā, ko?
— Nūja …
— Nē, nē, brālīt! Pagaidi mazliet, es tev paradīšu, kāda izskatās zemeslode.
Vipers izņēma no skapja globusu un nolika to Totsam priekšā.
— Skaties, Tots, — viņš teica, — kur te ir sākums, kur gals? Zemeslode ir apaļa kā tava galva un riņķo ap sauli. Katru divdesmit četru stundu laikā tā vienu reizi apgriežas ap savu asi.
— Tāpat kā kaķis ap karstu biezputru, — Totss prātoja.
Vipers paņēma tintes pudeli, kam vajadzēja aizstāt sauli, un gāja tai apkārt ar globusu, pie kam viņš pats arī grieza globusu.
Totss atcerējās, ko tamlīdzīgu esot stāstījis arī skolotājs, bet tad viņš neesot sapratis ne tik, cik melns aiz naga. Viņš taču tik labi nemācēja krieviski. Tagad Totss sāka kaut ko apjēgt un līdz ar to viņā pamodās interese par ģeogrāfiju.
— Tomēr savādi, kā šie nenokrīt zemē! — viņš iesaucās un aplūkoja globusu no visām pusēm.
— Kā — nenokrīt zemē? Kas?
— Nu, piemēram, tie, kas tur dzīvo, tie amerikāņi, vai kā šos sauc. Viņi jau staigā ar kājām gaisā, kā mušas pa griestiem. Kāpēc viņi nekrīt zemē?
Vipers paskaidroja, kāpēc neviens nenokrīt no zemeslodes. Zemeslodei piemītot pievilkšanas spēks vai magnēts, kas visu velkot sev klāt; par to viņš varot pārliecināties pēc tā, ka gaisā uzsviests akmens nokrītot atpakaļ uz zemes.
— Nu, bet amerikāņi tomēr staigā ar kājām gaisā.
— Nē, nestaigā. Zemeslodei nav ne augšpuses, ne apakšpuses. Kad dzijas kamolu piekar aiz aukliņas pie