— Kas tur ir? Neiet vaļā, vai? — kāds uzdrošinājās iejautāties.
— Gan jau būs, kāpēc lai šis neietu vaļā, — Totss pievērsās biedriem, — bet velns viņu zina, šī pistole nav taisīta no Tamasera dzelzs. Būtu no Tamasera dzelzs, tad sen būtu izšāvis, bet tagad, ej tu sazini, varbūt pārsprāgs.
— Tu baidies?
— Nebaidos. Kas man ko baidīties.
Viņš izgudroja jaunu šaušanas veidu, tāpat kā bija izgudrojis jaunu lūgšanas paņēmienu. Totss piestiprināja pistoli pie bērza, kas auga pie pirts loga, piesēja garu auklu pie sprūda, pats atkāpas līdz zēnu pulciņam un parāva. Atskanēja šāviens. Pirts lodziņš šķindēdams izbira. Drīz caur saplēsto rūti parādījās milzīga spalvaina dūre, nikna balss šķendējās:
— Velna dvēseles! Cilvēku gribat nogalināt, ko!
Apstulbušie zēni pat nepaspēja pienācīgi nobīties, kad
jau parādījās pats dūres īpašnieks. Tas bija mācītājmuižas rentnieks. Dievs vien zina, ko viņš te meklēja, bet tajā brīdī, kad atskanēja šāviens un lādiņš ieskrēja pirts logā, arī viņš bija tur iekšā. Rentnieks bija aiz dusmām piesarcis kā pārmērīgi nokaitēts ķieģelis, divas zilgani pietūkušas dzīslas deniņos jau rēgojās pa gabalu. Viņš kliedza:
— Sakiet jel, sivēnu bars, — vai jums prāts ir vai nav? Vai jūs traki esat? Ko jūs darītu, ja man būtu trāpījis dib … sānos vai1<ur citur? Tūlīt — uz karstām pēdām atzīstieties, kas šāva!
Pārbijušies zēni uzlūkoja Totsu. Tas turējās no rentnieka godbijīgā attālumā.
— Nūja, tā jau es domāju, — sirdījās sakaitinātais vīrs, — tā jau es tūlīt domāju, ka vainīgais ir Totss. Paklau, cilvēkbērns, tu taču esi kopš dzimšanas muļķis. _
Totss atkāpās vēl tālāk un atbildēja:
— Es domāju, ka tā ir no Tamasera dzelzs.
— Pats tu esi viens Tamasers. Pag, nolauzīšu tepat bērza Tamaseru un sadošu pa …
Tajā brīdī, kad rentnieka dusmas jau saka aprimt, notikuma vietā ieradās kāda cita persona un atkal izcēla dienas gaismā šo notikumu, kas citādi nogrimtu aizmirstības dzelmē. Tas bija ķesteris. Viņš bija izdzir- dis šāvienu, pēc tam skaļas balsis pagalmā un nācis skatīties.
— Kas te notiek? — atskanēja pirmais jautājums. Rentnieks atbildēja:
— Ek, nieki vien. Puika blēņojas. Es jau viņu sabāru.
— Puika? Ko viņš izdarīja? Vai kāds no šiem?
— Njā . . . Totss esot šāvis. Nekādu lielu skādi jau neizdarīja, izbira pirts lodziņš.
Nabaga Kentukijas Lauvu skāra iznīcinošs skatiens. Ķesteris novaibstījās tā, it kā viņam rīklē būtu iesprie- dies krupis: sākumā vīrs nekā nedabūja pār lūpām un visu laiku rukšķināja — ak, ak. Tad beidzot atskanēja vesels teikums:
— Tu maitasgabals!
Zēni izklīda. Tie, kas devās uz mājām, aizgāja, citi, kas palika pārnakšņot skolā, iegāja klasē un sēdēja klusu kā pelītes. Arā ķestera izskatā plosījās briesmīga vētra, un Totss, stāvēdams kā simtgadīgs ozols uz klaja lauka, tajā dienā zaudēja daudz zaru un lapu, proti, matu šķipsnu, ja tās varētu salīdzināt ar zariem un lapām.
Beigās ķestera galvā nobrieda šāda baiga doma: vai Totsu vispār vēl paturēt skolā, vai nebūtu prātīgāk, ja viņu aizsūtītu uz mājām un nekad vairs nelaistu pārkāpt skolas slieksni?
Bet skolotājs viņu aizbildināja, un Totsu šoreiz vēl neizslēdza.
Vēlāk Totss par šo gadījumu esot stāstījis citiem:
— Va velna, būtu es zinājis, ka uzkulsies ķesteris, es būtu paklausījis Tenisonu un gājis uz purvu.
7.Arnis, kurš visu laiku ar interesi bija sekojis šim notikumam
Arnis, kurš visu laiku ar interesi bija sekojis šim notikumam, tūlīt manījās uz mājām, tikko iespēra zibens, tas ir, kad parādījās ķesteris. Sākumā, kad viņš redzēja, cik ļoti Totss ir aizrāvies ar savu nāves rīku, viņš tiešām nopriecājās: Totss bija aizņemts ar kaut ko svarīgu, ļoti svarīgu, un tam vajadzēja viņu piespiest uz visiem laikiem aizmirst domas par metālu.
Arnis bija cieši pārliecināts, ka Totss tagad šo «metāla jautājumu» aizmirsīs. Taču vēlāk, kad Totss kā pats kara dievs sēdēja pagalmā uz sola un pielādēja ieroci un visi viņu apbrīnoja, Arnis tomēr atzinās, ka būtu labāk, ja Totsam šāda brīnumieroča nebūtu, jo tagad viņu apbrīnoja visi zēni un droši vien jūsmoja arī meitenes -— un Tēle taču bija meitene! Cik viegli Tēle varēja pieversties Totsam, jo pēdējais nu mirdzēja slavā un spožumā.
Protams, Arni lieliski nomierināja pretinieka sūrais liktenis, kas sekoja šai godībai.
Bet viņam tomēr nebija sirdsmiera. Ejot mājup, aizvien uzmācās drūmas domas. Viņš pats nezināja, kāpēc, bet acis pieplūda asarām. Pirmo reizi mūžā Arnis sajuta tādu kā grūtumu. Citreiz, ja viņu kas nomāca, Arnis piegāja pie mātes un visu izstāstīja, un tad māte viņu mierināja un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Bet ko lai viņš tagad stāsta mātei? Nevarēja taču pa galvu pa kaklu'skriet pie mātes un izstāstīt visu, kā bija. Vajadzēja melot. Bet tad jau mātes mierinošie vārdi nelīdzētu. Kas vēlas rast atvieglojumu, tamjāuzticas otram un jāatklāj bēdu patiesais cēlonis. Citādi nevar. Arnis klusēja un cieta savas bēdas viens pats.
Viņš nogriezās no ceļa un iegāja birzī, kas sakas
turpat pie krustcelēm un pletās gandrīz līdz pašam Rajas pagalmam. Apsēdās uz bērza celma un nogrima pārdomās.
Taču, kad bēdas ir vissūrākās, tad arī mierinājums nav tālu. Pa lielceļu tuvojās Kristjāns Lible, Paun- veres baznīcas zvaniķis. Piesūcies kā mārks, kā viņš pats mēdza izteikties, Lible grīļojās uz saviem tievajiem kātiem un cīnījās ar neredzamiem ienaidniekiem. Katrs koks vai krūms viņam šķita kāds ļaundaris. Viņš šķendējās vienā laidā: