— Pagaidi! — viņš vēlreiz uzsauc Totsam. — Es tūlīt nākšu. Tikai paķeršu vēl maizes kuli.
— Uz kurieni tad tu? — citi brīnīdamies jauta.
— Uz mājām, uz mājām!
— Vai tiešām?
— Nudien.
— Bet ķesteris?
— Sakiet, ka dabūju šarlaku, — Savādnieks atbild smiedamies un iznes no pieliekamā maizes tarbu.
— Sakiet, ko gribat, bet es laižos projām. Kaut jūs zinātu, cik skaisti tagad uz ezera! Pēc gultas un skapja atbraukšu vēlāk. Ardievu, ardievu! Varbūt rudenī atkal redzēsimies.
— Vai tu tiešām aizej, Savādniek?
— Es aizeju. Ko es te iesākšu. Totss mani kādu gabalu pavedīs.
— Kāpēc tu neaizbrauci kopā ar Kuslapu?
— Neienāca prātā. Vai, vai… Pats nezinu, kāpēc neaizbraucu.
— Kas tā ir par sērgu, ka šodien visi aizbrauc? — zēni brīnās. — Veseli trīs reizē! Lai nu tie citi-—bet Savādnieks! Savādnieks! Kas šim par steigu!
— Varbūt joko, — daži nospriež.
— Nē, nejoko, — citi atbild. — Aiziet.
Savādnieks pieskrien pie Totsa un ielec ratos. Tad
abi pieceļas stāvus, sauc palicējiem — urrā! — un vicina cepures. Drīz viņi nozūd no skatītāju acīm.
Beidzot skolniekus atlaiž uz mājām. Lūgšana un ķestera pamācības. Lai viņi nekad neaizmirstot, kas viņiem šai skolas gadā iemācīts. Lai vienmēr atceroties skolotāju vārdus un cenšoties vadīties no tiem.
Skolēni atvadās cits no cita. Pagalmā gaida vedēji. Mantas tiek iznestas un ieceltas ratos. Zem skapjiem uziet veselus peļu midzeņus, tāpēc pa.naktīm tie sātani tik briesmīgi spiedza! Zirnekļiem sākas īstas nedienas — viņu tīklus saplosa, pašiem jāizklīst, ja negrib dabūt galu. Daudzas sen nozudušas mantas ierauga dienas gaismu, pat nauda mētājas kaktos.
Guļamistabā, kur agrāk stāvējušas gultas, vāļājas divas vecas cepures, zeķe, papīra strēmeles un spoguļa lauska. Pieliekamā grīda piekaisīta ar vecām burtnīcu lapām. Uz dažas lapas nozīmīga vieta ierādīta sarkanai tintei, un daža laba raksta beigās lepni izslej galvu ķeburains divnieks, turpat kaktā mētājas appelējuši maizes gabali un kauli. Bet klasē vecais sienas pulkstenis gausi nosit divpadsmit, it kā vēlēdamies sacīt: tādu kravāšanos esmu redzējis bieži, es te nesaskatu vairs nekā jauna, mazie draugi. Ejiet vien, ejiet, gan jau rudenī atgriezīsities un vakaros atkal stāstīsiet par spokiem un velniem; ja vien es tikmēr … Jā, jā, visādi var gadīties, esmu jau ļoti vecs un vārgs.
Pēc kāda laika skolas telpas ir tukšas. Tur, kur agrāk bija tfk daudz trokšņa un dzīvības, tagad klusums izpleš savus neredzamos spārnus.
Skolotājs pagalmā aizvada pēdējos braucējus.
— Ardievu, ardievu, Tenison! Ardievu, Kesamā un Toming! Laimīgu ceļu, mazais Lēsta! Pa vasaru paaudzies lielāks. Sveiki, sveiki, Kīr! Nu, mēs jau bieži redzēsimies, esi jau tepat tuvumā. Ahā, Jerveotss . . . Pamācies vēl vienu ziemu, ja vien iespējams. Kas par to, ka esi jau liels puisis, nieki — pat veci vīri iet skolā. Ari Vipers solījās nākt. Ardievu, ardievu, Viper! Kas centīsies — tas tiks uz priekšu. Un tu, Tali, neaizmirsti, ka svētdien ir vijoles stunda. Noteikti atnāc, citādi aizmirsīsi, ko ziemā iemācījies! Laimīgu ceļu, laimīgu ceļu. Un vienmēr galvu augšā . . . Droši un priecīgi uz priekšu. Gan jau reiz pienāks laiks, kad … kad …
Skolotājam pār vaigu norit asara. Viņš ieiet klasē, nostājas starp tukšajiem soliem un ilgi domā.
— Aizgāja! Aizgāja tie, kas viņam reizēm gan sagādāja rūpes, bet tomēr bija tik mīļi.
— Nu, ko tu vēl gudro? — Tēle jautā Arnim, kurš domīgi raugās uz upes pusi.
— Skatos . . . Tur upe …
— Nu un tad? Vai tad tu upi neesi redzējis? Atnāc šodien uz Rajām apskatīt jauno māju.
— Jā … Es nezinu .. . Mājās …
— Kas tev ir mājās?
— Puķes … Pļava . .. Saule …
Pēkšņi viņš ielec ratos un aizbrauc. Uz Tēli pat nepaskatās.
— Ātrāk, Mārtiņ, uz mājām! Redzi, kāds jauks laiksl
— Nu paskat, kāds! — īgni nosaka Tēle.
Šoreiz beigšu. Un, ja dieVs dos spēku un veselību, tad ceru, ka mēs par saviem jaunajiem draugiem dzirdēsim arī nākotnē.
AUTORA PĒCVĀRDS
AUTORA PĒCVĀRDS
Cik daudz reižu man jautāts kopš «Pavasara» pirmizdevuma: vai tiešām kādreiz dzīvojuši un darbojušies tādi cilvēki kā Jāzeps Totss, Arnis Tali, Rajas Tēle, Georgs Adaniēls Kīrs, Tenisons un citi? Vai tie šodien vēl dzīvi? Kur viņi atrodas? Un tālāk jautātājs nozīmīgi pamirkšķina ar aci: sak, gan jau jūs pats bijāt tas Totss. Gan jau jūs pats bijāt Arnis Tali. Gan jau jūs pats bijāt tas un tas. Par mani nedomāja tikai vienu: ka es varēju būt vai nu toreizējais Palamuzes prāvests Sīlmanis, ķesteris Lenders vai zvaniķis Lible.
Patiesība tomēr ir tāda, ka ikviens attēlotais tips šajā vai citā manā darbā ir kaut kur «aizgūts»; katram tipam noteikti bija savs prototips. Kā ikviens rakstnieks atrod savus tēlus, tas ir jautājums par viņa radīšanas procesa īpatnībām. Rakstnieks taču nav fotogrāfs, kas sniedz precīzu attēlu, kādu to uztvēris viņa aparāts.
Jāiegaumē, ka ne jau visiem notikumiem, kurus attēlo literatūrā, jābūt notikušiem tieši tā, kā bijis, galvenais — attēlojumam jābūt patiesam, kā dzīvē iespējams.
Kas par to, ja Totsam piedēvēta viena otra palaidnība, par kuru viņam nav ne jausmas.
Vai tagad dzīvo personas, kas mani iedvesmoja sacerēt «Pavasari»? Viens šeit, otrs citur, trešais, ceturtais vairs neskaitās starp dzīvajiem. Atcerēsimies lielos karus, kas mūs šķir no Paunveres skolas dienām!
1905. gadā aptieku darbinieku streika laikā Tartu man bija daudz brīvu brīžu,, jo mani padzina 110 Kivisillas aptiekas. Pārcēlos uz laukiem pie saviem vecākiem, kas dzīvoja savā nelielajā saimniecībā pie Rakas stacijas. Un tieši tur mani sāka vajāt bijušās Paunveres draudzes skolas audzēkņi: raksti par mums, pastāsti, tu taču redzēji visu un pazini mūs!
Un tie ātrāk nelikās mierā, kamēr mani sakurināja karstu. Tēva mājās bija viens patumšs kambarītis, un es sāku attēlot savas skolas dienas, lai vismaz kaut ko darītu. Taču toreiz es nepavisam nedomāju, ka sacerējumu iespiedīs, ka tas kļūs par grāmatu. Sāda doma man radās tikai pēc daudziem gadiem, kad es jau biju apceļojis malu malas un pieredzējis daudz priecīgu un drūmu dienu.