— Šodien atkal tika apēsts vesels lērums konfekšu,— viņš it kā starp citu piebilda. Bet kur un ar ko, par to neteica ne vārda.
Pēdējie zēni ienāk no klases guļamistabā un sāk izģērbties. Klases telpa ir tumša, un peles dara savas kārtējās nerātnības. Zēni uzsāk sarunas par velniem un spokiem.
— Mans vectēvs reiz tiešām iekūlās ķezā, — ierunājas Tomings, pieceldamies gultā sēdus. — Kad vecais kādreiz ir labā omā, tad viņš šo to pastāsta, bet citādi nav nekāds lielais runātājs.
— Kas tā bija par ķezu? — kāds iejautājas.
— Pagaidiet, es pastāstīšu, — Tornings iesāk. — Vectēvs toreiz bijis vēl jauneklis. Kāds pagasta nabags, vārdā Tenis, ņēmis un nomiris, un pienākusi tieši vecteva kārta šo apbedīt. Vectēvs toreiz dzīvojis kaut kur Kurzemes pusē, tur kaut kur . . . Tikai vēlāk pārnāca uz mūsu novadu, uz Paunveri.
— Tas ir vienalga, kur viņš dzīvojis, stāsti tālāk! — sauc no kakta.
— Nūja, — Tomings turpina, — Tenis nomiris, esot bijis tāds resns vecis ar lielu vēderu, — ņēmis un nomiris, jā, un vectēvam nekas cits neatlicis kā aizvest un aprakt. Ak jā, viņi braukuši divatā, ar diviem zirgiem. Pareizi gan, apglabāšanai vienmēr pieaicināti divi vīri: tas, kam patlaban bijusi kārta, un arī nākošo bēru saimnieks; viens jau nemaz nevar mironi kapā iedabūt.
— Un kur nu vēl tādu tēvaini kā šis Tenis, — kāds piebilst.
— Nūja, divatā, jā, — Tomings piekrīt. — Iejūdz divus zirgus vienos ratos un piebrauc pie nabagmājas. A, lūk, ko es piemirsu pateikt: kapsēta no nabagmājas bijusi tā … verstis septiņas vai astoņas. Nu un šie piebrauc abi ar kaimiņu saimnieka dēlu — tas arī bijis tāds pats jauns cilvēks kā mans vectēvs, — nūja, pie nabagmājas un ieceļ Teni ratos. Bijis traki karsts laiks, un mironis briesmīgi odis …
— Vai tas noticis vasarā? — jautā Kesamā.
— Skaidrs, ka vasarā, vai tad ziemā ir karsts? Nūja, šie paši arī kaut kā ieraušas ratos, tur degunus plaukstā un brauc. Brauc. Ceļa malā, tā ap verstīm trim no nabagmājas — krogs. Kaimiņu saimnieka dēls piebiksta vectēvam:
«Iesim iekšā, izrausim katrs pa kortelītim, varbūt tad nejutīsim tik briesmīgi to smaku.» Vectēvs ar mieru — iesim. Iecirtuši katrs pa kortelītim un ceļam vēl paņēmuši līdzi pusstopu. Toreiz vesels stops degvīna maksājis tikai septiņas kapeikas.
— Nu, kas tad nekaitēja dzert, — sprieda Tenisons.
>— Vectēvs jau arī saka, — Tomings stāsta tālāk,
— ja kabatā piecas kapeikas, tad tā jau bijusi liela nauda. Par to varējis piemesties pilns kā zeķe.
Labi — pusstops ceļam līdzi. Bet šiem jau degvīna garša uz mēles, netiek necik tālu no kroga — pusstops tukšs. Pabrauc vēl mazu gabaliņu un sāk dziedāt «Ak tēvu zeme dārgā …» un «Tu brīve, dārgā balva» un …
— Tu velns, kādi bērinieki! — iesaucas Savādnieks.
— Nūja, — atsaka stāstītājs, — vectēvs arī saka, šim jaunībā nebijis prāta ne par kapeiku. Labi, jā … Pag, kur tad es paliku? Tā, nu jā, brauc un dzied. Ceļš ved caur mežu. Kaimiņa saimnieka dēls — laikam Ansis vārdā — aizmidzis. Vectēvs gan purinājis, sak: «Celies augšā, velns, ko tu guli! Te jau sanāk divi miroņi un viens racējs; ko es iesākšu, cilvēki sāks smieties.»
Bet Ansis neceļ ne ausu — tikai krāc. Vectēvs prāto: «Nu ko tu, cilvēks, tagad darīsi?» Neko darīt, vectēvs jūt, ka arī pašam acu priekšā sāk lēkāt koki. «Nu,» viņš nolēmis, «nogriezīšu zirgus no ceļa nost un apstādināšu. Kad pamodīsies Ansis, tad brauksim tālāk.» Un vēl nodomājis: «Aizmigt es neaizmigšu, pasēdēšu mazliet grāvmalā un uzvilkšu dūmu.»
— Hā, gan jau arī pats aizmiga, — Savādnieks cenšas uzminēt tālāko.
— Paga, paga, ļaujiet man izstāstīt, — iesaucas Tomings, kas beidzot aizrāvies pats ar savu stāstu. — Jā, vectēvs nosēžas grāvmalā un pīpē. Te pēc brītiņa — tutū. Snauž. Zina gan, ka nedrīkst aizmigt, un tomēr noliekas guļus, pārliek vienu kāju pār otru, sak, ja viena kāja nokritīs zemē, tad pamodīsies, — jūs jau zināt, kā to dara, — nūja, un domā: «Pasnaudīšu mazliet.» Snauž. Bet nosnauž varen ilgi; kāja tomēr nokrīt, un arī saule noriet.
Kad viņš pamostas, ir jau nakts.
— Vī, velns! — iesaucas daži klausītāji. — Un kas tad notika?
— Kas notika, — turpina stāstītājs, — klausieties, kas notika. Vectēvs pamostas, raugās apkārt un lauza galvu: «Kur ellē es īsti atrodos?» Redz: rati pusguļus grāvī, zārkam vāks nost, un mironis no zārka laukā. Viens zirgs ir no ratiem pavisam izjūdzies un tālāk plūc zāli; otrs pārkāpis ilksīm un žņaudzas gandrīz vai nost. Nu vectēvs pielec stāvus, atraisa zirgu un sāk visu tuvāk aplūkot. Ansis ir dīvainā kārtā noturējies ratos, guļ blakus zārkam un krāc. Mironis ar savu uz- tūkušo ģīmi izskatās briesmīgs. Vectēvs mēģina Ansi pamodināt un bukņī šim pa ribām, ka tik turies. Bet Ansis neceļas. Sak, drīzāk pamodināsi Teni nekā Ansi. Sametas bail. Domā, nakts laiks, meža vidū, tuvumā nevienas mājas … Mironis blakus … Ansis guļ . . . Vēlāk uzmācas šaubas, vai tikai Ansis tiešām ir Ansis, kas zina, kas šis tāds ir, un kas zina, kas tie tādi par zirgiem un ratiem. Un aiz krūmiem, tur . . . tur kāds it kā glūnētu, aiz katra krūma glūn viens tāds .. .
Tomings pieliek sev pie pieres abu roku rādāmos pirkstus un tos pakustina, it kā norādīdams, ka, pēc vectēva domam, tiem, kas glūnējuši aiz krūmiem, bijuši ragi.
— Vectevs ir sprukas, — pec brīža viņš turpina. — Atceras dievu. Grasās jau skaitīt tēvreizi, te pēkšņi redz: pa lielceļu tuvojas divi balti tēli. «Tagad,» domā vectēvs, «klāt mana pēdējā stundiņa, tagad es ar veselu ādu no šejienes neizkulšos, te mošķu sarodas arvien vairak.» Savā pēdējā izbīlī nekā cita nezinājis iesākt, ka nolicies guļus uz vēdera un aizmiedzis acis. Sak, vismaz ģīmis paliks vesels.
Baltie tēli nāk arvien tuvāk. Vectēvs — ne dzīvs, ne miris. Bet dzird — runā gluži kā cilvēki, nu tie, tie baltie, kas nāk pa lielceļu. Pienākuši līdz tai vietai, kur stāv rati, vectēvs skatās: divas sievas, galvā balti lakatiņi. Vectēvs dikti priecīgs, ka sastapis cilvēkus. Pieceļas un iesaucas.