— Gāz, gāz, Tenison! — kliedz Totss. — Sadod viņiem! Svied upē!
Liekas, slapjais puisis tūlīt atkal lēks ūdenī un steigsies savējiem palīgā.
Kesamā atkāpdamies atrod vēl otru velēnu, kuru viņš neaizsviež, bet pataupa tādam acumirklim, ja nekas cits negadītos pa ķērienam. Ar labo roku viņš sagrābsta visādus gružus un drazu, ko sviež ienaidniekam tieši acīs; smiltis, sīkus akmentiņus, praulus, sakaltušus zirgābolus; pat meldri un koku lapas lido uz ienaidnieka pusi. Kesamā cīnās kā mežonis, kā ārprātīgais uz dzīvību un nāvi; cik viegli viņam būtu ieskriet klasē, kur viņš tiktu paglābts no visām briesmām un nejaušībām, bet nē — Kesamā atkāpjas, sīvi cīnīdamies pret ienaidnieka pārspēku. Jerveotsam, aptinot savu ievainojumu ar kabatas drāniņu, iešāvusies prātā laimīga doma. Viņš paceļ no sētmales resnu mietu un nostājas draudīgi ienaidnieka vaiga priekšā. Daži, kas jau bija pārliecināti par uzvaru, izbijušies apstājas. Spēcīgi sitieni pa kārtīm sadrebina uzbrucēju rokas, un daži vājākie vīreļi ļauj nokrist ieročiem un purina sāpošās rokas.
Semers stāv kalna pakājē un apmētā ienaidniekus ar akmeņiem. Viņš ir labākais sviedējs skolā un gandrīz vienmēr trāpa mērķī.
Cīņa kļūst nopietna. Šķiet, veiksme sāk pamest mācītājmuižas karotājus, jo upes krastā sākusies otra, mazāka sadursme, un tur ar ļoti labiem panākumiem cīnās Vipers un Savādnieks pret četriem ienaidniekiem.
Cīņas sākumā Vipers, palikdams pasīva novērotāja lomā, bija tikai smējies, taču tad, kad draudzes skolniekiem sāka klāties arvien grūtāk, viņš, Savādnieka pierunāts, bija devies draugam palīgā.
Kaut gan pretinieku divreiz vairāk, toties viņi ir uz pusi nespēcīgāki, un cīņa šos vīreļus tik ļoti nogurdinājusi, ka abiem draudzes skolniekiem bez grūtībām izdodas visus nogāzt gar zemi. Beidzot Savādnieku šī «spēle» sāk garlaikot un viņš nolemj tos izpeldināt upē.
— Metiet ūdenī! Metiet ūdenī! — Totss auro otrā krastā. — Gan es viņus saņemšu un parādīšu, kā Lūkass alu brūvē.
Bet Savādnieks un Vipers samierinās ar to, ka iezveļ katram ienaidniekam pa pakausi un palaiž vaļā. Nosvīdušie puišeļi tūdaļ skrien pie rentnieka un Libles sūdzēties.
Lible sēž laivā, smēķē papirosu un smejas kā kutināts. Rentnieks grasās zēnus izšķirt, bet Lible viņu atrunā.
— Lai tikai vico vaļā! — viņš saka. — Lai dabū mācību. Pašu vaina. Lai neslej degunus gaisā. Kad iesim šķirt, citi vēl1 nodomās, ka mēs plūcamies kopā ar zēniem. Bet, ja kāds jautās, kāpēc neapsaucām, tad teiksim, mēs nezinājām, ka šie kaujas; domājām, ka spēlē sunīšus.
Savādnieks un Vipers, tikuši vaļā no ienaidniekiem, redz, ka cīņa nokalnē vēl nav beigusies. Viņi apmet līkumu un uzbrūk ienaidniekam no muguras. Pāris nogurušajiem pretiniekiem pēkšņi kājas saslejas pret debesīm, un, kamēr kārtis aizlido lielu gabalu tālāk, Jerveotss ar savu mietu dara brīnumus, bet Tomings, atžilbis no sāpēm, pievienojas cīnītājiem; to, kas viņam nodarīts, šis zēns nepiedos nemūžam. Viņam ir jāatriebj as, kaut vai pats nomirtu uz vietas. Kīrs atstiepj veselu klēpi ķegļu nūjiņu un iespiež katram lielākam zēnam saujā pa krietnai vālei, it kā viņš tos sūtītu karā. Arī mazākie draudzes zēni atgūst drosmi un klaigādami metas cīņā; pat sīkais Lēsta saķer ienaidnieka kāju un velk un rauj, kamēr tas nogāžas zemē.
Tenisons ir saķēries krūteniski ar pretinieku vadoni. Abu sejas tumši pietvīkušas, tie cīnās pēdējiem spēkiem. Sākumā. liekas, ka mācītājmuižas zēns ir spēcīgāks un ka Tenisona «āķi» un paņēmieni te nelīdzēs. Bet drīz vien izlutinātais zēns nogurst darbā norūdītā zemniek- puikas spēcīgajos apkampienos; dažas minūtes viņš vēl izmisīgi cīnās, tad nokrīt zemē un nemēģina vairs pretoties.
Kesamā pēkšņi kļuvis par pastnieku, un šķiet, ka viņš apzīmogotu markas; katram kritušajam ienaidniekam tas uzspiež uz sejas dubļainu velēnu, nemitīgi atkārtodams Totsa izteicienu: «Kas neturas ciet, tas jāaizsit.» Ienaidnieki ar dubļu noziestām sejām izskatās briesmīgi, Arnis Tali stāv malā un skaļi smejas. Pēc Arņa domām, zēni ar vienu otru ienaidnieku apietas pārāk nežēlīgi, bet tur nekā nevar darīt: karš paliek karš.
Mācītājmuižas zēni bēg. Izceļas īsta panika. Ir tāds izteiciens: lai glābjas, kas var. Daudzus, kuri nepaspēj laikus aizmukt, atkal nogāž gar zemi, un Kesamā piesteidzas ar velēnu. Ķegļu vālītes, sīki akmentiņi, dubļi un smiltis pavada ienaidniekus kā krusa. Pagasta zēni pilnā skaitā piedalās cīņā, izņemot dažus, kas šo reto notikumu vēro no kalna. To starpā arī Murkšķis, kurš saviebj savu seska seju un laiku pa laikam piebiksta Visakam:
— Re, ko Jerveotss dara. Re, ko Tenisons dara.
Kaujas nobeigums upes krastā draud izvērsties par
īstu traģēdiju. Draudzes skolas zēni, uzvaras apreibināti, uzklūp ienaidniekam no muguras un barā dzen tos uz priekšu. To viņi dara pavisam neviļus, pat iepriekš neko nenorunājuši. Pakaļējie stumj priekšējos, priekšējie savukārt bīda pretiniekus un grasās tos iedzīt upē. Mācītājmuižas zēnu vienīgais glābiņš — pašiem mesties peldus.
— Metiet mieru, metiet mieru, zēni! — kliedz rentnieks.
— Urā! Karš pie Leipcigas! — sauc Lible, turēdams vēderu.
Kīrs mazliet tālāk ar pamatīgu sitamo apšķaida ienaidnieku ar ūdeni. Satraukumā viņš zaudē līdzsvaru un ieslīd ar vienu kāju upē. Kādam no deguna tek asinis. Kāds grib ielēkt laivā, bet kļūdās un ielec. upē. Lible steidzas kundziņam palīgā, bet glābdams tīši kavējas un nepavisam nesteidzas to izvilkt uz sauszemes; jauki noskatīties, kā zēns sprauslādams peras pa ūdeni. Totss, briesmīgi iekliegdamies, ielec upē un peld savējiem palīgā, it kā tiem vēl tas būtu vajadzīgs. Sīks kundziņš, vasaras raibumiem nosētu seju, grasās uzrāpties kokā, taču tiek norauts aiz kājas zemē, un Totss, kurš patlaban ir izpeldējis krastā, ņem to savā «aizgādībā».