griestiem, tad tu vari redzēt, ka tai ir augša un apakša. Zemeslode ir pavisam savāds kamols. Zemeslodei apkārt ir gaiss un pievilkšanas spēks.
— Bet kā gan tā griežas? Stāsta, zeme griežoties. Vai tas tiesa?
— Protams. Zemeslodei ir sava ass,
— Ass — oho! Nu tā tik ir lieta, bet jocīgi, ka .. . ka tā nepārlūst pušu.
— Nu, par to nav ko bēdāt. Sī ass nav nekas cits kā iedomāta svītra, kas šķērso zemeslodi un savieno ziemeļpolu ar dienvidpolu. Patiesībā tādas ass nemaz nav, bet zeme griežas tā, it kā tai būtu ass; tas ir, zeme savā kustībā griežas zināmā leņķī. Vai saprati?
— Sapratu.
Pateicis šos vārdus, Vipers uzlika vienu pirkstu uz dienvidpola, otru uz ziemeļpola. Totsu pārņēma iedvesma, un viņš klausījās Vipera stāstā kā pasakā. Un ne jau tikai Totss; kad zēni atskatījās, aiz viņiem jau bija sapulcējies prāvs bariņš ziņkārīgo.
— Redziet, Totss klausās tā, ka ausis vien kust, — kāds ieminējās.
Vipers turpināja skaidrot, kā zeme griežas ap sauli un kā rodas vasara, ziema un citi gadalaiki; kā ekvators pārdala zemeslodi divās daļās un kā zeme iedalās platuma un garuma grādos. Tika runāts par vēja izcelšanos, saules un mēness aptumsumiem un tā joprojām.
Reiz, kad skolotājs stāstīja par vēja izcelšanos un nostājās durvīs ar degošu sveci rokā, lai parādītu, ka augšā liesma plīvo uz āru, bet apakšā uz iekšu, Totss nodomāja, ka skolotājs grib pārliecināties, vai vējš spēj nodzēst sveces liesmu. Līdz šai dienai viņš nebija ticis pie skaidrības, kāpēc uz vienas kartes ir divas zemeslodes. Ar laiku viņam par zemeslodi bija izveidojies visai dīvains priekšstats; vārdu sakot, viņš nezināja, vai zemeslode ir viena vai divas. Uz šīs noslēpumainās kartes bija dīvas, un viņa domas jau nodarbināja jautājums, kādam jābūt tam milzīgajam āķim, kas savienoja augšējo un apakšējo daļu. Un tālāk: kad augšējās un apakšējās daļas iedzīvotāji sanaidotos, tad augšējiem ir ellīgi viegli atāķēties no apakšējiem un nolaist tos «dibenā», ka nodimd vien.
Tikai tad, kad Vipers atnesa globusu un skaidrā igauņu valodā pastāstīja, ka zemeslode ir izveidota tāpat kā šī koka ola viņa rokā, tad Totsam kļuva skaidrs, ka zemeslode ir tikai viena. Vēlāk viņš saprata arī sarežģīto jautājumu, kāpēc Amerikas zēni, kaut arī tie atradās «zem» Paunveres zēniem, nenokrīt no zemeslodes.
Pēc. tam viņš izgāja laukā, uzsvieda akmeni gaisā un iesaucās:
— Redziet, puikas, kāds spēks!
— Ha, liela lieta! Uzsviest gaisā nieka akmeni.
— E, ķēmi, ne jau man, — zemeslodei, — sviedējs atbildēja.
Tad viņš piegāja pie durvīm, uzrāva sērkociņu, izmēģināja vēju, piesauca vēl pāris zēnu un paskaidroja:
— Nē, tā tomēr ir taisnība, ka apakšā gaiss ir auksts, bet augšā silts. Tāpēc jau arī pirtī ir ierīkotas lāvas.
Aiz satraukuma grauzdams nagus, viņš nosolījās jau tajā pašā dienā pagatavot globusu. Koks šim nolūkam viņam jau esot sagādāts; vajagot izdobt tikai divas puslodes un salīmēt kopā.
— Savādi, — nodomāja Arnis Tali, klausīdamies Vi- pera paskaidrojumos.
Debesīs ir bezgalīgi daudz zvaigžņu, un tomēr tās visas virzās pa savu nosprausto taku un nekad neno- maldās no pareizā ceļa.
Viņš pievērsās Tenisonam.
— Droši vien kādreiz tās arī saduras un nokrīt zemē, — viņš teica. — Izejiet laukā naktī, kad debesis nav apmākušās, tad redzēsiet.
— Kas nokrīt zemē?
— Zvaigznes.
— Nūja, zvaigznes. Bet patiesībā tās nemaz nav zvaigznes. Tās, kas līdz ar zemeslodi riņķo ap sauli, tās ir kas cits.
— Kā — cits? Zvaigznes paliek zvaigznes.
— Nē, nav tiesa, tās ir kas cits.
— Nu, manis dēļ tas var būt arī kas. cits, bet vai zini, Tali, kas jādara, kad krīt zvaigzne?
— Nezinu. Kas tad jādara?
— Ja tu redzi, ka krīt zvaigzne, tad tev tūlīt kaut kas jāvēlas .. . kāds skaists zirgs vai … Vienalga, vēlies, ko vien tu gribi. Bet tajā brīdī, kad tu vēlies, tev jāsviež kaut kas uz augšu, pret zvaigznēm; ja nav nekā cita, tad sagrābsti kaut vai gružus no kabatām. Tad tūlīt piepildīsies, ko vēlējies.
— Vai tiešām? Kā tu to zini?
— Tā runā . .,
— Vai tu kādreiz esi mēģinājis?
— Neesmu. Kā es varu mēģināt, ja tajā brīdī nekas neiekrīt prātā, bet, ja arī iekrīt prātā, tad, kamēr tu sagrābsti, no zvaigznes vairs nav ne vēsts.
— Hm . . . Bet vai zini, Tenison, —1 es pamēģināšu.
Sai mirklī viņiem aiz muguras atskanēja skaļš blīkšķis un, kad tie apgriezās, Visaks ar abām rokām sa ķēra galvu un saviebies sāka raudāt.
— Vai tad es esmu vainīgs, — kāds smējās aizsmakušā balsī, — kāpēc tu nepieliecies.
— Tā nav Tominga vaina, — kāds piebilda, — Vi- saka galvai ir liels pievilkšanas spēks. Sakiet nu vēl, ka Visakam nekas neķeras galvā.
Bet skaļāki par Visaka raudāšanu un citu smiekliem bija Totsa vārdi, ko dzirdēja arī Tali un Tenisons:
— Iegaumējiet, globusu es pagatavošu, kaut arī tas maksātu veselu rubli. Gan jūs redzēsiet, nākamajā nedēļā tas būs jau gatavs un es to atnesīšu uz skolu. Tas būs ļoti skaists un liels un …
— Mīļais Tots, labāk jau lai paliek, — Savādnieks zobojās, — mums bail.
-— Uztaisīšu gan. Nudien, uztaisīšu. Tur, kur ir mūsu skola, uzvilkšu lielu, sarkanu krustu, un visi tūlīt varēs redzēt, kur mēs atrodamies. Un mūsu upi uzzīmēšu un …
— Uzzīmē uz sava globusa arī ķestera kartupeļu kaudzi, — atbildēja Savādnieks. — Un, kad tu zīmēsi upi, neaizmirsti arī plostu upes dibenā — katrā ziņā uzzīmē arī to.
— Ķēms, vai tad tik lielu plostu var uzzīmēt uz globusa?
Nākamās stundas beigās Totss no jauna piegāja pie" Vipera un jautāja:
— Kā tu to visu zini, Viper?
— Ko tad?
— Nu, visu to būšanu par zemeslodi… ka ta griežas un .. .