— Bet vai zināt, puiši, — viņš saka, nolēkdams uz grīdas, — no kurienes es nāku? No kapsētas.
— No kapsētas? Ko tu tur meklēji? — viņam jautā.
— Ko meklēju, ko meklēju… Gan jau man tur bija kāda vajadzība, ja es reiz gāju.
— Melo!
— Ķēms, kāpēc lai es melotu? Kada man vajadzība melot? Ja neticat — varat, neticēt. Bet kapsētā es biju un kaut ko redzēju.
-— Ko tu redzēji?
— Nu redzēju… Šādus tādus briesmoņus. Būtu jūs tos redzējuši, būtu aiz bailēm iesprukuši griestos. Bet es … es zinu tādus vārdus, man viņi nekā nevar padarīt.
— Nemuldi niekus, Tots! — Vipers dusmojas, kārtodams gultas segu.
— Kā tad es muldu, ķēms, ja es pats redzēju. Redzēju tos desmit soļu attālumā, bet es muldot.
— Desmit soļu! Tu biji ari no mums desmit solu attālumā, tāpēc jau vēl nekļuvi diezin kas; biji tas pats Totss, kas tagad. Būtu atnācis mazliet ātrāk, būtu pats dzirdējis, kā rodas spoki. Viss tukšas pļāpas!
— Pagaidi, ķēms, lai es izstāstu.
— Ej ratā ar savu stāstu!
Vipers pagriežas uz otriem sāniem un pēc pāris minūtēm jau krāc.
Bet Totss, apsēdies uz savas gultas, sāk izģērbties un stāstīt par kādu notikumu kapsētā.
— Es zinu, — viņš saka, — Paunveres vecajās baznīcas grāmatās stāv rakstīts, ka tagadējās kapličas vietā zviedru laikos esot bijusi lefjna pils. Pils īpašnieka vārds bija fon Kūms.
— Fon Kums? Kāds jocīgs vārds! — klausītāji brīnās.
— Nezinu, -— atbild stāstītājs, — vai tas ir jocīgs vai nejocīgs vārds, bet baznīcas grāmatās tā stāv rakstīts. Nūja, bet tagad paklausieties. Sim pilskungam fon Kūmam bija meita Rozalinde.
— Rozalinde? So vārdu jau esmu kaut kur agrāk dzirdējis, — kāds atceras.
— Var jau būt, ka esi dzirdējis, — turpina Totss, — jo Rozalindes nav tikai viena vai divas. Agrākos laikos bijis tā: ja pils freilenei nav bijis Rozalinde vārdā, tad tā nav bijusi nekāda īsta freilene. Visas frei- lenes bijušas Rozalindes un visas bijušas briesmīgi smukas. Klausieties. Arī šī Rozalinde bijusi ļoti skaista, un viņai bijis viens brūtgāns.
— Un kā saucās brūtgāns? — Savādnieks iejautājās.
— Brūtgāna vārds bija .., — Totss mēģina atcerēties.
— Pagaidi, kā viņu? …
— Nu, tas arī nav svarīgi, — mierina Savādnieks.
— Pieņemsim, ka brūtgāna vārds bija fon Bums.
— Nē, nē, pagaidi, — Totss attopas. — Viņa vārds nebija vis fon Bums, bet fon Buks.
— Ahā. Nu un tālāk!
Un Totss stāsta tālāk.
— Tam brūtgānam fon Bukam bijis viens nikns ienaidnieks, — viņš turpina un piešķiebj galvu.
Tenisons jautā, kāds bijis ienaidnieka vārds, taču Totss vairs neļaujas maldināties. — Rozalindes brūtgāns aizgājis karā. Ienaidnieks aizsūtījis Rozalindei viltus vēstuli, ka brūtgāns nonāvēts. Bet brūtgāns nemaz nebijis nonāvēts, ienaidnieks tāpat mānījies, lai pats dabūtu Rozalindi. Nu, naktī šis atjāj pie pils vārtiem un pūš tauri. Vārtsargs: «Ko tu gribi? Ko tu pa nakti dauzies apkārt?» Ienaidnieks pretī: «Esmu slavenais bruņinieks fon … fon …»
— Fon Dums, — kāds sauc no kakta.
— Nē, nu, ķēmi, ja jūs smejaties, tad es nemaz nestāstīšu, — Totss sadusmojas. — Ja jūs negribat klausīties — nevajag. Bet to es jums pasaku, ka tad jūs nedzirdēsiet vienu smuku stāstu.
— Kas tad smejas, — viņu mierina Savādnieks.
— Stāsti vien tālāk, mēs klausāmies. Tu taču solījies stāstīt, kā tev gājis kapsētā, bet tagad tu noņemies ar visādiem Bumiem un Dūmiem.
— Bumiem un Dūmiem… — Totss aizsargājas.
— Kā es tev izskaidrošu, kāpēc gāju uz kapsētu? Man ir jāizstāsta, kā tas notika un kā apslēptā manta nokļuva mūrī.
— Ahā, tātad arī darīšana ar mantu! — sauc no visām pusēm. •— Stāsti tikai tālāk! Mēs tevi vairāk netraucēsim.
— Nu, — Totss nomierinās un turpina savu stāstu,
— tātad ienaidnieks aiz vārtiem pūš tauri. Ak tā, jā, vārtsargs saka: «Ko tu dauzies?» Ienaidnieks atkaclass="underline" «Esmu slavenais bruņinieks … tas un tas …» Vārtsargs: «Kas liek jums, augsti godājamais bruņiniek, tik vēlā nakts stundā kavēties pie mūsu visužēlīgā bruņinieka fon Kuma pils vārtiem?» Ienaidnieks pretī: «Tā nav tava darīšana, tu utubunga, kas neesi vērts, ka es tev nocērtu galvu kā kāli un pasviežu saviem suņiem. Uz pēdām vārtus vaļā, vai es tevi tā samīcīšu, ka no tevis vairāk nekas nepaliks pāri kā slapja peļķe pie pils vārtiem!»
Nu vārtsargs, protams, briesmīgi nobijās, bet vīrs, būdams liels tiepša, atcirtis: «Nelaidīšu!» Bruņinieks
gluži vai traks. «Lai kaķis pieķēza tavu sviesta cibu!» viņš rēc un cērt ar zobenu pa pils vārtiem tā, ka vārtsargam sāk ausīs zvanīt.
«Tu mani ielaidīsi, vai citādi… Lai piecsimt tūkstoši velnu mani aprij, ja es tevi nevārīšu tik ilgi darvā, kamēr tu atvērsi vārtus!»
Nu vecajam beidzot sirds papēžos, sak, kas zina, ņems un vēl nositīs, sātans; sak, bērni vēl mazi un iet skolā, kas viņiem dos līdzi maizes tarbiņu… Beidzot saņemas un pamodina veco Kurnu. Tā un tā, saka vārtsargs, ko lai ar šo vīru iesāk, lādas un ārdās aiz vārtiem kā negudrs; nevar saprast, vai tas bļauris ir piedzēries vai kas viņam kait. Vecais Kums sākumā ne aptvert, ne apjēgt, tikai murmina pa miegam «hm» un «hm», bet tad viņam viss kļūst skaidrs un viņš ierēcas tā, ka visa pils nodimd: «Nelaid to sātanu iekšā! Tas ir slavenais laupītāju vadonis Paparde…»
— Paparde! Igauņu vārds! — iesaucas klausītāji.
— Nuja, nu, -— atbild Totss, — nuja, ka igauņu vārds, bet, ej nu sazini, varbūt arī bija igaunis. Kas viņus zina. Bet nē, nē! Pagaidi! Nebija vis Paparde. Bija viens cits vārds.
Totss iebāž pirkstu mutē un domā: zēni nepacietīgi gaida.
— Sīpoks, nolāpītais, bija viņa vārds! — pēc brītiņa skaļi pasludina stāstītājs. — Pareizi, Sīpoks, sātans.