— Tas viss aprakstīts grāmatās.
— Ak grāmatās. Nūja. Vai tad tu lasi tādas grāmatas?
— Lasu.
— Vienmēr?
— Nē, ne jau vienmēr. Kad atliek laika.
— Bet tu teici, ka četrus gadus esot kavējis skolu.
— Nu un tad? Var jau ari mājās, nenākot uz skolu, lasīt grāmatas un mācīties.
— Lasīt jau var, piemēram, stāstus un . .. Tādas grāmatas lasu arī es pats … Bet mācīties?
— Arī mācīties var.
— Hm? …
— Noteikti var.
— Kāpēc tad tu vēl nāc uz skolu?
— Skolā, nu .. . Skolā labāk veicas.
— Varbūt tēvs pavēlēja?
-— Tēvs? Kādēļ tēvs? Es pats gribēju.
— Pats gribēji nākt uz skolu?
— Jā, gribēju mācīties tālāk.
— Hm … Tu esi jau pieaudzis cilvēks un gribi vēl iet skolā? Kas tad mājās strādā?
— Strādā? . . . Nu, savs laiks darbam, savs mācībām. Vasarā strādāju, iekrāju naudu un ziemā eju skolā.
— Ahā. Bet vai zini, Viper, ja tu vasarā esi iekrājis naudu un vienmēr gribi lasīt, tad nopērc no manis vienu smuku stāstu grāmatu.
18.Tuvojas pavasaris. Nokalnēs un augstākās
Tuvojas pavasaris. Nokalnēs un augstākās vietās jau melno zeme. Pļavās ierodas jautrie melnsvārči un svilpo augu dienu. Krūmu un ciņu pavēnī no mitrās sūnas raugās pretī
dzeltenas galviņas kā bērni rītos no savām gultiņām. Gaismas un saules spožuma visur tik daudz, ka acis tikko spēj ar to aprast. Sīkas rociņas satver mazu koka lāpstiņu un iet «taisīt» pavasari. Protams, jo vairāk mazu renīšu tie izraks pagalmā, jo ātrāk notecēs ūdens un pavasaris būs klāt. Kas par to, ka mazās kājiņas samirkst slapjas un māte rājas, — gaidot pavasari, var daudz ko paciest!
Iešana pāri grāvjiem un lāmām ir ļoti bīstama: no virspuses tās vēl nosegtas ar slapju sniega kārtu, bet apakšā nemierīgais ūdens vilina neuzmanīgos pavasara gaidītājus.
Ar katru jaunu rītu ierodas jauni dziedātāji; liekas, it kā tie gatavotos lieliem dziesmu svētkiem.
Ir sestdienas pēcpusdiena. Skolā patlaban beidzas pēdējā stunda un skolēni pošas uz mājām. Kopā ar pārējiem bērniem pagalmā iznāk arī Arnis Tali. Viņš pa ziemu ir manāmi pastiepies garumā, taču bālie vaigi un iekritušās acis atgādina slimību. Mati viņam nav labi sen apcirpti, un vecā naģene, ko viņš uzlicis galvā, iestājoties siltākam laikam, kļuvusi viņam drusku par mazu. Arnis aizpogā mēteli un klusēdams dodas uz vārtiem. Liekas, viņš pat nedzird, kā trokšņo un klaigā viņa biedri, — viņš ar savām domām kavējas kaut kur citur. Pie vārtiem viņš satrūcies apstājas,
pāris soļu atkāpjas, tad pēkšņi pagriežas un apmet lielu līkumu gar baznīcas žogu, lai, ejot pa citu ceļu, atkal nokļūtu uz lielceļa. Pie vārtiem stāv Savādnieks un Tēle.
Savadnieks ierauga Arni un, pamājis ar roku uz baznīcas pusi, ierunājas:
— Skaties, kur Tali. Kāpēc viņš iet pa to ceļu?
— Vai es zinu, — smiedamās atbild Tēle.
— Jocīgs puika, — nosaka Savādnieks, — ko viņš spītējas?
— Diezin kas šim kait, — atbild Tēle, noskatīdamās, kā Arnis aiziet.
— Ej viņam pakal, pajautā. Jums kopīgs ceļš. Senāk vienmēr gājāt kopā, kāpēc tagad vairs neejat?
— Viņš laikam ar mani vairs negrib iet. Vienmēr aizskrien pirmais vai arī nogaida, kamēr es aizeju.
— Kāpēc?
— To es nezinu.
— Ir tak jābūt kādam iemeslam, kas .,.
— Nudien nezinu. Varbūt ir kļuvis iedomīgs, ka šis tik gudrs.
— Viss var būt. Ej tu viņu sazini: ne ar vienu nerunā. Ar Tenisonu dažreiz aprunājas, bet tas jau ari tāds pat mēms, arī viņš, atskaitot Arni, nesarunājas ne ar vienu citu. Būtu interesanti paklausīties, par ko viņi spriež. Bet, ja tu saki par gudrību, tad … Jā, agrāk gan viņš zināja visu, bet tagad jau vairs tik gludi neiet. Vai viņš nemācās, vai kas tur īsti ir?
— Neko nezinu.
— Skrej, panāc viņu un aprunājies, varbūt ko uzzināsi.
— Es lai skrietu šim pakaļ? Nenāk ne prātā! Lai jau iet.
Tēle sāpošās uz iešanu un pasniedz Savadniekam roku atvadām.
— Nu tad ardievu!
— Ardievu. Atnāc rīt, kā solījies.
— Labi, pamēģināšu.
Savādnieks bridi noskatās, kā Tēle aiziet, un atgriežas klasē. Viņš un Murkšķis šoreiz uz mājām neies.
Tēle sīkiem' solīšiem dodas uz lielceļa pusi. Kad viņa
pēc brītiņa atskatās, Savādnieks ir jau nozudis. Savādniekam trūkst pacietības noskatīties viņai pakaļ tik ilgi, kā to darīja tas, kurš patlaban no taciņas nogriežas uz lielceļa.
Viņa vēlreiz atskatās pār plecu, — Savādniekam redzot, viņa neskrietu ne par kādu cenu — un jož Arnim pakaļ.
— Pagaidi, kur tu tā skrej!
Arnis atskatās, apstājas un stāv, galvu nodūris. Viņa sirds sāk strauji pukstēt, vaigos iesitas sārtums.
Ko viņa vēlas?
— Ko tu tā joz, vai tev laika trūkst?
— Nē, es domāju, ka tu … — Arnis stostās.
— Ko tu domāji? Tu taču zini, ka arī es eju uz mājām, ka nepalieku skolā. Tu ar mani vairs negribi kopā iet, tur tā nelaime.
Arnis neatbild. Un ko gan lai viņš atbildētu? Tēle nenoticēja pat tam, ko viņš patlaban teica.
Tā taču bija Tēle, kas pati lika manīt, ka nevēlas ar viņu iet kopā uz mājām. Un viņš negribēja kļūt uzmācīgs.
Abi klusēdami dodas tālāk. Tēle slepus paskatās uz Arni un viltīgi pasmaida: ai, viņa ļoti labi zina, kas zēnam kait, bet lai pamocās vien, ja negrib stāstīt. Taču Arnis joprojām klusē. Viņš iet, galvu nodūris, un klusē. Tas sanikno Tēli.
— Kas tev kait?
— Man .,,.— Arnis skumīgi uzlūko Tēli, — man nekas nekait.
— Jā, nekas nekait! Vai redzi, cik noslēpumains! Tu jau cita nekā neproti kā dusmoties. Iet saviebtu seju, sarauktām uzacīm kā . .. Varētu vismaz pastāstīt, kas šim kait, tad . . . Bet šis nebilst ne vārda! Vai tu dusmojies uz mani?