Sirmgalvis trīcošām rokām šķirsta dziesmu grāmatas lapas un nosauc priekšā pantiņu pēc pantiņa. Tas ir viņa mierinājums un atbalsts grūtajos brīžos, un dziedot viņš jūt, ka neredzamas saites vēl vieno viņu ar dārgo aizgājēju; apklusīs dziesma, izgaisīs arī šī pēdējā tuvība.
Arnis paceļ galvu un jūt, ka pēkšņi viss viņa augums pielīst kā ar uguni. Mazliet tālāk, starp kapu kopiņām, jautri smiedamies, pastaigājas Savādnieks un Tēle. Arnis paslēpjas aiz bēriniekiem, un pēkšņi viņam liekas, ka arī viņš ir kaut ko apbedījis. Tur blakus svešajam bērnam atdusas vēl kāds cits, kas viņam zudis uz visiem laikiem.
«Par ko gan viņi varētu sarunāties?» Arnis domā, «un par ko viņi smejas šai skumīgajā brīdī, kad citu sirdis vai lūst aiz sāpēm?»
Arnis atiet no kapa un, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, seko Savādniekam un Tēlei. Protams, tagad viņam ir pilnīgi vienaldzīgi, kurp viņi iet un ko dara, un tomēr. . . Viņam jādzird vismaz daži vārdi no viņu sarunas. Arnis aiziet pa kādu blakustaciņu tiem pretī un nostājas aiz lielas vīksnas. Nācēji tuvojas.
Bet ja viņu ierauga? Cik neglīti tā stāvēt un glūnēt kā zaglim.
Pirmo reizi mūžā viņš dara tādu kauna darbu, un tas noteikti paliks arī pēdējais, kaut tikai šoreiz izglābtos! Aiziet par vēlu, soļi tuvojas, jau kļūst dzirdama Tēles sīkā ķiķināšana un Savādnieka plašie smiekli.
Arnis jūt, cik strauji sit viņa sirds, ceļgali kļūst it kā nejūtīgi. Viņš tikko spēj noturēties kājās. Viņš ir gatavs atstāt paslēptuvi, atzīt savu vainu, izlūgties piedošanu, bet — bet viss jau par vēlu. Trūkst elpas.
— Gaidīju tevi jau labu laiciņu; domāju, ka nemaz neatnāksi, — saka Savādnieks, sūkādams konfekti.
— Nevarēju ātrāk tikt, — atbild Tēle, — māšele gribēja līdzi. Netiku no viņas vaļā, kamēr pateicu, ka iešu uz bodi pēc konfektēm.
— Ha-ha-ha! — smejas Savādnieks, — tu proti ari melot. Domāju, ka tu runā tikai patiesību.
— Ko es varēju darīt, ja viņa gribēja līdzi.
— Tomēr dažas konfektes tu vari aiznest viņai. Se, ņem.
Balsis attālinās un pamazām izgaist. Arnis stāv pie koka kā pienaglots. Ko? Ko teica Savādnieks? «Domāju, ka tu nemaz neatnāksi . . .» Tātad šī tikšanās bija sarunāta jau agrāki Un vakar, iedams uz mājām, viņš bija cerējis atgūt Tēli. Nē, nē, Tēle ir viņam zudusi.
20.Arnis tagad zina, ka viņam vairs nav nekādu cerību
Arnis tagad zina, ka viņam vairs nav nekādu cerību, un dīvainā kārtā ap sirdi top daudz vieglāk nekā agrāk. Saules stari un vecais vītols uz krustcelēm kļuvuši vēl daudz mīļāki. Vienīgi viņiem Arnis grib uzticēties un izsūdzēt savas bēdas.
Viņš paskatās apkārt un izlasa uz tuvākā krusta kāda aizgājēja dzimšanas un miršanas gadu, aprēķina, cik ilgi tas dzīvojis, un piesardzīgi dodas uz vārtiem. Kaut tikai neieraudzītu Tēle un Savādnieks!
Uz lielceļa Arnis izbijies ierauga, ka arī abi skolas biedri ir iznākuši no kapsētas un gausi soļo uz Rajas pusi. Ceļš uz mājām nogriezts. Un tā ir labāk, viņš aizies līdz skolai un paskatīsies, vai daudz zēnu jau sanācis. Pa to laiku Tēle un Savādnieks būs nonākuši Rajās, un, kad viņš atpakaļceļā sastaptos ar Savādnieku, tā būtu mazāka nelaime nekā satikt tos abus kopā.
Skolas priekšnamā viņu apņem mitrs un sasmacis gaiss; caur pusatvērtajām pieliekamā kambara durvīm sūcas appelējušu ēdienu palieku smaka un uzdzen viņam riebumu.
Arnis atceras, kādreiz ķesteris bija viņiem pavēlējis izmazgāt pieliekamo.
Kādā sestdienas rītā daži lielākie zēni piecēlās agrāk par citiem, uzvārīja ķestera pirtī lielu katlu ūdens, sanesa toveriem pieliekamajā un izgāza uz grīdas.
Kad viņš šodien piegāja pie skolas, mazākajiem zēniem izdalīja slotas un aizsūtīja mazgāt plauktus un grīdu. Neparastais darbs zēnus sajūsmināja, un lielā satraukumā daži izmirka līdz ādai. Iznākums bija tāds,
ka dubļus un netīrumus no grīdas uzšļāca arī uz plauktiem un sienām.
Arnis ieiet klasē. Klusums. Bet guļamistabā viņš ierauga Kuslapu. Zēns ir atkal viens un kvern uz savas gultas gluži tādā pat stāvoklī kā tajā svētdienā, kad viņš, Arnis, iesvieda Savādniekam sejā konfektes. Jocīgs zēns. Viņš laikam katru dienu atkārto vienas un tās pašas kustības un dzīvo vienīgi saviem pienākumiem, par pārējo nelikdamies ne zinis. Lai tikai viņu liek mierā, viņš nevienam nestāsies ceļā. Kā tārpiņš Kuslaps pieplaktu pie zemes, dzīvotu kā circenis krāsns spraugā, ja vien tas būtu iespējams.
— Kuslap! — Arnis iesaucas.
Murkšķis uzlūko nācēju.
— Vai tev nav garlaicīgi?
Kuslaps neizpratnē paraugās uz Arni; viņš nezina, kas ir garlaicība. Nav laika garlaikoties: mājās viņu dzen kā zirgu, un te ir jāmācās.
— Vienmēr tu sēdi viens, — Arnis iesāk. — Vai tev nav garlaicīgi? Pastaigājies pa āru, paskaties, kāds laiks. Vēl dažas dienas, un sniegs būs nokusis. Tad sāks dīgt zāle. — Kuslaps raugās grīdā un ātri samirkšķina acis. Kāds laiks . . . Viņam vienalga, kāds laiks. Ka sniegs jau kūst, tas ir gluži dabīgi: ir taču pavasaris. Būtu labāk, ja tas nenokustu tik ātri, tad vēl nedzītu ganāmpulku laukā un viņš varētu ilgāk palikt skolā.
— Ko tu domā, Kuslap?
— Neko.
— Iesim ārā.
— Nē. Savādnieks lika izrēķināt uzdevumu un apsolījās atnest no bodes baltmaizi un izcept gaļu. Kad pārnāks, tad ēdīs. Vai tu nezini, vai ķēķī uguns kuras?
— Kad pārnāks, tad ēdīs . .. Nē, es nezinu, vai pavardā pašlaik ir uguns vai nav. Nezinu, nezinu … Ej paskaties, varbūt ir. Vai tad tev viss jādara tā, kā Savādnieks liek?