- Kad?
- Varbūt šodien, - sacīja vīrietis.
Bet Ranmakans viņam neticēja, kaut arī neparādīja, ka netic. Viņam jāapmāna savus cietumsargus.
Mazā sieviete noliecās pret melno kasti un jautāja:
- Vai jūs neesat izsalcis?
Kastīte neizcēlās ar intonāciju bagātību: tā sacīja šos vārdus vienā un tajā pašā vīrišķīgajā balsī. Ranmakans saprata, ka kaste ir sava veida tulks. Un viņš nodomāja, ka šie cilvēki, iespējams, ir saistīti ar militāriem spēkiem: viņš nekad nebija redzējis šādas kastes, šādu aprīkojumu vai šādus tulkus. Viņš, iespējams, atrodas slepenā bāzē.
- Nē, paldies, es neesmu izsalcis, - sacīja Ranmakans un nekavējoties nožēloja savus vārdus.
Labāk ēst, kamēr dod. Manvē bija slikti ar ēdienu. Spekulanti pacēla cenas, un Ranmakans ēda slikti un nepietiekami. Droši vien militārpersonām, kas atrodas šajā bāzē, ir daudz labāks ēdiens nekā pilsētā.
- Kur es esmu? - Ranmakans jautāja.
- Mēs jums visu paskaidrosim, - sacīja vīrietis baltajos cimdos.
Kas tur īsti ar viņa rokām nav kārtībā? Kas par lietu? Nu, protams, kā iepriekš nevarēju uzminēt? Nevar būt? It kā nejauši, sajūtot, ka šīs telpas īpašnieki un ierīces, ar kurām viņš ir savienots, cieši vēro katru viņa kustību, Ranmakans atkal pacēla roku. Tā arī ir: vīrietim baltos cimdos un sievietei, un tam trešajam ir vairāk pirkstu uz rokām, nekā cilvēkam vajadzētu. Pieci pirksti. Ranmakanam ir četri. Atsevišķais, garais, vidējais un mazais. Četri. Viņiem - pieci. Tā tas nevar būt. Tā nenotiek. Cilvēkiem tā nenotiek.
- Kur es esmu? - viņš vēlreiz jautāja. Viņš nobijās un pamanīja, kā sāk mirguļot pie gultas esošo ierīču gaismiņas.
- Es jūs lūdzu, neuztraucieties, - sacīja vīrietis baltajos cimdos. - Mēs jums visu paskaidrosim, tiklīdz kļūsit stiprāks.
- Nē! - kliedza Ranmakans. - Nē! Kas tu esi?
Un viņš jau pamanīja, ka viņa cietumsargiem acis bija novietotas savādāk, kā tam vajadzētu būt, viņu mati savādāk saķemmēti, vaigu kauli gluži atšķirīgi...
3
- No kurienes jūs esat?
- Mēs esam no tālienes, - sacīja vīrietis baltajos cimdos.
Pavlišs saprata kāpēc uztraukums - pirkstu dēļ. Iespējams, pacients to nebūtu pamanījis, ja viņi būtu uzvilkuši četru pirkstu cimdus, un tad paskaidrojumu uz kādu laiku varētu atlikt. Pavlišs no acs kaktiņa paskatījās uz instrumentiem. Viņš zināja, ka laboratorijā aiz sienas korona Vas arī sēž pie vadības pults un nepalaidīs garām mirkli, kas var būt bīstams šī cilvēka dzīvībai. Neskatoties uz to, viņš ar satraukumu vēroja ierīces.
- Kara laikā jūs tikāt stipri ievainots. Visa pilsēta tika smagi bojāta. Mēs cenšamies jums palīdzēt. Centieties man ticēt. Un tagad jums atnesīs ēdienu. Jums ir nepieciešams ēst. Kiročka, - vīrietis baltajos cimdos pagriezās pret sievieti, - pati ņem paplāti. Vai saprati?
- Vienu sekundi. - Sieviete izgāja no istabas. Ranmakans skatījās viņai pakaļ, mēģinot redzēt, kas atrodas aiz durvīm, bet redzēja tikai daļu no koridora tādas pašas zaļas sienas.
Koridorā Kiročku gaidīja tante Mila. Viņa nespēja izturēt un atskrēja pie slimnīcas durvīm un stāvēja šeit, klausoties pa iekšējiem sakariem kas notiek, un cerēja, ka varētu būt nepieciešama viņas palīdzība. Viņa stāvēja blakus virtuves Griškam un vēroja, lai tas, neuzmanības dēļ, neatvērtu vāciņu, zem kura bija vistas buljons un krekeri - nedod Dievs, vēl mikrobi salīdīs.
- Nu kā viņam ir? - Viņa vaicāja Kiročkai, kura no Griškas rokas noņēma paplāti zem pārsega. - Sāk atdzīvoties?
- Jūs taču dzirdējāt, Milas tante. - Kiročka pameta ar zodu skaļruņa virzienā, kurā Pavliša balss nomierinoši murmināja.
- Nu, labi, - tante Mila miermīlīgi sacīja, - es būšu bufetē. Varbūt būs nepieciešama papildporcija.
Ranmakans neatbildēja ārstam. Tas jau iepazīstināja ar sevi: Doktors Pavlišs. Neskaidrs, dīvains vārds. Tādu pat neizrunāsi. Viņš centās sakārtot savas domas, bet domas nevēlējās sakārtoties. Ranmakans tikai saprata, ka ir noticis kaut kas ļoti briesmīgs un neparasts, ja pilsētā komandē šādi izdzimteņi ar pieciem pirkstiem. Ienāca sieviete ar dzeltenajiem matiem. Viņa nesa paplāti, kas pārklāta ar caurspīdīgu vāciņu. Uz paplātes atradās krūzīte ar kaut ko tvaikojošu. Krūzīte bija pazīstama (Bauers uzstāja, lai trauki pacienta barošanai būtu atvesti no pilsētas). Ranmakans saprata, ka ir ļoti izsalcis.
Sieviete piegāja pie kupola, kas sedz viņa gultu, un pielika pie caurspīdīgās sienas paplāti ar vāciņu. Dīvainā veidā siena un vāciņš sanāca kopā kā ziepju burbuļi, ja tos uzmanīgi tuvināja viens otram. Ranmakans juta, ka spilvens un gultas augšdaļa lēnām paceļas, liekot viņam sēdēt, un no sāniem, no sienas, pēkšņi izlien galds un paliek viņa krūšu priekšā. Paplāte, nesaplēšot kupola plēvi, iekļuva Ranmakana slēgtajā pasaulē un gulēja uz galda.
- Ja jums nav ērti ēst mums redzot, - Pavlišs sacīja, - mēs varam iziet.
- Nu nē, - sacīja Ranmakans. - Es neesmu šeit saimnieks.
Viņš nolēma pagaidām neuzdot jautājumus. Viņa paša baiļu uzliesmojums viņam nepatika un samazināja viņa iespējas maldināt cietumsargus, aizbēgt no viņiem un paslēpties. Ir jākontrolē sevi, pat ja tie ir ļaunie drakoni. Tu esi dzīvs, Ranmakan, bet tad jau redzēsim.
Kiročka Tkačenko atstāja istabu. Bauers viņai sekoja.
- Iesim uz tiltiņa? - Bauers jautāja. - Tagad visi ir tur.
- Nē, es šeit varētu būt vajadzīga.
- Nu kā zini.
Pavlišs apsēdās uz krēsla pie pults. Pēdējo dienu laikā Pavlišam bija jāiziet trīs hipnozes seansi, kamēr viņš izprata šo ierīču darbības principu. Tagad viss kārtībā. Pavlišs neskatījās uz pirmo cilvēku uz planētas, bet redzēja viņu ar acs kaktiņu un lieliski zināja, kas notiek viņa iekšienē: kā darbojas sirds un cik saspringti ir nervi. Uz brīdi viņš izslēdza lingvistu un pa iekšējās saziņas tīklu jautāja koronam Vas, vai nevajadzētu iedot nomierinošu līdzekli. Vas atbildēja, ka tas nav nepieciešams: ķermenis lieliski tiek galā ar slodzi.
Ranmakans aizdomīgi paskatījās uz Pavlišu. Viņš atkal runāja nesaprotamā valodā, slēpj, kas nozīmē, ka kaut ko perina. Ranmakans pēc sava rakstura neticēja nevienam. Neticība - viena no nabadzīga cilvēka pamatīpašībām lielā pilsētā. Ranmakans ticēja ļoti nedaudziem. Viņam neticēja neviens.
Ranmakans izdzēra buljonu; viņš nezināja, ka buljons ir īpaši apstrādāts, lai būtu garšīgs un barojošs Zilās planētas iedzīvotājam, bet par to nedomāja. Ranmakans paņēma pēdējo krekeru un, grauzdams to, aplūkoja Pavlišu.
Pavlišs novāca traukus. Iestājās neveikls klusums. Ranmakans gaidīja, ko ārsts pateiks. Ārsts, skatoties uz Ranmakanu, domāja, kā to izdarīt labāk, vieglāk, nesāpīgāk. Viņa priekšā sēdēja, atspiedies uz spilvena, vīrietis ar ļoti bālu, zilganu seju un ar taisniem, melniem matiem. Sejas nostieptā āda novilka uz leju melno acu stūrus, un tāpēc izteiksme bija sērīga. Stingri aizvērtas lūpas arī tika nolaistas stūros uz leju. Vaigi un zods bija gludi. “Uz sejas mati neaug,” domāja Pavlišs.
- Kā jūs sauc? - viņš jautāja.
- Ranmakans no Manves, - sekoja atbilde.
Istabā ienāca Kiročka Tkačenko. Pavlišs atbrīvoja viņai krēslu, un pats atkāpās soli atpakaļ, vienlaicīgi nenolaižot acis no pacienta un pults.
- Manve ir pilsēta, kurā jūs dzīvojat?
- Jā, šī ir pilsēta. Ko jautāt? Jūs zināt bez manis.
- Vēl ne, - sacīja ārsts, un pēc visa spriežot - pateica patiesību. - Cik jums gadu?
- Trīsdesmit, - sacīja Ranmakans.