Ak tu dievs, kā sievas paskatījušās uz grāvja pusi — tā sākušas briesmīgi kliegt un tikai ļipatu ļepatu uz priekšu. Pat atskatīties neuzdrošinājušās. Vectēvs domā: «Tagad aizies arī tās un tu paliksi atkal viens …» — un diedzis sievām pakaļ. Vectēvs kliedzis: «Apstājieties, es neesmu spoks!» Bet ko sievas? Kā zaķiem pakaļ dzīdamās, spiegdamas laidušās uz ciema pusi. Mežmalā bijis ciems. Vectēvs atkal domājis: «Ej nu sazini, kas mani vajā,» — un drāzies tik sievām pakaļ, ka vai elpa ciet. Tikmēr skrējuši, kamēr pieskrējuši pie pirmajām mājām. Sievas tur — spudūkš! — iekšā: šām dzenoties pakaļ spoki! Meža vidū esot bijis vesels lērums visādu briesmīgu zvēru, tur bijis mironis, un citi šļaukājušies pa grāvmalu, un vesels lērums glū- nejuši aiz krūmiem un… Un viens dzinies paka] līdz pat sētsvidum. Un diezin ko visu viņas nesarunājušas.
Nu arī vectēvs gājis iekšā. Sievas, izdzirdējušas, ka priekšnamā kāds grabinās, sākušas no jauna kliegt:
«Nāk, nāk!» Saimes ļaudis arī izbijušies, bērni palīduši zem gultas, suņi sākuši kaukt, un sacēlies tāds tracis, ka griezies tik apkārt un ej atpakaļ uz mežu. Galu galā tomēr paguvis ieskaidrot, ka viņš nav spoks, ka viņš ir bērinieks un ka noticis tā un tā, sak, nāciet palīgā. Tad nu vēlāk aizgājuši ar vairākiem vīriem atpakaļ uz mežu, ieveduši mironi, pa nakti pagalmā un otrā dienā aprakuši. Lūk, kādā ķezā iekritis mans vectēvs. Nekāds lielais runātājs viņš nav, bet reizēm, kad ir pie laba prāta, tad šo to pastāsta.
— Tu piķis un zēvele, tad nu gan sievas dabūjušas trūkties, -— zēni smejas.
— Jā, lādi, redzi, ir tie velni un spoki, — nosaka Ansis Vipers, kurš netic ne vien sapņiem, bet vispār netic nekam.
— Un parasti vienmēr tas mēdz gadīties ar sievām. Sievas tev saskatīs spoku visur, kur tikai mazliet tumšāks.
Viņām velni un spoki ir tikpat nepieciešami kā Savādniekam kokle. Viss tukšas pļāpas!
— Liec mani mierā, — atcērt Savādnieks. — Kokle ir kokle, un velns ir velns. Bet, ja jūs vēlaties, es jums pastāstīšu, kā mans vectēvs muižas mežā žagarus cirtis. Sim stāstam gan nav nekā kopēja ar velniem un spokiem, bet, tā kā te tika runāts par vectēviem, tad …
— Put tik vaļā, pūt tik vaļā! — mudina biedri.
— Vectēvs gājis uz muižu klaušās, — stāsta Savādnieks, glāstīdams kokles stīgas. — Vairākus vīrus aizsūtīja uz mežu žagarus cirst, dienas laikā jāsasien tik un tik žagaru saišķu. Vectēvs bijis čakls un izdarīgs vīrs, ticis ar darbu galā jau pirms vakara. Sācis izmēģināt citu vīru žagaru saišķus: ja saišķis noripos no kalna lejā — būs labs; nenoripos — slikts. Šis cenšas klaušiniekus visādi uzjautrināt:' reizēm dzied kā gailis, reizēm kladzina kā vista un suņu riešanu atdarinājis tā, ka neparko nevarējuši atšķirt, vai tas ir suns vai cilvēks.
— Labi, labi, — steidzina nepacietīgie klausītāji, — stāsti tālāk!
— Nu, vakarā vīri piebraukuši pie rijas izkraut vezumus, — stāsta Savādnieks. — Vectēvs ar savu vezumu piebrauc pēdējais. Rijnieks saņem žagarus un saka vectēvam:
«Izkrauj nu žigli savu vezumu, pēc tam aizvedīsi mani uz kalnu.»
Vectēvs izkrauj vezumu, un rijnieks iesēžas ratos. Bet kur nu! Vectēvam tā sapinušies groži, ka ne sākuma, ne gala. Bet pats šķendējas kā nelabais un sūta uz elli pie velniem to, kas tik nejauki samudžinājis viņa grožus. Rijniekam beidzot ir diezgan, — rauj tevi jods ar visiem taviem grožiem! — aizgājis kājām. Vectēvam acumirklī groži kārtībā, žagaru saišķi atpakaļ ratos — un uz mežu. Mežā paslēpis žagarus biezoknī — otrā dienā aizbrauc un paņem. Un tā katru dienu. Pārējie klaušinieki gan brīnījušies, sak, velns, kā viņš savus saišķus tik ātri dabū gatavus. Pret vakaru vectēvs drusku parosījies, nu tā, izskata pēc, bet ko tu padarīsi: vezums sakrauts un aiziet.
— Vai tu velns, cik viltīgs! — brīnās zēni.
«Bet tagad pastāsti, kā tu šodien ar Tēli pastaigājies pa kapsētu un ēdi konfektes,» Arnim gribētos pajautāt stāstītājam, bet viņš ļoti labi zina, ka tā neklājas darīt. Tad kāds atkal ieminas par spokiem: viens vīrs saderējis ar citiem, ka naktī aiziešot uz kapliču un iesitīšot zārkā naglu. Vīrs aiziet uz kapliču, iesit naglu tur, kur vajag, grib doties prom — nekā. Uzmācas bailes, redz Visādus mošķus un spokus — un nomirst aiz bailēm. No rīta atrod — vīrs nejauši pienaglojis pie zārka savu svārku stūri.
Sim stāstam, kas gandrīz visiem jau zināms, neviens nepievērš sevišķu uzmanību, un tad mazais Lēsta pastāsta, kā viņi ar savu vectēvu zušus ķēruši:
— Dāniels, sešdesmit gadu vecs vīrs, paceļ murdu plecā un dodas uz upi. Dēladēls tipu tapu skrien viņam līdzi un velk aiz sevis milzīgu maisu, kurā salikt noķertās zivis. Vectēvs izģērbjas un iekāpj ar murdu upē; biksta gar krastu, savanda dūņas un tā saduļķo ūdeni, ka bail skatīties. Dēladēls no krasta to visu novēro un atrod, ka vectēvs peras pa upi kā valis. Vectēvs ir pieredzējis zvejnieks, un nav tāda zivju ķeramā rīka, ar ko viņš nemācētu apieties. Viņš apvārta savu bārdu ar dūņām un ūdens augiem un izskatās pēc ūdensvīra. Beidzot izceļ murdu — iekšā liels zutis! «Ahā, beidzot tu esi rokā, jau sen gribēju tevi noķert. Se, puis, ieliec maisā un pielūko, ka neizsprūk,» viņš nosaka, izsviez- dams krastā glumo zivi.
Puišelis ieliek zivi maisā un skatās, ko vectēvs darīs tālāk.
«Re, atkal otra,» vectevs gavilē. «Se, ieliec maisa un pieskati, ka neizlien laukā.»
Dēladēls ieliek maisā arī otru zuti un skatās, ko vectēvs tagad darīs. Pēc brītiņa vectēvam zutis rokā. Un visi vienādi lieli un skaisti. Ar ceturto zuti rokā vectēvs izbrien no upes un iet pie maisa skatīties, cik šo īsti ir. Maisā nav neviena.