— Vai tu negribi pastaigaties pa kapsētu? Ir tik jauks laiks; vakaros …
— Esam jau diezgan staigājuši …
— Vairāk negribi?
— Nē, tā kā negribētos vis …
— Ko tad tu gribi?
— Uz mājām.
— Kāda lellīte, šis grib uz mājām!
Tēle sadusmota aiziet. Paskat, kāds! Kuslaps šim dārgāks nekā viņa, Tēle. Muld vien, tāpēc jau nekur vēl neaizies. Gan jau viņi vēl dažu labu vakaru pastaigāsies pa kapsētu. Ik rītus viņa atnesīs Savādniekam uzdevumu un paslepus iespiedīs saujā, zēns ir kautrīgs, neuzdrošinās atzīties, ka rēķināšana viņam sagādā rūpes, lai nu paliek, viņa, Tēle, saprot, no kuras puses vējš pūš, bet neies jau izpļāpāt. Gan jau viņa izkārtos, ka zēns paliks skolā līdz pat pēdējai dienai.
Savādnieks stāv, kur stāvējis, un domīgi noskatās, kā draugs aizbrauc.
Kuslaps dodas uz mājām …
Jā, Kuslaps aizbrauks uz mājām un sāks ganīt govis ezera krastā. Ezers! Klusā laikā mirdz kā spogulis. Meldros lēkā asari, līcī pēkšķ pīles.
Gausiem spārnu vēzieniem \irs ūdens lido kaija. Otrā krastā sasaucas gani. Pāri ūdenim viss tik skaidri sadzirdams, it kā viņi būtu tikai dažu simtu soļu attālumā; pat sarunas var neskaidri dzirdēt. Tālāk starp kokiem pavīd mājas, vēl tālāk, ezera galā, baltā muižas celtne,. .. kā gulbis. Peldēties … Ai, cik smilšains un lēzens krasts pie ganībām! Dziļāk akmeņos linu mērkšanas vieta. Senāk ezerā mērcēja linus, arī tagad tur vēl redzama kāda izbalējusi linu sauja. Tagad starp šiem akmeņiem mājo nikni, melni vīri un ir gatavi ikvienam iekniebt pirkstā, kas uzdrošinātos traucēt viņu mieru. Vakarā pēc sauirieta tie izrāpo no akmeņu paēnas un čāpo pa ezera dibenu. O, tie ir kāri uz pavasara svaigo zāli. Tālāk ezera dibens apsūnojis. Kā sūna čaukst un met burbuļus, kad tai uzkāpj ar kāju, un līgojas kā purvs. Dažreiz sūnā zem kailas pēdas sāk kustēties kāda radībiņa un mēģina izspraukties laukā — nevajag baidīties! … Tas ir tas pats spīļainais melnsvārcis. Vēja pūsma. Kā klusas trīsas pārslīd pār ūdeni. Tālāk šalkoņa … Un sīki vilnīši sitas pret rūsgano krastu. Bul-bul-bul … Viļņi briest, šalkoņa pieņemas, kaija brēc aizsmakušā balsī, it kā brīdinādama: irieties krastā, tuvojas vētra. Dunoņa. Baltas putu galotnes ceļas un plok, putas apšļaksta krastu. Mēness gaisma … Pār ezera līmeni slīd sudrabaina taka. Krastā mirgo ugunis. Koki snauž. Virs ūdēns līmeņa šūpojas ēnas. Tur ezers šķiet bezgalīgi dziļš. Tālumā dzirdami airu vēzieni…
Ai, un uz turieni aizbrauca Murkšķis!
Un viņš, Savādnieks, paliek šeit! Kāpēc viņš vēl ir šeit?
Savādnieks gausi soļo uz skolas pusi un krata galvu.
Pēc stundu beigām atbrauc kalps, lai aizvestu Totsu.
— Jā, zēni, — saka Totss, — nekas nelīdz — ir jāiet. Jāiet, ganu zēns aplipis ar šarlaku.
— Pielūko, ka pats arī nedabū šarlaku, — viņu brīdina.
— Nieki, ko šarlaks man var padarīt, — Totss atbild. — Šarlaks jau nav tik traks kā Strupais Juris. Hā, gan Strupais Juris vēl redzēs …
— Ko viņš redzēs?
— Gan jūs redzēsiet, ko viņš redzēs. Naktī, kad saimnieks gulēja, atnāca nelabais un apsēja dobes ar biezputru un kāpostiem.
— Ko, ko?
— Cietiet klusu, ķemi, saule visu izcels gaisma, ka bija tajā dziesmā, ko mēs mācījāmies. Un, kad saule to visu cels gaismā, tad ķesteris aiz dusmām kļūs melns. Gan jau es atnākšu palūkot, ko jūs te darāt; tad jums visu izstāstīšu. Es jums varētu pateikt tūlīt, bet jūs, ķēmi, palaidīsiet vēl muti, un tad šai padarīšanai vairs nebūs pietiekoša skaļuma. Tādas lietas jātur zem noslēpuma segas, ka melnsvārcis .. . vārdu sakot: tagad es aizbraucu.
— Vai rudenī nāksi atpakaļ?
— Jupis viņu zina. Katram kokam ir divi gali. Būtu Strupais Juris drusku prātīgāks un mitētos reiz šķendēties, tad varbūt nāktu. Bet, kas zina, kā būs rudenī.
Pasaule ir liela un plaša, un Krievijā vajadzīgi muižas pārvaldnieki, varbūt laidīšos turp. Bet, ja nedabūšu labu vietu, — sliktu es, protams, nepieņemšu — tad varbūt nākšu. Praščai! Dzīvojiet tik labi, cik vien varat, un atnāciet kādreiz uz Aizpuriem, es jums parādīšu savu suni; tas ir tas pats kucēns, kuru pirms svētkiem biju atnesis uz skolu. Viņš tagad ir liels kā teļš un staigā uz pakaļkājām. Praščai!
— Praščai, praščai, Tots! Rudenī nāc atpakaļ!
— Nūja, ja nedabūšu vietu, tad nākšu.
Totss soļo uz ratu pusi, taču atskatās vēlreiz.
— Kas ir? — jautā pavadītāji.
— Kīrs, sātans, palika nenopērts.
— Ha-ha-ha! — zēni smejas. — Kīr, panāc šurp, Totss tevi grib iepērt.
Kīrs stāv uz priekšnama sliekšņa un rāda Totsam dūri. Kad Totss pēkšņi pagriežas uz Ķīra pusi, viņš iebēg klasē.
— Lai nu paliek, — saka zēni, — rtnjenī atmaksāsi par visu ar uzviju.
— Lai iet! — atbild Totss un ierāpjas ratos.
Kad zirgs sāk iet, viņš pieceļas stāvus un aizsmakušā balsī dzied:
— Man pīpe piķa melnumā, Bet vienmēr pietrūkst tabakas. Tad purvā sūnas salasu Un priecīgs dūmu uzvelku.
— Vareni, vareni! Lieliski! — sauc zēni.
Tad Tots-s aizbrauc.
Izbraucot pa vārtiem, Totss rūpīgi pēta dobes, it kā vēlēdamies ar savu skatienu ieurbties zemē un redzēt, kādu drazu viņš tur sakaisījis.
Zēni smiedamies noskatās viņam pakaļ: aizgāja šis varonīgais zēns un lielais zobgalis.
— Tots! — pēkšņi iesaucas Savādnieks. Totss atskatās.
— Pieturi!
— Tprr! — Totss aptur zirgu. — Ko tu gribi?
—- Panēm līdzi!
— Nāc!
— Pagaidi!
Savādnieks ieskrien guļamistabā, uzliek cepuri, uzvelk mēteli un ar kokli un grāmatu sainīti rokās iznāk atkal sētā.