«Kā odi,» nodomā Totss.
Sajā acumirklī tīšām vai netīšām pagrūž bluķi, uz kura sjž Totss, un Kentukijas Lauva noveļas augšpēdu.
— Ūja, jods, muižas pārvaldnieks met kūleņus! — zēni smejas.
Bet lai jau labāk nesmejas, lai nesmejas. Totss kā grābs to pašu bluķi un laidīs kādam pa pauri — tad vairs nebūs nekādi joki! Skaidrs, ka bluķis paliks vesels, bet galva pārsprāgs kā pogaļa. Lai šie nedomā, ka pāris nedēļas ganos spēj iznīcināt īstu vīru. Patiesībā viņš nemaz ganos neies, bet mājās mācīsies ganu virtšafti.
— Kas tas ir — ganu virtšafte? — kāds iejautājas.
— Ja tu, ķēms, nezini pat to, kas ir ganu virtšafte,— atbild Totss, — kāpēc tad tu vispār dzīvo pasaule. Ganu virtšafte ir ganu virtšafte.
— Ganu virtšafte nozīmē to, ka Totss nesies vairs govīm zvārguli kaklā, bet astē, — garām skriedams, izmet Savādnieks.
Pats tu vari sev iesiet zvārguli astē, muļķa strink- šķinātājs, — atcērt Totss. — Pakarini savu kokli ievas galotnē, bet pats nostājies apakšā un raudi, tad tu būsi kā žīds Bābeles gūstā. Labāk sasien mezglā savas garās kājas, tu sienāzi, citādi tās samudžināsies.
Nu protams — viņš ir kā ods ar tievām kājām un dzenā ar dūri vēju pa pagalmu, bet tagad vēl līdīs zoboties! Lai atnāk, lai tikai atnāk kādreiz uz ganībām, ja vēlas, tad viņš iesies tam zvārguli astē, pieliks ragus un nosauks par Sarķi.
Spēkavīrs Tomings nejauši uzmetis sev akmeni uz pēdas un tagad sēž uz tā paša akmens un tirina kāju. Kad viņš novelk zābaku, no autiem izspraucas zils, uz- tūcis īkšķis. Zem naga redzamas asinis. Sis nags tagad, protams, nomauksies kā vēža bruņas, un paies vairākas nedēļas, iekams īkšķa īpašnieks varēs lepoties ar jaunu nagu. Reiz kādam gadījusies tāda pati liksta: skriedams atsitis īkšķi pret akmeni… pagājušas septiņas nedēļas, kamēr .. .
— Nūja, — Savādnieks pasmaida, — tev īkšķis atsitās pret akmeni, bet Tomingam akmens atsitās pret īkšķi, tā ka tagad paies vēl vairāk nekā septiņas ne- deļas.
— Kāpēc tad vairāk? — zēni jautā.
— Tāpēc, — atbild Savādnieks, — ka īkšķis ir gudrāks un zina uzmanīties, bet akmenim nerūp nekas.
— Savādniek, tu varētu iet par jokdari, — kāds ieteic.
— Entel-tentel-sikel-sā, entel-tentel, — skaita mazais Lēsta pagalma pretējā pusē, uzsākdams jaunu rotaļu. Viņam apkārt sastājušies tāda paša vecuma zeņķi ka viņš pats.
Uz bluķa sēž Totss un nododas drūmām pārdomām. Ganu virtšafte, kaut gan tai ir skanīgs nosaukums, viņu tomēr neapmierina. Bet kā to lai zina, varbūt pavisam kas cits nomoka viņa nemierīgo garu; kurš gan spēj uzminēt, kas visvairāk nomāc mūsu draugu.
Zēni sapulcējas ap Totsu. Nekad viņš vēl nav bijis tik drūms, atskaitot dažas priekšsvētku dienas, kad viņš apsolījās skolotājam galīgi un uz visiem laikiem atmest savus netikumus.
Totss nopūšas. Totss nopūšas! Dzirdiet, zēni, Totss vaid un sten, it kā būtu pārdevis māju un naudu nodzēris. Tā tik vēl trūka, lai viņš sāktu arī raudāt, tad Totss būtu atklājis visas savas cilvēciskās vājības. Šurpu, šurpu, zēni, nāciet mierināt Totsu!
— Iesim kaut vai tūlīt, — ierosina Kesamā, — un izraksim vecā Kuma mantu, varbūt tad tev prātsJ<ļūs priecīgāks.
— Nav vērts, — Totss atsaka un atmet ar roku, — tas darāms tikai naktī.
— Bet naktī tur ir jeķimi.
— Ā, pareizi, — Savādnieks atceras, — vakar biju kapsētā un redzēju, ka viens jeķims ar lielu, zilganu punu pierē drāzās pa kapsētu kā negudrs; tas laikam bija tas pats, kam tu, Tots, iezvēli ar zemeslodi.
Zēni smejas.
— Kur tad šis tā skrēja? — cits caur citu jautā.
— Meklēja ceļmalītes, tās atvēsinot un noņemot uztūkumu, — atbild Savādnieks. — Viņš izrādījās gluži prātīgs vīrs, šis jeķims, nopļāpāju ar viņu labu laiciņu; tu iesiti šim pilnīgi veltīgi, Tots. Viņš tikai nesen esot pārcēlies no Virilas novada uz mūsu pusi un neesot zinājis, ka tu meklē mantu, viņš gribējis tikai paostīt, kas tev maizes tarbā.
— Ko nu mels, Savādnieki — zēni protestē.
— Paklausieties, kāpēc lai es melstu, — Savādnieks kļūst nopietns, — tā ir tīrā patiesība. Teica, šis pa dienu strādājot Kiusnā, laikam par jumiķi, vai arī darot ko citu, lāgā neatceros; ģimene gribot ēst, un … un nekas cits neatliekot, vajagot strādāt. Savādi gan: arī viņa sievai esot Rozalinde vārdā.
— Ak tu spoks tāds! — zēni smejas. — Tā runādams, tu atņemsi Totsam maizi.
Bet Savādnieks neļauj sevi maldināt.
— Nu šis uz Totsu ir neganti nikns, — viņš stasta tālāk. — Saka: «Ja vēlreiz uzdrošināsies līst pēc vecā Kuma bagātības, tad zvelšu ar miroņkaulu pa galvu, sak, tā zvelšu, ka no acīm izsprāgs dzirksteles. Ja es zinātu, kādi vārdi tur vajadzīgi, tad es pats izceltu to naudas podu un tā vietā noliktu klēpi sausu apšu lapu. Lai tad nāk un ņem, ja vajag.» Es jau gribēju sacīt «kivirunta-punta-enta», bet galu galā nodomāju, ka nav vērts jaukties citu darīšanās. Lai katrs pats tiek galā.
— Ha-ha-ha! — klausītāji smejas.
— Dzirdi, Tots, jeķims ir nikns kā vērsis un grasās ar miroņkaulu nozilināt tev skaustu. Esi uzmanīgs, kad ej uz kapsētu, paņem pērkongrāvēju līdzi un nolaid to pagānu no kājām, ko šis tur klaiņo pa kapsētu, pats nemaz nav mūsu novada vīrs.
Totss vēro zobgaļus ar nicinošu skatienu un atbild:
— Jūs visi esat lieli muļķi, visi. Savādnieks jums sapļāpā visādus niekus, bet jūs čivināt šim līdzi kā papagaiļi.
— Varbūt mēs esam mammagaiļi, — kāds iesaucas, bet Totss šo veco, nodeldēto joku nemaz neievēro, viņš iekārtojas ērtāk uz sava sēdekļa un turpina:
— Jūs esat kopš dzimšanas tādi muļķi un cita nekā neprotat kā ņirgāties, — viņš saka. — Ja jūs palasītu vairāk grāmatu un iegaumētu, kas tur rakstīts, tad jūs redzētu, ka es nemaz tik daudz nemeloju, kā jums liekas.