— N-nū, valns!
Un es U2 lieveņa izdzirdu, ka lupatu murskulī činkst puišelis.
Viņam, protams, bija lauzta kāja, un, lūk, mēs ar feldšeri divas stundas noņēmāmies, likdami ģipša pārsēju zēnam, kurš visu laiku bez mitas brēca. Tad vajadzēja ēst pusdienas, pēc tam bija slinkums skūties, gribējās kaut ko palasīt, un tad atzagās krēsla, aizauda tāles — un es, sāpīgi vaibstīdamies, pabeidzu skūties. Bet, tā kā zobainais skuveklis aizmirsts bija nogulējis ziepjūdenī, tad tam uz mūžīgiem laikiem palika rūsas svītriņa par piemiņu no dzemdībām pavasarī pie tilta.
Jā … skūties divreiz nedēļā nebija nekādas vajadzības. Lāgiem mūs pilnīgi apraka sniegā, gaudoja ellišķīgs putenis, mēs dienas divas kvernējām Murjevas slimnīcā, nesūtījām pat uz deviņas verstis attālo Vozņesensku pēc avīzēm, un es garajos vakaros soļiem mēroju un mēroju savu kabinetu un karsti ilgojos pēc avīzēm — tik karsti, kā bērnībā biju ilgojies pēc Kūpera «Pēdu dzinēja». Tomēr Murjevas neapdzīvotajā salā angļu manieres pavisam neizzuda — laiku pa laikam es izņēmu spožo mantiņu no melnā futrālīša un kūtri skuvos, un ierados slimnīcā gluds un svaigs kā lepnais salinieks. Tikai žēl, ka nebija ne- jriena, kas par manu ārieni patīksminātos.
Acumirkli… jā… atceros, reiz notika ar! tā, ka es biju izņēmis skuvekli un Aksiņja tikko ienesusi kabinetā apdrupušu krūzīti ar verdošu ūdeni, kad pie durvīm atskanēja draudīgs klauvējiens un mani aizsauca. Un mēs ar Pelageju Ivanovnu devāmies milzu tālumā, satīstījušies aitādas kažokos, aizjoņojām baltajā, satrakotajā okeānā kā melns rēgs — zirgi, kučieris un mēs. Sniega vētra svilpoja kā ragana, gaudoja, sprauslāja, smējās, viss pazuda kā murgā, un es jutu pazīstamo aukstumu kaut kur saules pinuma tuvumā, iedomādamies, ka mēs nomaldī- simies no ceja šai miglā, kas sātaniski virpuļoja, un vienā naktī visi būsim pagalam: Pelageja Ivanovna, kučieris, zirgi un es. Atceros, man prātā iešāvās arī muļķīga doma, ka tad, kad sāksim sastingt un būsim gandrīz jau ieputi- nāti sniegā, es vecmātei un sev, un kučierim iešļircināšu morfiju… Kāpēc?… Tāpat vien, lai nebūtu jāmokās… «Nosalsi, dakter, arī bez morfija jauki jo jauki,» atceros, man atbildēja kāda sausa un saprātīga balss, «nemaz neraizējies …» U-hu-hū!… Hī-īl… — svilpoja ragana, un mūsu kamanas svaidījās un svaidījās… Un tur, galvaspilsētas avīzē, pēdējā lappusē nodrukās paziņojumu, ka, lūk, tā un tā, dienesta pienākumus pildot, bojā gājis tāds un tāds ārsts, kā arī Pelageja Ivanovna, kučieris un divi zirgi. Miers viņu pīšļiem sniega jūrā! Tpi… kas tik nenāk prātā, kad tā sauktais dienesta pienākums tevi trenc un trenc…
Mēs neaizgājām bojā, nenomaldījāmies, bet nokļuvām Griščevas sādžā, kur man otrreiz mūžā vajadzēja aiz .kājas iegriezt mazuli pareizā stāvoklī. Dzemdētāja bija sādžas skolotāja sieva, un, kamēr mēs ar Pelageju Ivanovnu līdz elkoņiem asiņainām rokām un sviedru aizmiglotām acīm lampas gaismā nopūlējāmies ar pagriezienu, varēja dzirdēt, kā aiz dēļu durvīm mājas tumšajā galā kunkst un skraida vīrs. Klausīdamies dzemdētājas vaidos un vīra nerimstošajās elsās, es — klusībā atzīšos — salauzu mazuļa rociņu. Bērnu mēs saņēmām nedzīvu. Ak, kā man pār muguru tecēja sviedri! Acumirklī man iešāvās prātā, ka ieradīsies kāda barga būtne, melns un milzīgs stāvs, ielauzīsies istabā un dzelžainā balsī teiks: «Tā. Atņemiet viņam diplomu!»
Es pamiris lūkojos uz dzeltenīgo, nedzīvo ķermenīti un uz hloroforma apdullināto, nekustīgi guļošo, vaska dzelteno māti. Puteņa brāzma lauzās vēdlodziņā — mēs to uz mirkli bijām atvēruši, lai izkliedētu smacējošo hloroforma dvaku, — un brāzma pārvērtās garaiņu inākull. Tad es aizcirtu lodziņu un mans skatiens atkal sastinga pie lo- ceklīša, kas bezpalīdzīgi nokarājās vecmātes rokās. Ak, vārdos nav izsakāms izmisums, kādā es viens devos mājup, jo Pelageju Ivanovnu biju atstājis kopt nedēļnieci. Kamanās mētāts, es braucu cauri putenim, kas bija kļuvis rāmāks, drūmie meži vērās manī pārmetoši, bezcerīgi izmisuši. Jutos nežēlīgā likteņa uzvarēts, satriekts, nomākts. Tas bija mani atdzinis šai nomalē un piespiedis cīnīties vienam pašam — bez jelkāda atbalsta un padoma. Kādas neiedomājamas grūtības man vajadzēja izturēt! Man var atvest slimnieku ar jebkuru — pat visnejaukāko un sarežģītāko vainu, visbiežāk ķirurģisku, un man ar savu rugājiem apaugušo seju jāstājas tai pretī vaigu vaigā un tā jāuzveic. Bet, ja nevari uzveikt, tad mokies kā pašlaik, kad tevi zvalsta pa bedrēm, bet aiz muguras palicis bērna līķītis un māte. Rīt, līdzko putenis norims, Pelageja Iva- novna viņu atvedīs pie manis uz slimnīcu, un kas zina, vai man izdosies viņu glābt. Un kā lai es viņu glābju? Kā saprast šo cildeno vārdu? īstenībā es rīkojos uz labu laimi, nekā vēl nezinu. Jā, līdz šim man ir veicies, palaimējies izdarīt brīnuma lietas, bet šodien neizdevās. Ak, sirds smeldz aiz vientulības, aiz aukstuma, aiz tā, ka tuvumā neviena nav! Bet varbūt esmu pat izdarījis noziegumu — rociņa taču salauzta. Varējis kaut kur aizbraukt, nokrist kādam pie kājām, izstāstīt, rau, tā un tā, es, dakteris tāds un tāds, salauzu mazulim rociņu. Atņemiet man diplomu, neesmu tā cienīgs, dārgie kolēģi, sūtiet mani uz Sahalīnu! Tpū, neirastēnija!
Iezvēlos kamanu dibenā, sarāvos čokurā, lai aukstums tik briesmīgi neknaibītu, un pats sev šķitu kā nožēlojams šunelis, lempīgs klaidoņa kucēns.
Mēs braucām ilgi, ilgi, līdz pazibēja mazais, bet tik līksmais un sirdij mūžam dārgais gaismeklis pie slimnīcas vārtiem. Tas mirkšķināja, dzisa, uzliesmoja un atkal pazuda, un vilināja pie sevis. Ieraugot to, vientuļajai sirdij kļuva mazliet vieglāk, un, kad lukturis jau skaidri iezīmējās manā acu priekšā, kad tas auga un tuvojās, kad slimnīcas sienas vairs neizskatījās melnas, bet bālganas, es, iebraukdams pa vārtiem, jau pats sev teicu: