— Nu lūk, — viņš no jauna atsāk stāsta pavedienu. —- Vecais Kums saka: «Tu nelaid iekšā to sasodīto, ķēmu, to tu vairs neizdabūsi ārā pat ne ar diviem pāriem vēršu. Tas ir viens mūžīgais žūpa un pļēgurs, ko citur neredz kā tikai krogā. Un tagad šis atnācis nakts vidū sacelt traci. Zinu gan,» piebilst vecais pilskungs Kums, «viņš nodomājis apciemot manu mīļo meitu Ro- zalindi, bet lai sešsimt tūkstoši velnu grauž manu miesu piecsimt tūkstoši dienu un nakšu pēc kārtas, ja es viņu pārlaistu pār Rozalindes guļamistabas slieksni. Ej un pasaki laupītājam manā vārdā, lai uz pēdām aizvācas, citādi es piecelšos, kaut esmu smagi slims, tas ir, ar iesnām, es piecelšos no gultas un ieduršu tam nokaitētu iesmu…»
Vārtsargs neko … Velkas klunkuru klunkuriem uz vārtiem un tumsā nozaudē spieķī; kā jau vecs cilvēks.- Tā nu šis grābstās pa tumšo pagalmu kā akls un meklē spieķi.
— Tas jau ir ļoti interesants stāsts, — beidzot nosaka Savādnieks, — bet kāpēc tu velc garumā? Pasaki īsi un skaidri, kā manta nokļuva pils mūrī un ko tu naktī meklēji kapsētā?
— īsi un skaidri, ķēms… Kā es to varu pateikt īsi, kad tā stāv rakstīts baznīcas grāmatās, — Totss taisnojas.
— Nu, tik gari tur laikam vis nebija, — Savādnieks kaulējas, — ej nu sazini, vai baznīcas grāmatās šāds notikums vispār ir aprakstīts. Varbūt izlasīji kādu stāstu un tagad saki — baznīcas grāmatā. Bet tas galu galā nav tik svarīgi, galvenais — īsāk.
— Vai zini, Savadniek, — tu vari strīdēties, cik gribi, bet kapličas mūrī atrodas liels pods ar vecu naudu. Vajag tikai naktī iziet un …
— Ahā, tātad tu gāji pēc naudas poda.
— Ko domā, es šai laikā gāju pa kapiem špacierēt, vai?
— Nu labi, labi! Stāsti tālāk!
— Nuja, — turpina baznīcas grāmatu pētītājs, — fon Buks, Rozalindes brūtgāns, pārnāk no kara un sasit rokas — brūtes nav. Sagrābj vārtsargu aiz krūtīm, sapurina veci un iebrēcas: «Kur tu manu brūti liki?» Vārtsargs zvēr cilvēku un eņģeļu mēlē, ka viņš nezina. Tad fon Buks uzbrūk vecajam Kūmam: «Kur mana brūte?» Vecais Kums pretī: «Labāk nejautā; tavs mūžsenais ienaidnieks viņu sagrāba un aiznesa.» Līgavainis paceļ zobenu pret debesīm un zvēr briesmīgu atmaksu. No Sīpoka pils vairs nepaliks akmens uz akmens. Un krogu, kurā Sīpoks iet pļēgurot, solās noārdīt līdz pamatiem.
— Nu labi … — stāstītājs pamet skatienu uz griestiem, uz savu globusu, pakasās un spēji nobeidz stāstu.
— Nūja, tā tas bija, — viņš saka, — brūtgāns aizgāja meklēt brūti un vajāt ienaidnieku, vecais Kuma lielskungs bēdājies, bēdājies, ka meita nokļuvusi tāda mežoņa rokās, un.., Un nomiris. Bet pirms nāves noglabājis visu savu naudu un dārglietas pils mūrī. Nu, pils ar laiku sagruvusi, pie drupām ierīkota kapsēta, un uz pils pamatiem uzcelta kapliča.
— Un dārglietas vēl tagad atrodas mūrī?
— Protams, ka mūrī, ķēms, kur šīs paliks. Mācītāja kučieris pats savām acīm redzējis plānu: trīs soļus no kakta uz vakariem…
— Labi, labi, bet vai Buks atguva Rozalindi? — kāds iejautājas.
— Ar laiku esot atkal atguvis. Bet, kad atgriezušies, pils jau bijusi sagruvusi un mudžējusi no velniem, šiem nav bijis lustes ar mošķiem cīnīties, pārgājuši dzīvot uz Kaķukalna pusi, — Totss papildina savu stāstu.
— Un dzīvo vēl šodien, ja nav nomiruši, — zobodamies savukārt piebilst Tomings.
— Bet manta, manta, — tincina Savādnieks, — tu taču gāji mantu meklēt, kā pats stāstīji; vai dabūji?
— Jā — vai dabūji! Tas nemaz nav tik viegli. To mantu apsargā vesels bars jeķimu, ka …
— Kas, kas — jeķimu? — ar interesi jautā klausītāji. — Kas tie tādi?
— Nu, ejiet paskatīties, tad redzēsiet, kas tie tādi ir, — Totss noslēpumaini atteic. — Aizgāju — gandrīz paliku bez maizes tarbas. Paguvu vēl laikus ar zemeslodi šiem iezvelt pa purnu, citādi kā pērtiķi karājas pie maizes tarbas un tikai rūc: urr-urr-urr, bu-bu-bu! Ko bubināt, nešķīsteņi!
— Pag, pag, runā skaidrāk! — sauc klausītāji. — Kas tie tādi bija un kāpēc tie raustīja maizes tarbu? Vai tie bija spoki?
— Nuja, ka spoki. Bet, ej tu sazini, tur bija visādu mošķu tik daudz, ka tumsā grūti atšķirt, — īgni atbild daudz pieredzējušais vīrs. Var noprast, ka viņš vairs nevēlas ielaisties tālākos paskaidrojumos.
Bet tieši tas sakāpina klausītāju ziņkāri, un, kaut gan visi zina, ka Totss mēdz atvirzīties no patiesības, viņi tomēr gribētu dzirdēt, kā Totss attēlos savu sastapšanos ar «jeķimiem». Un Totss to attēlo šādi.
— Nāku pa ceļu, — viņš iesāk, — zemeslode pār plecu, maizes tarba rokā, nē, maizes tarba pār plecu un zemeslode rokā, jā, un domāju: «Ko es tur skolā tik agri darīšu, priekšā gara nakts, gan izgulēšos, labāk iešu palūkot, vai neatradīšu vecā Kuma mantu; tad nopirkšu zēniem tik daudz baltmaizes, ka viņi pārēdīsies, un Strupajam Jurim pateikšu «proščai».» Pieeju pie kapličas un ieklausos — ne skaņas. Sāku mērīt no tā kalda, kas atrodas uz vakariem, — divi krietni sprīži ir viena pēda — nomēru: viena pēda, otra pēda, trešā pēda — un atrodu vietu, kur noslēpta nauda un dārglietas. «Labi gan,» domāju, «tagad tik žigli noskaitīt vārdus un pacelt akmeni.»
— Ak tad vārdi arī vēl vajadzīgi? — brīnās klausītāji.
— Nuja, ka vārdi. Kur tu, ķēms, bez vārdiem tiksi! Vispirms jānoskaita «kivirunta-punta-entaparaventa vasvīlingi-suski-tavāra», ja tad dabūsi, tad dabūsi; bez vārdiem varbūt pagūsi satvert podu aiz osas, bet pats pods dārdēdams nogrims un paraus vēl tevi pašu līdzi, ja nepagūsi atraut roku.
— Velna būšana. Tad jau neganti jānopūlas, kamēr šo aprakto mantu dabū rokā! — miegaini noņurd Tomings. — Bet… bet… Pag, ko es gribēju teikt? Ak tā, jā, ka ar šiem vārdiem… ar šiem vārdiem varot vecgada vakarā izsaukt garus, kā tu viņdien stāstīji… Vai tad, mantu ceļot, jāsaka tie paši vārdi?
— Ko nu tarkšķi! — Totss dusmīgi atcērt un, neatkārtodams noslēpumainos vārdus, stāsta tālāk.