- Pareizi, ejam, - viņš teica. - Ka tikai nebūtu lietus. Mums noderētu suns.
- Zem kupola viens ir, - sacīja Kristo.
- Viņš nomirs bez skafandra.
Izlūki rāpās arvien augstāk un tālāk no kutera.
Šeit viņus aizsedza liels akmens, pēc tam viņi atkal parādījās. Bakovs negribēja viņus izlaist no acīm.
- Pacel kuģi, - viņš teica Leščukam. - Meklēsim citu piezemēšanās punktu.
Kuteris uzlidoja, un izlūku figūriņas atkal kļuva redzamas.
- Nav nekādu pēdu, - sacīja Mazulis. - Akmeņi sākušies. Izlūki apstājās šauras dobes priekšā. Kuteris pacēlas vēl augstāk. No augšas bija redzams, kā dobe sašaurinājusies, pārvēršas par šauru plaisu, pazūd starp milzīgajiem klinšu fragmentiem.
- Mums būs grūti viņus novērot, - sacīja Bakovs.
- Nav cits izejas, - sacīja korona Aro.
- Ejiet, - sacīja Bakovs Mazulim. - Tikai ļoti uzmanīgi. Kāds var slēpties aiz klintīm, bet mēs no augšas neredzam.
Izlūki lēnām kāpa uz augšu. No augšas šķita, ka viņi mīcās uz vietas - kāpiens bija diezgan stāvs, un skafandros nebija viegli pārvarams.
Mazulis un Raikovs uzkāpa plaisas augšējā daļā, kur sienas gandrīz aizvērās virs galvas, un Bakovs jau gatavojās nolaisties vēl zemāk, lai apgaismotu ar prožektoru, kad Mazulis paziņoja:
- Nu re, es tā jau domāju.
- Kas?
- Ala.
- Neejiet tajā.
- Bet mēs arī neieejam. Ko mēs darīsim tālāk?
- Tur neielīdīs mazais izlūkošanas disks? - jautāja korona Aro.
- Nē. Ejas diametrs ir mazāks par metru, pat robots netiks cauri.
- Ejiet atpakaļ, - pēc pauzes sacīja Bakovs.
- Priekš kam? - jautāja Mazulis. - Vienalga jātiek alā.
- Bet ne jau divatā, - sacīja Bakovs. - Ies arī doktors...
- Un es, - sacīja Devkali. - Es varu noderēt.
- Un Devkali, - sacīja Bakovs. - Sagatavojiet prožektorus.
Atgriešanās ceļš caur spraugu prasīja daudz mazāk laika. Pēc desmit minūtēm Mazulis ar Raikovu, aizelsušies, iekāpa atpakaļ kuterī. Doktors viņus dzirdināja ar stimulatoru, bet pa to laiku Bakovs sazinājās ar "Segežu", un pastāstīja par nesenajiem notikumiem.
Pašā "Segežā" nekas nenotika. Tikai Ranmakans atgriezās ar lielu plīti, par ko sievietes bija sajūsmā.
9
Mazulis, doktors, Devkali un Raikovs uzkāpa pie alas ieejas. Aiz viņiem gāja robots, vilkdams lielu prožektoru un stacionāru ģeoloģisko lāzeru. Kuteris atkal pacēlās un karājās virs iedobes.
Ieeja alā bija gandrīz apaļa, un to varēja pamanīt, tikai pieejot tuvu: caurumu aizsedza klints. Mazulis ieslēdza lukturīti uz savas ķiveres un paspīdināja iekšā. Stars iegāja tumsā un izklīda tur.
- Liela ala, - sacīja Pavlišs.
Pavlišs pa visu brauciena laiku nebija pateicis ne vārda. Citos apstākļos mazulis noteikti pievērstu uzmanību šim dīvainajam faktam un pievērsis tam arī citu uzmanību. Bet tagad viņš nepamanīja doktora neparasto klusēšanu, un, ja arī pamanīja, tad nepievērsa tai uzmanību.
Mazulis noliecās un apgaismoja lūkas apakšējo malu. Mala bija saskrāpēta. Daži no skrāpējumiem bija ļoti svaigi.
- Viņiem jābūt šeit. Brīdināt par mūsu ierašanos?
- Kā?
- Dot sirēnu.
- Pagaidi, - doktors teica. - Visticamāk, viņi jau tāpat zina, ka mēs esam šeit.
Doktors pavēlēja robotam tuvoties pie pašas ieejas.
- Tu gribi ievietot lielo prožektoru?
- Jā.
- No šejienes mēs diez vai kaut ko redzēsim. Sākumā, vienalga kādam būs jāieiet alā. Es iešu pirmais.
Un Mazulis, negaidījis diskusijas turpinājumu, saliecies, ienira caurumā. Tiklīdz viņu apņēma tumsa, viņš piespiedās pie sienas, - caurums paplašinājās tūlīt aiz ieejas. Mazulis klausījās. Nekā aizdomīga. Alā iekļuva horizontāla gaismas kolonna, un izšķīda tumsā. Pēc dažām sekundēm gaisma pazuda - kaut kas tumšs aizsedza ieeju. Pavlišs pastūma Mazuli un apstājās viņam blakus. Viņš ātri elpoja un čukstā vaicāja:
- Neko nepamanīji?
- Viss kārtībā. Mēs esam muļķi. Ja viņi gribētu, viņi mūs apšautu kā cāļus. Es paiešos nedaudz uz priekšu.
Mazulis, aptaustīdams sienu sev priekšā, spēra vairākus soļus alas dziļumā. Kad ejas caurums samazinājās un kļuva par baltu aci plašajā klusuma un tumsas pasaulē, Mazulis apstājās un ieslēdza lukturīti. Gaisma slīdēja pa nelīdzenu sienu, atvilkās no tās, satvēra klinti kaut kur tālumā, pārskrēja kā nūja pār žogu, gar stalagmītu zobiem un atsitās pret tuneļa pretējā sienā. Otrais stars - Pavliša laterna - veica to pašu ceļu un arī atsitās pret sienu.
- Raikov, - sacīja Pavlišs, - ienesiet kopā ar Devkali prožektoru.
Ieejas baltā acs pazuda - Raikovs un Devkali ievilka smago prožektoru.
- Ieslēgt? - beidzot jautāja Hristo.
- Jā. Piešķiriet maksimālu izkliedi.
Baltā plankuma vietā parādījās sarkana gaisma, tā paplašinājās un uzliesmoja, kļuva balta un katru sekundi sagrāba lielāku alas daļu, krāsainus stalagmītus un stalaktītus, dziļi atgrūda akmeņu ēnās, atspoguļojās melnā ezera ūdenī zāles aizmugurē un beidzot sasniedza trīs simti metru tālu sienu.
Ala bija tukša.
Devkali un Raikovs palika pie prožektora. Mazulis un doktors izgāja vidū. Ala nebija augsta - apmēram desmit metru - un Pavlišam likās kā bēniņi vecā mājā, pārblīvēti ar lādēm, salauztām gultām, slēpēm, nevajadzīgām līdz ziemai, - bēniņi, kas sevī slēpj neredzamas mīklas un atradumus, līdz acis pierod pie mūžīgi šeit valdošajiem putekļiem un tumsas.
Atgriezušies pie prožektora izlūki sadalījās: Pavlišs devās gar alas kreiso sienu, Cigankovs - pa labo. Ceļojums bija garš un grūts: akmeņi sagāzušies gar sienām, stalaktīti pret izlūkiem stiepa garus trauslus zobus, un viņiem bija jāapstājas pie katras plaisas, pie katra dobuma, lai nepalaistu garām ieeju alas nākamajā zālē.
Klusumu pārtrauca tikai skaļie izlūku izsaucieni. Mazulis laiku pa laikam pateica: "Bet šitādu kristālu es vēl nekad neesmu redzējis." Vai arī: "Tu man nedraudi, es tevi nolauzīšu." Mazulim vispār patika sarunāties ar nedzīviem objektiem - šis ieradums viņam attīstījās daudzu gadu laikā, sazinoties ar ierīcēm sakaru kabīnē. Pavlišs klusēja. Raikovs dažreiz runājās ar Bakovu: viņš īsi ziņoja, ka viss ir kārtībā, nekas aizdomīgs nav atrasts.
Pēc desmit minūtēm doktors satikās ar Mazuli zāles tālākajā malā. Ala bija noslēgta - no tās nebija nekādas citas izejas.
Septītā nodaļa. Pazeme
1
Bakovs kļūdījās. Antipins neatstāja visurgājēju, par to nebrīdinot "Segežu". Viss bija daudz vienkāršāk.
Kad Sņežina un profesors ieraudzīja krūmos ziedus un uzkāpa kalna nogāzē, lai tos aplūkotu, Antipins ne mirkli nepazaudēja viņus un pat uzturēja sarunu ar Sņežinu - lai nodrošinātos.
Pēc tam, kad Sņežina un Kori pagājās dziļāk krūmā un pazuda starp zariem, Antipins visurgājēju aizveda līdz pašai krūma malai, kur sākās kalna nogāze. Lai to izdarītu, viņam uz brīdi nācās novērsties no biedriem, taču tas viņu pārāk neuztrauca, jo viņš dzirdēja, kā Sņežina runā ar profesoru.
Visurgājēja lūka bija atvērta, un, apturot mašīnu, Antipins izlīda līdz jostai, lai no augšas labāk redzētu, cik tālu biedri aizgājuši. Viņš redzēja, kā skafandri spīguļo un gribēja kāpt atpakaļ lejā, bet ieskatoties šķita, ka aiz profesora muguras kustas krūmi. Tie varēja kustēties arī no vēja, bet Antipins bija noraizējies un, uzlicis rokas uz augšējās lūkas malām, pavilka sevi augstāk.
Un tajā brīdī kāds vīrietis, nedzirdami uzkāpis pa visurgājēja kāpurķēdi, satvēra Antipinu aiz kakla aizmugures un spēcīgi parāva uz sevi. Negaidījis uzbrukumu, Antipins zaudēja līdzsvaru un izkrita no lūkas. Viņš mēģināja ar kāju sasniegt trauksmes pogu, bet netrāpīja. Antipins zaudēja samaņu - spēcīgās rokas sažņaudza mīkstos audus uz rīkles, un viņš iegārdzās... Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Sņežinas balss: