«Tā rociņa ir sīkums. Tam nav nekādas nozīmes. Tu to salauzi, kad bērns jau bija pagalam. Nevajag domāt par rociņu, bet gan par to, ka māte dzīva.»
Lukturis man iedvesa mundrumu, tāpat ari pazīstamais lievenis, bet, iegājis mājā un kāpdams augšstāvā uz savu kabinetu, juzdams krāsns siltumu un tīksminādamies par miegu, kas atpestīs no visām mokām, es tomēr murmināju:
— Ta jau nu ir, un tomēr man ir baismi, un es esmu vientuļš. Gauži vientuļš.
Uz galda atradās skuveklis un krūzīte ar atdzisušu ūdeni. Es nicinoši iesviedu skuvekli atvilktnē. Ir nu gan varen liela vajadzība skūties …
Un tā pagājis vesels gads. Kamēr šis gads vilkās, tas šķita raibs, daudzveidīgs, sarežģīts un baismīgs, kaut gan tagad saprotu, ka tas aizjoņoja kā viesulis. Bet, lūk, es skatos spogulī un redzu pēdas, ko tas atstājis manā sejā. Acis raugās bargāk un nemierīgāk, mute liekas stingrāka un vīrišķīgāka, grumba starp uzacīm paliks visu mūžu, tāpat kā paliks manas atmiņas. Es tās redzu spogulī, tās joņo nevaldāmā plūsmā. Pag, cik nesen es vēl drebēju, domādams par savu diplomu, iztēlodamies, ka man būs jāstājas kaut kādas fantastiskas tiesas priekšā un bargi tiesneši man prasīs:
«Kur ir zaldāta žoklis? Atbildi, universitāti beigušais ļaundari!»
Kā gan lai to neatceras! Apstākļi bija tādi: lai arī pasaulē ir feldšeris Dcmjans Lukičs, kas zobus rauj tikpat veikli kā namdaris sarūsējušas naglas no veciem dēļiem, tomēr, sākot gaitas Murjevas slimnīcā, takts un mana pašcieņa prasīja, lai es arī pats iemācītos raut zobus. Demjans Lukičs var kaut kur aizbraukt vai saslimt, bet mūsu vecmātes spēj visu, taču vienu nespēj: neņemiet ļaunā, zobus viņas nerauj, tā nav viņu darīšana.
Tātad … atceros jauki sārtu, bet sāpēs sašķiebtu seju sev priekšā uz ķebļa. Tas bija zaldāts, kas līdzīgi daudziem citiem pēc revolūcijas pārnācis no sairušās frontes. Skaidri atceros arī milzīgo, stipro, žoklī pamatīgi ieaugušo zobu ar cauru vidu. Ar gudru sejas izteiksmi miegdams acis un bažīgi krekstēdams, satvēru zobu stangās, tomēr skaidri atcerējos visiem pazīstamo Cehova stāstu par to, kā ķesterim rauts zobs. Un tobrīd man pirmoreiz likās, ka šai stāstā nav it nekā jocīga. Mutē kaut kas skali nokrakškēja, un zaldāts īsi iebrēcās:
— A-ai!
Pec tam roka vairs nekādu pretestību nejuta un stangas izlēca no mutes kopā ar kaut ko baltu un asiņainu.
Te man pamira sirds, jo šis kaut kas apmēros bija lielāks par jebkuru zobu, pat par zaldāta dzerokli. Sākumā nekā nesapratu, bet pēc tam gandrīz vai sāku raudāt: tiesa, stangās rēgojās arī zobs ar milzīgām saknēm, bet uz tā karājās liels, nelīdzens spilgti balta kaula gabals.
«Esmu viņam salauzis žokli…» nodomāju, un kājas man sa|odzījās. Svētīdams likteni par to, ka līdzās neatrodas ne feldšeris, ne vecmātes, zaglīgi ievīstīju sava Jaunā darba rezultātu marlē un nobēdzināju kabatā. Zaldāts uz taburetes līgojās, ar vienu roku pieķēries pie ginekoloģiskā krēsla, ar otru pie ķebļa kājas, un izvalbītām, gluži stulbām acīm blenza uz mani. Apjucis iespiedu viņam rokā glāzi ar kālija permanganāta šķīdumu un pavēlēju:
— Skalo!
Tā bija muļķība. Zaldāts paņēma šķīdumu mutē, bet, kad to izspļāva traukā, tas, sajaucies ar sarkanām zaldāta asinīm, bija pārvērties biezā neredzētas krāsas šķidrumā. Pēc tam asinis no zaldāta mutes sāka šļākties tā, ka es sastingu. Ja būtu šim nabadziņam ar nazi pāršņāpis rīkli, diez vai asinis plūstu stiprāk. Pagrūdis pie malas glāzi ar šķīdumu, metos pie zaldāta ar marles tamponiem un aizbāzu caurumu, kas rēgojās žoklī. Marle vienā mirklī kļuva sarkana, un, izņemdams to, ar šausmām redzēju, ka caurumā itin viegli varētu novietot lielu Ren- klodes šķirnes plūmi.
«Esmu zaldātu apstrādājis uz goda,» izmisis domāju un vilku no burkas g»aras marles strēmeles. Beidzot asinis pārstāja plūst, un es caurumu žoklī izziedu ar jodu.
— Stundas trīs neko neēd, — drebošā balsī teicu savam pacientam.
— Pazemīgi pateicos jums, — zaldāts atbildēja, mazliet izbrīnīts skatīdamies uz bļodu, kas bija pilna ar viņa asinīm.
— Vai zini, draudziņ… — žēlā balsī piekodināju, — tu rīt vai parīt atbrauc man parādīties. Man … redzi… būs jāapskatās … Tev tur blakus vēl viens zobs tāds aizdomīgs … Norunāts?
— Pazemīgi pateicamies, — zaldāts drūmi atbildēja un, vaigu sakampis, manījās prom, bet es izmetos pieņemamā istabā un brīdi sēdēju, galvu rokās sagrābis, un šūpojos, it kā man pašam sāpētu zobs. Reizes piecas vilku no kabatas laukā cieto, asiņaino vīstokli un bāzu atkal atpakaļ.
Nedēļu nodzīvoju kā pa murgiem, novājēju un panīku.
«Zaldātam sāksies gangrēna, asinssaindēšanās… Ak, pie velna! Kam es ķēros viņam klāt ar stangām!»
Man rādījās nejēdzīgas ainas. Lūk, zaldātam sāk celties drudzis. Sākumā viņš staigā, stāsta par Kerenski un fronti, tad kļūst arvien klusāks. Kerenskis viņam vairs nav prātā. Zaldāts guļ uz katūna spilvena un murgo. Viņam ir 40°. Visa sādža nāk zaldātu apraudzīt. Un tad zaldāts guļ uz galda zem svētbildēm, deguns tam kļuvis smails.
Sādžā sāk spriedelēt:
«No kam šitas cēlās?»
«Dakters tak rāvis viņam zobu …»
«Ak ta šitā …»
Jo tālāk, jo trakāk. Izmeklēšana. Atbrauc bargs virs:
«Vai jūs rāvāt zaldātam zobu? …»
«Jā … es.»
Zaldātu izrok. Tiesa. Kauns. Esmu nāves vaininieks. Un, lūk, es vairs neesmu ārsts, bet nelaimīgs, pār bortu izmests cilvēks, pareizāk sakot, bijušais cilvēks.