Pie sēšanas izvēlas izveicīgākos zēnus: darbs ir atbildīgs. Starp citu, arī Totss ļoti vēlas sēt.
— Sēj, sēj! — saka ķesteris. — Bet dari tā, ka es ierādīju. Tikai necenties atkal izdarīt labāk, nekā es darīju, tad izies greizi.
Sējēji stājas pie darba. Zēni, kaisīdami sēklu dobēs, lēni virzās uz priekšu. Ķesteris staigā šurpu turpu un dod norādījumus un pamācības. Sāds darbs zēniem būšot par lielu svētību: turpmākā dzīvē tas viņiem notefkti noderēšot.
— Noteikti noderēs, — Totss domās atkārto.
Viņš pagrābj no vienas burkas, no otras, no trešās un nemitīgi pār plecu vēro ķesteri. Kaut kas notiek, Totss atkal kaut ko brūvē. Savādnieks to nomana pēc viņa satrauktā skatiena, bet, ko viņš īsti dara, — rādīs laiks.
Nākdams no dārza, Totss pasauc Savādnieku sāņus, satver viņa svārku pogu un klusi jautā:
— Savādniek, vai tu proti turēt muti?
— Kā tad es neprotu, ķēms, — atbild Savādnieks, zobgalīgi uzsvērdams Totsa mīļāko izteicienu «ķēms».
— Redzi, — saka Totss, — mēs vakar norunājām, ka Strupajam Jurim vajadzētu izspēlēt vienu numuru.
— Nu?
— Kas par «nu»? Es jau izdarīju.
— Ko tu izdarīji? Nē, es redzēju gan, ka tu rosījies, bet neievēroju, ko …
— Es, — Totss iečukst Savādniekam ausī un nemierīgi paskatās apkārt. — Es sajaucu visas sēklas kopā, visas, kādas vien tur bija, un iekaisīju dobēs. Kad izaugs, lai tad Strupais Juris lauza galvu, kas tur aug.
— Ko? Ko? Visu sajauci?
— Jā, visas sēklas sajaucu kopā. Viena sauja gurķu, otra burkānu, trešā biešu … vēl zirņi un pētersīļi, un sīpoli —viss juku jukām.
— Paskat, nelabais!
— Nē, nu, ķēms, kas es par nelabo.
— Mēs jau vakar to nolēmām.
— Tiesa gan, bet… Saki, viens velns! Kad ķesteris uzzinās, viņš tevi nomizos ka liepai lūku.
— Kā — lūku, nu . .. Kā t' šis to uzzinās, ja tu neteiksi.
— Nūja, bet sēja tikai četri zēni. Tad viņš apvainos mūs. Tu šodien aiziesi.
— Nē, nu, protams', ka es aiziešu, tas tiesa, bet… Bet sakiet, ka jūs nezināt, kas izdarījis. Sakiet, ka varbūt pa nakti kāds būs iesējis vēl otrreiz. Un, ja viņš vaino mani, — lai vaino! Ko šis vairs padarīs. Viņš taču nenāks uz ganībām. Un, ja nāks, uzrīdīšu suni, lai saplēš bikses.
— Tu velna dvēsele, Tots, ha-ha-hā! — Savādnieks smejas.
— Kas par Zodomu un Gomoru tur iznāks, to es labprāt gribētu redzēt.
— Ķēms, vai tad es negribētu redzēt. Gan jau kādreiz atnākšu. Protams, ķesterim acīs nerādīšos. Traki gan, ja ganu puika atveseļosies pirms skolas beigām, man būs jānāk atpakaļ, un tad viņš mani ņems priekšā. Bet es vairs nenākšu atpakaļ, tāpat paklaiņošu apkārt un teikšu, ka biju skolā. Rudeni, tad varēs atkal nākt, tad …
— Tad tavi sējumi būs nogatavojušies. Bet varbūt arī pēriens būs jau gatavs. f
— Nu, ar laiku aizmirsīsies.
Totss un Savādnieks būtu vēl turpinājuši sarunu, te kāds iebrauc skolas pagalmā. Tas ir Kuslapa tēvs. Kuslapu vedīs projām. Viņam jāiet ganos.
— Oho, — nopriecājas Totss, ieraudzīdams vedēju, kura kustības viņš ziemā tik labprāt mēdza atdarināt, — tad jau nekas, tad jau šodien aizies arī citi. Velns, ja pēkšņi visi zēni saņemtos un laistos uz mājām, lai tad ķesteris plāta rokas.
Kuslapa mantas iznes ārā un iekrauj ratos. Kuslaps nevienam nesaka ne vārda, pat neatsveicinās. Viņš ātri uzrāpjas uz vezuma un tup kā dzeguzēns. Lai ved, kur grib, viņš ir ar visu apmierināts, viņš darīs visu, ko pavēlēs, lai tikai viņu nesit un negrūsta.
Arnis stāv uz sliekšņa un domā. Cik sen tas bija, kad Kuslapu atveda uz skolu, tagad viņš jau aizbrauc. Bija auksta janvāra diena; Kuslaps savā lielajā kažokā izskatījās sīks kā ābecnieks.
«Kā gan māte uzdrošinājusies tādu sūtīt skolā?» Arnis bija nodomājis. Tagad jau Kuslaps pusgadu apmeklē skolu un ir pastiepies garumā. Savadi, cik ātri pagājis laiks; it kā tas būtu noticis tikai pagājušajā nedēļā, kad viņu dzenāja pa pagultēm. Ja, laiks rit… Drīz viņi visi izlidos, jo sāksies vasaras brīvdienas. Savādnieks soļo vezumam blakus uz vārtu pusi.
— Ej vien, ej, Murkšķi, — viņš saka, — es ari drīz nākšu. Ilgi jau te nepalikšu.
— Tējkanna un cukurs ir skapītī, apakšējā plauktā,— atbild Kuslaps.
— Labi, labi, gan es atradīšu, — atteic Savādnieks.
— Es tev atnesīšu konfektes un baltmaizi, kad atnākšu. Tikai sagatavo makšķeres; brīvajā laikā iesim zvejot. Brauc vien, brauc, nebēdājies, es arī drīz nākšu uz mājām. Laimīgu ceļu!
— Kāda tev vajadzība iet uz mājām? — jautā Tēle, kas kopā ar klases biedriem pastaigājas pagalmā.
— Nu, ko es te vairs darīšu, — atsaka Savādnieks.
— Kuslaps aizbrauca …
— Vai tev žēl Kuslapa?
— Jā. Kuslaps bija krietns zēns.
— Kāpēc tad tu nebrauc ar viņu reizē? Savādnieks noskatās, kā Kuslaps aizbrauc. Šķiet, it
kā viņš gribētu to saukt atpakaļ, Tēle ar savu biedreni paiet mazliet tālāk, tad atgriežas viena un klusu saka Savādniekam:
— Ja tu ar rēķināšanu netiec galā, atnāc uz Rajām, es palīdzēšu.
— Ko nu par rēķināšanu, — Savādnieks atmet ar roku, — gan jau es pats … Bet man te vairs nepatīk, kad nav Kuslapa. Garlaicīgi. Totss arī šodien aiziet… Ko es te darīšu?
— Kāds tu jocīgs! Pat Totsa šim ievajadzējies — briesmīgo Kentukijas Lauvu. Kas tev šodien noticis?
— Aiziet visi labākie zēni.
— Brīnums gan! Atradis labumus! Ja tu baidies par rēķināšanu — es tev izrēķināšu.
— Ai, nē! Ko es tur baidīšos — ņemšu kādudien kājas pār pleciem un projām uz mājām.