— Bet… bet bija tāda briesmīga seja. Nudien, nemaz neizskatījās pēc cilvēka. Sarkana … sarkana … un acu baltumi kvēloja.
— Ķesteris, kas gan cits, — kāds nospriež.
— Nē, nē, tas nebija ķesteris. Tas nemaz nebija cilvēks. Tā nebija cilvēka seja. Tas bija… tas bija…
— Spoks, — čukst zēns, kurš tic sapņiem un pārvelk segu pār galvu.
Dažus, kas jau paguvuši aizmigt, pamodina skaļie čuksti, un tie, uztrūkušies no miega, izbiedētām sejām raugās uz loga pusi. Pāris mazāko zēnu, kuru gultas ir tuvāk pie loga, ātri izlec no cisām un iebēg kaktā. Ja šos vārdus sacītu kāds cits, tad jau nebūtu tik traki, taču, kad tāds drosmīgs zēns kā Savādnieks jau trīc un raujas uz kaktu, tad tur jābūt kaut kam, kas…
— Muļķības! — uzsauc Vipers un bez jebkādas stomīšanās tuvojas logam.
— Neej! — klusu brīdina Savādnieks.
— Liecies mierā! — atcērt Vipers un atmet ar roku.
— Tu pārbiedēsi uz nakti zēnus, un tie neuzdrošināsies vairs iziet laukā, kad būs vajadzība. Pielaidīs vēl…
To teikdams, viņš piespiež seju pie rūts un raugās tumšajā pagalmā.
— Nav ne dzīvas dvēseles, — viņš saka pēc dažiem mifkļiem. — Viss klusu, kā jau tas naktī parasts. Tikai zvaigznes mirguļo dzidrajās debesīs tāpat kā Totsa siļķes uz priekšnama durvīm. Droši vien piesalst.
Un, iedams atpakaļ uz savu guļvietu, viņš pagriežas pret Savādnieku un piebilst:
— Ir nu gan memmes dēliņš! Tikko ieminas par spokiem, tā šis tūlīt sāk šos redzēt. Vai arī tu mūs vazā aiz deguna, velns parāvis?
Vipers apstājas un ir gatavs izraut Savādnieku no kakta, ja tas dotu kaut niecīgāko mājienu, ka viņš jokojis. Bet Savādniekam nenāk ne prātā jokot.
Neticīgais vīrs jau grasās apgulties, taču viņš, zobgalīgi smaidīdams, vēlreiz atskatās uz logu.
— Kas tad tas, — viņš čukst, pieliek roku pie pieres un saskatās ar Savādnieku.
— Bu-bu-bu!… — dzirdams aiz loga.
— Tsst! — kāds nočukst un pielec gultā sēdus, pie kam gultas dēļi grabēdami nokrīt uz grīdas. Troksnis, kas dažkārt paliktu nepamanīts, šķiet tagad tik skaļš un briesmīgs, ka uzdzen zēniem šermuļus.
Klasē kaut kas nokrīt. Droši vien noslīdēja kāda grāmata no sola. Pulksteņa tikšķēšana kļūst arvien klusāka un draud pavisam apstāties. Un, kad pulkstenis nosit vienpadsmit, tad tas notiek ar tādu dārdoņu, ka nekas tāds vēl līdz šim nav dzirdēts.
— Velns parauj! — iesaucas Vipers, — ja šis spoks nav mums visiem zināms, tad lai man nocērt galvu. Tu nolāpītais blēdi!
To pateicis, viņš basām kājām un vienā kreklā, kā izkāpis no gultas, ieskrien klasē, atslēdz priekšnama durvis un, dimdinādams grīdas dēļus, drāžas uz priekšnama kāpnēm. Ara top dzirdamas balsis, kāds aizskrien — pakš-pakš-pakš! — gar guļamistabas logu, ar kaut kādu smagu priekšmetu iesit pa sienu un iebrēcas tādā balsī, it kā tam būtu pielikts nazis pie rīkles.
— Dieviņ tētiņ, — gaužas Pētersons, — tagad viņu nogalinās!
Sajā acumirklī Savādnieks, citiem par lielu pārsteigumu, iesāk skaļā balsī smieties un arī izskrien lauka.
Guļamistabā valda kapa klusums. Pa atvērtajām priekšnama durvīm telpā ieplūst aukstums, un caurvējš draud nodzēst vājo liesmu. Lampas cilindrs nokūp gluži melns, uguns cauri biezajai sodrēju kārtai mirdz tumši sarkana. Arā nav dzirdams vairs nekas, tikai vājas balsis it kā no tālienes. Tam nevar būt nekā kopēja ar tiem, kas izskrēja pagalmā.
Šis brīdis zēniem šķiet bezgalīgi garš. Pārdrošais Vipers un Savādnieks dabūjuši galu.
Te pēkšņi uz priekšnama kāpnēm kļūst dzirdamas skaļas balsis; tur smejas un nodauza no kājām sniegu.
Tas noteikti ir kāds trešais, jo tiklab Viperam, kā Savādniekam nav zābaku kājās; un baso kāju dipoņa mēdz būt tikko sadzirdama.
Kāds, kam kājās ir smagi zābaki, ienāk klasē, grabinās blakus durvīm, it kā meklētu ceļu atpakaļ priekšnamā, un tad balsis noklust pieliekamajā kambari. Vispārējā balsu dunoņā Arnim šķiet, it kā viņš pazītu Savādnieka balsi.
— Kas tas varētu būt? — kāds klusu iejautājas.
Bet mīkla drīz vien tiek atminēta. Ir dzirdams, ka
pieslēdz klases un pieliekamā kambara durvis, un tad uz guļamistabas sliekšņa parādās trīs vīri: Vipers, Savādnieks un kāds trešais, kuru sākumā nepazīst, jo viņa seju aizsedz briesmīga maska.
-— Re, noķērām spoku! — Savādnieks dižojas, notirinādams kājas, kas ārā no aukstuma kļuvušas sarkanas kā novārītu vēžu spīles.
— Te nu bija, — nosaka Vipers un ātri ielien gultā, — tādi ir visi spoki. Tukšas pļāpas! Nebūtu es gājis skatīties, jūs būtu visu mūžu runājuši, ka aiz loga rēgojies spoks.
— Bu-bu-bu! — vīrs ar aizsegto seju turpina bubināt.
— Tas taču Totss, nelabais! — pāris zēnu iesaucas vienā mutē.
— Nu protams, bet ko tad jūs, ķēmi, domājāt? Kam tad tur bija jābūt, ko? — jautā Totss un noņem masku. — Domāju, sak, izspēlēšu mazu joku, pabaidīšu zēnus, redzēs, ko šie darīs. Tu velns, tikko Savādnieks paskatījās uz loga pusi, tā sastinga kā stabs un tad davai prom uz kaktu!
— Bet, kā tu sāki bubināt, tā es tūlīt tevi pazinu, — piebilst Vipers.
— Bet, ja nebūtu iznācis un mani noķēris, es būtu aizgājis pie ķestera loga un pabaidījis arī viņu — bu- bu-bu! Diezin ko gan Strupais Juris tad būtu domājis, — atbild Totss un šūpo virvē piesietu sarkanu bumbu vidējas kāpostgalvas lielumā.
— Kas tev tur rokā? — apkārtējie jautā.
-— Zemeslode, — skan īsa un lietišķa atbilde.
— Zemeslode? Bet kāpēc tā ir sarkana?
-— Nu tāpēc, ka… Kādai tad tai ir jābūt? Zilās krāsas nebija pie rokas.
— Parādi!
— Nē, es nevaru radīt, tā ir mitra. Krasa vel nav nožuvusi. Gan jau rīt redzēsi. — Ar šiem vārdiem Totss pakāpjas uz tuvākā gultas gala un piekar zemeslodi pie sijas, lai kaltējas.