— Jā.
— Nu, tad dari vien. Dari vien … Bet paklausies, Kuslap, vai tu vēl vienmēr dusmojies, ka es tevi toreiz žņaudzu? Nu saki? Vai tu dusmojies?
Tikko jaušams izbrīns pārslīd pār Murkšķa seju: kāpēc Arnis to atgādina! Vai tikai tas nedomā viņu atkal mocīt?
— Nē, Kuslap, piedod' man, es tevi vairs nekad nežņaugšu; dari, dari visu, ko vien gribi, rādi Savādniekam uzdevumus vai nerādi. Redzi, Kuslap, ja es tagad nomirtu, tad būtu ļoti slikti, jo tu pieminētu mani ar ļaunu. Un, kad tu nomirtu, tad man būtu sāpīgi, ka tu man neesi piedevis. Vai tu piedosi? Tu nedusmojies? Nu, saki taču kaut ko!
Klusums. Kas tā par valodu!
Ko tas Tali no viņa īsti grib?
— Kuslap! Vai tu saprati, ko es tev jautāju? Es tev nodarīju sāpes, jā? Un tagad izlūdzos piedošanu. Vai piedosi?
— Man jāparāda Savādniekam uzdevums, — tikko dzirdami atbild Kuslaps.
— Rādi, rādi, cik vien gribi. Par to jau es tieši runāju. Bet nedusmojies vairs.
— Iešu palūkot, vai plīts kuras.
Arnis ir tuvu izmisumam.
— Tu esi muļķis, Kuslap! — Arnis iesaucas, pūlēdamies apslāpēt dusmas, ko viņam aizdevis Kuslaps ar savu lielo vienaldzību.
— Labi, aizej uz virtuvi un apskaties. Pēc tam iesim abi uz bodi.
Kuslaps ielūkojās virtuvē, ienāca atpakaļ guļamistabā un žēli noteica:
— Uguns ir izdzisusi.
Uguns ir izdzisusi… Sājos vārdos bija tik daudz skumju, ka Arnim kļuva žēl mazā zēna. Ja vien tas būtu iespējams, viņš pats palīdzētu Savādniekam izcept gaļu.
— Tad iesim uz bodi. Nopirksim baltmaizi, varbūt Savādnieks šoreiz iztiks ar baltmaizi vien, ja tu viņam pateiksi, ka uguns bija izdzisusi.
— Iesim.
Bodē Arnis sastapa kalpu Mārtiņu. Tas bija piebāzis pilnas kabatas ar tabakas paciņām un patlaban posās uz mājām.
— Kur tad tu te gadījies? — tas brīnījās. — Ko tu pirksi?
— Baltmaizi.
— Nūja, reizēm jau noder. Šodien tak svētdiena. Vai tev nauda ir?
Tikai tagad Arnis atcerējās, ka viņam nav ne kapeikas. Kalps pasmaidīja un iedeva piecas kapeikas.
— Varbūt par maz? — viņš jautāja. — Varu iedot vēl, bet tu jau vairāk par piecām kapeikām neapēdīsi.
— Par piecām kapeikām baltmaizi, — Kuslaps lūdza savā sīkajā balstiņā. Pie letes blakus citiem pircējiem viņš izskatījās tik sīciņš, ka bija jābaidās, lai viņu ne- nobradātu.
— Mājās mani negaidiet, iešu atpakaļ uz skolu, — Arnis sacīja Mārtiņam. — Varbūt aiziešu pievakarē… Ja ne, palikšu pa nakti skolā. Tā vajag. No rīta, kad brauksi uz pienotavu, atved man grāmatas.
Un tā bija labāk. Ja viņš tagad dotos uz mājām, tad var gadīties, ka rīt no rīta, ejot uz skolu, viņš kaut vai nejauši var sastapties ar Tēli. Bet Arnis vairs negrib runāt ar Tēli. Un gaidīt… pie krustcelēm — nē, nu viņš vairs negaidīs, negaidīs nekad. Tagad viņš zina visu un turēsies sāņus, lai neapgrūtinātu citus.
Bez tam viņam vēl šodien jāsatiek Tenisons.
Nopirkto baltmaizi viņš ieliek Kuslapam klēpī un neviļus nopriecājas, ka pelēkais, nomāktais vīriņš mazliet pasmaida.
21.Tās pašas dienas vakars.
Tās pašas dienas vakars. Zēni sāpošās naktsguļai. Gandrīz visi jau ir atnākuši, izņemot dažus, kas nācienu atlikuši uz rītu vai skolā neguļ. Klasē vēl daži mācās un steidz pabeigt uzdoto. Viņi baidās no ķestera, kurš necieš, ja pēc noliktā laika zēni vēl ir nomodā un pāris skolnieku dēļ klasē tiek dedzinātas lampas.
Guļamistaba ir vāji apgaismota. Griestu lampa loti veca un tūlīt sāk kūpēt, tikko liesmu uzgriež mazliet lielāku.
Daži jau noģērbušies un palīduši zem segām, citi klimst apkārt pusizģērbušies un iet viens pie otra gultas «ciemos», kas parasti beidzas ar to, ka nelūgtais viesis dabū ar spilvenu pa galvu un viņu aiztriec projām.
Arnis guļ Semera gultā, blakus Tenisonam, un ar interesi vēro savu skolas biedru izdarības. Viņam šķiet, ka vakarā zēni ir mazliet savādāki nekā dienā, droši vien tāpēc, ka viņš tos līdz šim ir redzējis tikai dienā un nepazīst viņu vakara dzīvi un parašas.
Savādnieks, izmeties vestē, sēž uz gultas malas un spēlē kokli; tas esot miega maršs, viņš apgalvo. To- mings zeķu vietā valkā kājautus, kurus viņš pa nakti uzklāj uz krāsns malas, no kurienes tie nokarājas lejup kā divi veci karogi.
Mazais Lēsta virs krekla valkā jocīgu sarkanraibu bezroci, kurā viņš atgādina mārīti.
Kesamā ir tik rupjš, un melns krekls, ka bail uzlūkot; šķiet, it kā viņš krekla vietā valkātu sāls maisu.
Pētersons, sakrustojis rokas, stāv gultas galvgalī
un skaita lūgšanu. Viņš, Arnis, protams, ari lūdz, bet ne tik atklāti. Viņš to dara paslepus, palīdis zem segas.
Limasks, gulēdams gultā, vēl pārlasa rītdienas uzdevumus un nepārstāj murmināt arī tad, kad uguns jau nodzēsta. Ja viņš ir ko aizmirsis, tad pamodina kaimiņu un pajautā tam.
Kāds sūdzas, ka, noliekoties gultā, viņam vienmēr esot tāda sajūta, it kā zem kāju pirksta naga būtu skabarga; tas viņu ļoti traucējot un neļaujot aizmigt.
Kāds cits stāsta, ka viņš miegā bieži it kā krītot.
Vēl kāds trešais, kurš guļ istabas vistumšākajā kaktā un lampas nespodrajā gaismā nemaz nav saredzams, apgalvo, ka ikvienam sapnim esot ļoti liela nozīme.
Viņa kaimiņš Vipers to visu uzskata par tukšām pļāpām un vecu sievu tenkām un netic nekam.
Kērikam varžacis sagādā lielas ciešanas, un viņš apsola diezin ko tam, kurš to iznīcināšanai ieteiks labas zāles.
Vispār šādas sūdzības parasti var dzirdēt vienīgi vakaros, nevis dienā, kad lielajā steigā neatliek laika pievērst uzmanību sīkajām kaitēm.
Arnis nevar vien beigt brīnīties: Savādnieks ir mierīgs kā vienmēr un ne ar ko neizrāda, ka viņš šodien kapsētā pastaigājies ar Tēli. Viņš ir ļoti aizņemts ar savu «miega maršu» un par Tēli, liekas, šobrīd pat nedomā.^