«Nu skaties, kāds nedarbnieks!» iesaucas vectēvs. «Tu esi viņu no maisa izlaidis laukā, un es visu laiku ķeru vienu un to pašu zuti!»
— Es arī jums pastāstīšu kaut ko par spokiem, — ierunājas Tenisons un, nenogaidījis atbildi, vai citi ir
> ar mieru klausīties, iesāk stāstīt:
— Pagājušā vasarā gājām abi ar kalpu uz ganībām pēc zirgiem. Bija jau krietni satumsis. Bijām aizkavējušies pļavā un netikām laikā mājās, tāpēc iešana uz ganībām izgadījās pavēlu, — viņš gausi stāsta.
— Nonākam ganībās un apstājamies pie Lapsas paugura, lai apskatītos, kur tie zirgi īsti atrodas. Pēkšņi puisis — caps — satver manu roku: «Re, kas tur!» Skatos — kaut kas balts, bet, kas tas baltais tāds ir, — nevaru tumsā saskatīt. Kustas starp krūmiem. Stāvam un skatāmies, kalps aizlien man aiz muguras . . .
— Tev aiz muguras? Un kam tad'tu aizlīdi aiz muguras? — Savādnieks zobojas, jo Tenisona stāsts, kā jau to varēja paredzēt, nevarēja būt interesants.
— Es, nu, — vaļsirdīgi atzīstas Tenisons, — es atkal centos aizlīst aiz kalpa muguras.
— Ha-ha-ha! — atskan no visām pusēm.
— Stāvējām, stāvējām, — Tenisons turpina tālāk, it kā viņš stāstītu vairāk pats sev nekā citiem, — vēlāk
tomēr saņēmām dušu. Sākām virzīties tuvāk. Pieejam klāt — nav ne spoka, nekā, ir viņsētas telēns. Ierauga mūs un nu tik «mū» un «mū». Bija noklīdis no ganāmpulka, stāvēja kā buks, kājas iepletis, un skatījās mums virsū.
— Es jau teicu, — piebilst balss no kakta, — te nu ir tie spoki. Viss tukšas pļāpas.
— Un jūs abi ar kalpu bijāt tik bailīgi, ka nobijāties no teļa? — kāds ķircinās.
— Jā, ko tu padarīsi, gadījās, — nomurmina Tenisons.
— Nu, lai nu vēl tu, bet ja kalps bija tāds zaķapastala …
— Puisis bija vēl vairāk nobijies nekā es. Man nemaz neienāktu prātā baidīties, bet šis ietiepās, ka tur kustas, nu.
— Kas viņš tāds ir, šis zaķapastala?
— Ir tāds padrukns puisis, kā veļas vāle. Prot veikli ēst ķīšus: vienā mutes kaktā ieliek ķīsi, pa otru mutes kaktu iznāk galva un asakas.
— Vai traks! Tad jau viņš ir kā ķīšu mašīna, — piebilst kāds, kas līdz šim vēl nav sarunā iejaucies, bet kam, acīm redzot, bijis daudz darīšanu ar ķīšiem.
— Ķīsis jāēd ar briesmīgu niknumu, kā sunim ezis, ar visām asakām — jābāž mutē ar karoti. Ķīsim nekas cits nav bīstams, tikai pavēderes asaka, tā ir kā dzelonis, bet, kad to noņem, tad laid, ka sprakšķ, ja tikai nav smilšains. Nē, tam ķīsim, pagānam, ir tīri salda gaļa, būtu, velni, bijuši tikai drusku lielāki. Bet šitie draņķi ir tik sīciņi kā punktiņi uz «i». Toties veikli prot nocelt tārpu no āķa, it kā nozīž tārpu, maitas. Pavēro kādreiz vasarā klusā laikā; tad tie kā gruži riņķo ap āķi un — cop, cop! — ar purniem pie āķa klāt.
Zēni pārrunā vēl šo un to, kas nu kuram tajā brīdī iekrīt prātā. Bet visi cilvēki, par ko tiek runāts, parasti ir dzimuši un dzīvojuši «mūsu pusē».
Kaut kur «mūsu pusē» bijis vīrs, kurš nekad nemainījis kreklu. Katru sestdienu apgriezis kreklam otru pusi un noteicis: «Ir gan labi, ka tīrs krekls mugurā.»
Citur, protams, arī «mūsu pusē», dzīvojis vīrs ar koka kāju, kurš pirms lietus vienmēr sūdzējies, ka viņa koka kājai sāpot pirkstgali.
Kāds cits stāsta, ka «viņu pusē» kādam vīram esot tik liela dūša, ka viņš aiz niknuma izmetis no šķūņa visu sauso sienu, kad lietus samērcējis nopļauto.
Teukres pusē dzīvo skops saimnieks, kas slikti baro savus gājējus. Kad gājēji pusdienā strebj ūdeņainu viru, viņš iznāk no dibenistabas, nogaršo zupu un saka:
«Hm, ko jūs vēl gribat! Laba vira, ēd kaut vai pats.»
Tenisons piebilst, ka senos laikos maize bijusi tik melna, ka suņi rējuši uz maizes gabalu.
Tad kāds, jau stipri samiegojies, uzdod mīklu:
— Kurā gultā nav blakšu?
Kad neviens neprot pareizi atbildēt, atbild viņš pats:
— Kalevipoega gultā nav blakšu.
Pamazām troksnis guļamistabā norimst.
Citi jau krāc un izteiksmīgi svilpj caur degunu. Kāds miegā griež zobus — tam, pēc nomodā esošo domām, ir cērmes vēderā. Cits atkal kasās un murmina nesaprotamus vārdus. Kaktā viens puika nožāvājas un pagriežas uz otriem sāniem. Savādnieks noģērbjas, kā pēdējais iekrīt gultā un diezgan skaļi iesaucas:
— Nu, zēni, tagad varat nodzēst uguni!
Protams, nevienam nav sevišķas patikas piecelties un nodzēst uguni, un kāds sūrojas:
— Tā, ak tad tagad mēs šim esot zēni, kad pats jau garšļaukus gultā. Tu paliki pēdējais. Esi tik labs un nodzēs uguni pats, bet nedzenā citus.
— Murkšķi, aizej tu, — Savādnieks pavēl Kusla- pam. Mazais guļ cieši aizvērtām acīm. Grūti noticēt, ka viņš būtu nomodā. Taču, izdzirdis Savādnieka pavēli, zēns tūdaļ sakustas.
Tomēr Savādnieks pats izlec no gultas un pakāpjas uz soliņa, lai nodzēstu gaismu.
Patlaban, kad viņš grasās nogriezt liesmu, viņa skatiens neviļus pievēršas logam. Pa logu istabā raugās kāda briesmīgi pretīga seja un noslēpumaini, draudoši bubina: bu-bu-bū!
Savādnieks, pielicis roku pie lampas, paliek stāvot kā pāraktneņojies un stiklainām acīm blenž uz logu.
22.Nu, ko tu tā glūni! — sauc zēni
Nu, ko tu tā glūni! — sauc zēni no savām gultām. — Nodzēs gaismu!
Bet Savādnieka sastingušais skatiens joprojām urbjas logā. Viņš nokāpj no sola un virzās uz sienas pusi. Uguns paliek degot.
— Tur kāds ir aiz loga, — drebulīgā .balsī iebilst Savādnieks, un tie, kas tuvāk, redz, ka dažkārt tik vienaldzīgais un mierīgais koklētājs trīc pie visām miesām.
— Kas tad tur ir? — birst jautājumu krusa.
— Nezinu, — Savādnieks nomurmina.