Arnis vārtās pa gultu un nevar aizmigt. Guļamistaba ir sveša, un katrs niecīgākais troksnis traucē. Tenisona zābaki ož pēc trāna, kāds miegā griež zobus, un blakus krāsnij kādam ir tik stipras iesnas, ka tas tikai ar lielām pūlēm gārdzot spēj elpot.
Arnis nožēlo, ka nav aizgājis uz mājām; mājās viņš jau sen būtu aizmidzis un nebūtu jānokaujas ar dažādām domām kā šeit. Lai izvairītos no Tēles, viņš varētu iznākt no mājām agrāk, kaut vai ap septiņiem, kad meitene tikko piecēlusies. Bet tagad bija par vēlu nožēlot, viņš bija šeit un šeit arī būs jāpaliek — vienalga, vai viņš spēj aizmigt vai arī neaizmigs.
Ja būtu jau maijs, gan tad viņš zinātu, ko darīt. Viņš aizietu uz upmalu un nosēdētu tur līdz rītausmai, klausītos, kā pamostas putni un apsveic jauno dienu; kā līdz ar saullēktu pirmā svaigā vēja pūsma sašūpo koka galotnes un liek upei sidrabaini ievizēties, kā, izdzenot ganāmpulku, čīkst laidara vārti, lopi maudami dodas uz ganībām un gans, brizdams pa rasoto zāli, komandē savu palīgu Muri vai Kranci.
Vēl ir pārāk agri doties uz upmalu. Krasts ir slapjš un izmircis, nemierīgajā ūdenī virpuļo ledus gabali, tur nav vēl nekā tāda, kas atgādinātu pavasara skaistumu.
Klasē pulkstenis nosit vienu reizi. Vai tiešām jau viens? Tātad laiks nemaz nevelkas tik gausi, kā viņam likās. Kaut kur iedziedas gailis, tālāk tikko sadzirdami atsaucas otrs; aiz loga, liekas, kāds it kā staigātu klusiem soļiem.
Taču nekas nav redzams. Vienīgi pilns mēness bālu vaigu raugās iekšā pa guļamistabas logu, it kā gribēdams pārliecināties, vai zēni jau beiguši savus spoku stāstus. Jā, tas tur augšā gan varētu daudz ko pastāstīt, ja vien spētu runāt! Ko gan tas savā garajā mūžā nav pieredzējis! Tas ir redzējis velnus, spokus un raganas dzīrojam purva malā, bijis aculiecinieks bēdām, priekiem un mīlestībai. Bieži, lūkodamies caur mākoņiem, viņš ir redzējis tik briesmīgus, atbaidošus notikumus, kas viņa bālo vaigu padarījuši vēl bālāku.
Brīnumskaistā maija naktī divu jauniešu dvēseles sakusa kopā bezgalīgā mīlestībā. Un, kad pēc laiciņa mēness atkal paraudzījās lejup uz to vietu, kur tie bija stāvējuši, jauneklis bija viens un lēja asaras. Bet mazliet tālāk jaunava gāja ar citu jaunekli un nevainīgu seju atkal zvērēja mūžīgu mīlestību.
Arnis pieceļas gultā sēdus. Vajadzētu iziet laukā palūkoties spožajās zvaigznēs un paklausīties, kā tuvojas pavasaris.
Viņš klusu apģērbjas un iziet pagalmā. Tas mirdz sudrabainā gaismā, koki met garas ēnas. Visapkārt dziļš klusums. No Dzirnezēra puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga, bezgalīga nopūta.
Augšā mirdz zvaigznes. Gaišākas, tumšākas, vientulīgi, pa vairākām kopā, biezos pudurīšos … Un tur — ai! — krīt kāda zvaigzne. Ak jā, viņam taču šajā brīdī vajadzēja kaut ko vēlēties. Tagad, protams, jau bija par vēlu, bet arī tad, ja viņš vēlreiz ieraudzītu krītam zvaigzni, Arnis nezinātu, ko vēlēties. Kā? Viņš nezina? Bet Tēle? … Nē, Tēli viņš vairs negribētu, Tēle uz viņu dusmojas, viņš nemācētu Tēlei izdabāt. Bet ko tad? . .. Neko .. . Viņš ir viens, un viņam nevajag neka. Viņš ir draugos ar tām tur, augšā, ar zvaigznēm..,
Kas par to, ka Tenisons viņu nesaprot; kas par to, ka neviens viņu nesaprot. ..
Cik labi būt vienam. Viņa prāts ir skumīgs, bet vientulība spirdzina.
Seit, šajā klusumā, zem spožajām zvaigznēm, izgaist Tēle, izgaist Savādnieks, izzūd bēdas. Tās kļūst mazas un niecīgas, tikko samanāmas.
Arnis ieiet atpakaļ guļamistabā un neizģērbies iekrīt gultā. Viņš vēl negrib aizmigt, viņš grib ilgi ilgi domāt. Bet nemanot atnāk miegavīrs, ieskauj viņu savā azotē un aiznes tālu sapņu valstībā.
Pagalms mirdz sudrabainā gaismā, un no Dzirnezera puses atplūst ūdens šalkoņa kā smaga nopūta.
24.Kad Arnis atver acis, ir jau rīts.
Kad Arnis atver acis, ir jau rīts. Zēni ģērbjas. Pie griestiem sārtojas Totsa globuss kā liela asiņaina tulzna. Pats Totss ar pusmēnesim līdzīgu ziepju gabalu rokā steidz nomazgāt muti. Viņš košļā gaļas gabalu. Gaļa ir sīksta kā igauņu spīts, un ēdājam ar to krietni vien jānopūlas.
Kuslaps, kurš jau ir pilnīgi apģērbies, modina Savādnieku.
Tomings ar krāsns kruķi cenšas novilkt no krāsns augšas savus kājautus. Pētersons skaita rīta lūgšanu. Kaktā kāds stāsta savus sapņus un pareģo, ka notiks nelaime; ēšana un dzeršana pa sapņiem vienmēr nozīmējot nepatikšanas. Kāds cits ienāk guļamistabā ar kūpošu tējkannu un piekodina visiem, kam vajag steigties pēc verdošā ūdens, lai ejot, citādi virēja pieliešot klāt aukstu ūdeni, un tad sliņķi varēšot ilgi gaidīt, kamēr katls atkal uzvārīsies.
To izdzirdis, Kuslaps pakampj tējkannu un pārbijies skriešus dodas uz virtuvi.
Zēni, kas pārnakšņo mājās, pamazām sāk pulcēties skolā. Ierodas Kīrs, Visaks un citi. Kīram arī skolā ir gulta, bet rudmatis parasti guļ mājās, jo skolas guļamistaba ir auksta un zēns ar vājo veselību var viegli saaukstēties.
Kalps atved Arnim grāmatu saini un brokastis.
īsi pirms stundām caur ķestera darba istabu klasē sanāk meitenes un nosēžas savās vietās. Tēle ar Savādnieku izteiksmīgi saskatās un pasmaida; saraukusi uzacis, viņa paglūn uz Arni, sakārto ņieburu un klusi pie sevis kaut ko nomurmina. Ahā, puisis nodur acis, puisim žēl, ka nav gaidījis viņu pie krustcelēm. Pats
apsolījās gaidīt, bet negaidīja; laikam grib spītēties. Nu, nekas, gan šis citreiz tecēs pakaļ kā kucēns, bet tad viņa, Tēle, zinās, ko atbildēt. Lai tad gaužas, cik tīk, viņa neteiks tam neviena laba vārda. Tad tikai viņa liks tam trūkties un spīdzinās kā vien mācēdama. Lai rāda vien mierīgu seju, it kā nekas nebūtu noticis; viņu, Tēli, tāds nepiekrāps, viņa zina, kā zēnam ap sirdi. Tāds muļķis! Vienmēr sēž sadudzis kā ūpis. Gluži kā mēms. Un neattapīgs arī; mācās, mācās spēlēt vijoli, bet nevienu gabalu lāgā neprot. Cik ilgi šis to zāģēs, labāk būtu atdevis Savādniekam — tas gan varētu iepūst vijolē dzīvību. Ai, šis Savādnieks ir viens varens puika, vienmēr laipns un apmierināts, un cik jocīgi viņš runā; saki tam, ko vien gribi, vienmēr atradīs atjautīgu atbildi. Redzēs, kad šis atkal aicinās viņu pastaigāties. Un cik garšīgas konfektes tam bija līdzi! Papīrīši viņai vēl saglabājušies un atrodas viņas kabatā. Papīrīšiem virsū ir visādas jocīgas bildītes. Bet Tali . .. blenž mākoņos un klenderē apkārt viens pats kā Muļķa Mārtiņš. Lai tikai viņš pagaida! Ja tas būtu iespējams, viņa tūliņ uz vietas to saplūkātu aiz matiem, saplūkātu tā, ka mati veselām šķipsnām paliktu saujā. Tāds stulbenis, apsolās gaidīt un negaida. Lai rāda vien mierīgu seju, varbūt kāds cits noticēs, bet viņa, Tēle, pazīst šo zēnu kā savus piecus pirkstus un var viņu aptīt ap roku, ja vien vēlēsies. Un aptīs arī, kad būs pienācis īstais laiks; lai tikai pagaida!