- Guli, Vaņa, - sacīja Sņežina.
- Mēs iekļuvām ... lamatās?
- Slazdā, - sacīja profesors. - Ļoti muļķīgi iekritām slazdā.
- Velns parāvis! - sacīja Antipins. - galva plīst pušu. Kā viņi mūs sagūstīja? Es, atceros, izlīdu pa lūku līdz pusei, lai paskatītos, un tad kāds mani sāka žņaugt, un es nokritu. Tas arī viss.
- Pilnīgi pietiekami. Vienīgais mierinājums, - sacīja Kori, - viņi mūs nenogalināja uzreiz. Tātad, vēl negatavojas.
- Kopumā situācija nav tik slikta, - ar izspēlētu optimismu sacīja Sņežina. - Tagad mēs zinām, kur viņi slēpjas, un sazināsimies ar viņiem. Mēs taču to gribējām.
- Klusu, - sacīja Kori. - Nāk. Pa gaiteni klaudzēja zābaki.
Durvis atvērtas. Koridorā stāvēja garš karavīrs mundierī, kas bija dekorēts ar zelta izšuvumiem ar spīdīgām zīmēm uz labā pleca.
- Vai jūs varat ienākt pie manis? - jautāja militārists. - Šeit mums būs neērti sarunāties.
Sņežina vēlējās atbildēt, bet Antipins viņu pārtrauca:
- Ja man palīdzēs, tad es aiziešu. Tālu jāiet?
3
- Es jūs netraucētu, ja tas nebūtu steidzami, - iesāka augstais karavīrs, kad sagūstītie apsēdās viņa kabineta nobružātajos ādas krēslos.
Kabinets, tāpat kā kamera, bija izcirsts klintī, bet celtnieki centās tam piešķirt kaut kādu komforta izskatu. Sienas bija pārklātas ar koka paneļiem līdz krūšu augstumam, un grīdu klāja plastmasas paklājs.
- Es atvainojos par zināmu rupjību, ka mani padotie atļāvās pret jums. Bet saprotiet viņus pareizi: viņu rīcībā bija dažas minūtes, un viņi ļoti ātri un precīzi veica operāciju.
Sņežina beidzot kārtīgi aplūkoja militārpersonu. Viņš bija līdzīgs kurtam kad tas met spalvu - tikpat kalsns, ātrs un mazliet nekārtīgs. Tomēr nekārtība izskatā - formas tērpa nelīdzeni aizlāpītā piedurkne, atšķirīgi apgriezti mati pie deniņiem, netīrumi zem nagiem - uzreiz nepievērsa uzmanību. Uz karavīra krūtīm karājās melnā lingvista kaste. Parastais standarta lingvists no "Segežas".
- Kāpēc mūs vajadzēja dauzīt, sagrābt un vilkt? - jautāja Antipins. - Mēs paši atnāktu pie jums. Mēs jau ilgi meklējām tikšanos ar jums.
- Vai vēlaties pateikt, ka jums bija aizdomas par mūsu eksistenci?
- Jā, - sacīja Antipins. - Pirms dažām nedēļām mūsu grupa Kalnu dārzā atklāja svaigas pēdas. Bet mēs nezinājām, kur jūs meklēt, lai ar jums sazinātos.
- Nu, tagad viss beidzies labi, un mēs esam satikušies, - sacīja militārists. - Ļaujiet stādīties priekšā, Manves ģenerālis Vaprass. Varbūt esat dzirdējuši? Manai mātei bija īpašu preču veikals. Tagad sakiet man: kāpēc jūs mūs meklējāt?
- Kā tā - kāpēc? Mums taču jāsatiekas, - Sņežina bija pārsteigta. - Galu galā mēs visu planētu pārmeklējām, meklējam dzīvus cilvēkus.
- Ne visu uzreiz, - sacīja ģenerālis. Viņš izlīdzināja vienmērīgo matu celiņu un pārdomāti atkārtoja: - Ne visu uzreiz. Vispirms uzdošu jautājumus es. Tā ir mana specialitāte. Pirms kara es biju izlūkošanas priekšnieks.
- Ak, jā, kā tad, es tagad atceros, - sacīja profesors Kori. - Jūs pavēlējāt astoņus studentus sadedzināt dzīvus. Pēc universitātē notikušās demonstrācijas, jūs paziņojāt, ka demonstrācijas organizētāji ir pji spiegi.
- Varbūt viņi arī bija spiegi, - tāpat domīgi sacīja ģenerālis. - Katrā ziņā tuvojās karš, un mēs nevarējām pieļaut demonstrācijas. Kā jūs zināt par mani? Vai esat ligonietis?
- Jā, - sacīja profesors. - Kori no Ligonas. Botāniķis
.- Protams, man vajadzēja uzreiz uzminēt. Jūs esat atšķirīgs no viņiem. Tāpēc pāriesim pie jautājumiem. No kurienes jūs atlidojāt pie mums?
Uzreiz kaut kā neviens neatbildēja. Sņežina paskatījās uz Kori. Mori uz Antipinu. Ne tāpēc, ka viņi negribēja atbildēt, vienkārši katrā grupā vienmēr ir kāds, kurš atbild uz jautājumiem un pieņem lēmumus.
Ģenerālis šo aizķeršanos uztvēra kā nevēlēšanos atbildēt. Viņš nedaudz nolieca galvu pa kreisi. Gaidīja. Ģenerālī cīnījās konfliktējošas jūtas. No vienas puses, vajadzēja ar citplanētiešiem apieties nesaudzīgāk - iebiedēt. Laiks negaidīja - katru sekundi viņu biedri varēja atrast alu, un tad, ja paveicās, pazemes eju uz bāzi. Bet ģenerālis vēl nezināja citplanētiešu spēku. Viņu vispār nepameta ģenerāļa necienīga doma, ka šī melnmatainā sieviete varētu pastiept ar rādītājpirkstu un no viņas pirksta izšļāktu nāvējošas uguns straume. Kaut kur, kaut kādā pirmskara asa sižeta filmā ģenerālis to bija redzējis. Tur bija citplanētieši, kas nolaidās uz Munas, un tur bija kāds atjautīgs ģenerālis, kurš vadīja cīņu pret citplanētiešiem un gandrīz nomira, kad viens no viņiem uz viņu izšāva ar pirkstu. Tiesa, tajā romānā citplanētieši nebija tādi kā cilvēki. Viņiem bija četras rokas, un viņu sejas bija kā pūķiem.
Kāds karavīrs pieklauvēja, ienāca istabā, un ģenerāļa ausī čukstēja, ka pār plaisu lidinās kuģis, kurš divus skafandros izsēdinājis uz zemes.
- Neko neuzsākt. Noņemt posteņus, - pavēlēja ģenerālis. Tad viņš sausi paskatījās uz sagūstītajiem un atkārtoja jautājumu: - No kurienes jūs pie mums atlidojāt?
- Mēs atlidojām no Galaktikas centra, - Antipins atbildēja.
- Kādā nolūkā?
- Novērotāji centrā pamanīja, ka uz jūsu planētas notiek atomkarš.
- Kas ir Galaktikas centrs?
- Grūti izskaidrot. - Antipins saviebās: viņam galva burtiski plīsa no sāpēm.
- Iedzeriet ūdeni. - Ģenerālis pasniedza Antipinam glāzi.
- Galaktikas centrs, - padzēries aukstu ūdeni sacīja Antipins, - ir dažādu civilizāciju, dažādu planētu kopiena, kuras ir sasniegušas noteiktu attīstības līmeni.
- Un ja nav sasniegušas?
- Tad viņi nezina par Galaktikas centra esamību. Katra civilizācija iziet bīstamu attīstības posmu, kad iznīcināšanas līdzekļi, kara līdzekļi jau ir sasnieguši tādu robežu, ka ar to palīdzību var pilnībā iznīcināt dzīvību uz planētas. Parasti saprātīgas radības pašas pārvar šo bīstamo brīdi.
- Un ja nē?
- Ja nē, tad notiek tas, kas notika ar jums. Galaktikas vēsturē ticis reģistrēts vēl viens šāds gadījums. Bet centra ekspedīcija uz šo planētu aizlidoja vairāku simtus gadu pēc tās nāves. Lielākā daļa galaktisko civilizāciju jau ir pakāpušās pāri pašiznīcinošo karu barjerai.
- Kāpēc?
Ģenerāļa jautājumi bija aprauti un īsi. Viņam gribējās būt lietas kursā, bet paša zinātkāre viņu aizkavēja. Antipina atbildes neizskaidroja ne uz Munas ieradušos citplanētiešu spēku, ne viņu militārās iespējas, taču ģenerālis nevarēja atteikties no šīs vispārīgās informācijas. Kosmosa plašums bija paslēpts aiz Antipina vārdiem, biedējošs kosmosa plašums, kurā Ligonas ģenerālim, izrādījās, nemaz nebija vietas.
Antipins nopūtās. Viņš nebija liels meistars runāšanā. Viņš centās runāt tāpat kā kapteinis vai vismaz Pavlišs būtu runājis viņa vietā - pamatīgi un saprotami.
- Galaktika, kurā mēs dzīvojam, kosmiskā mērogā ir dzimusi nesen. Tās zvaigžņu sistēmas, kurās varēja veidoties dzīvība, attīstījās gandrīz vienlaicīgi. Atkal kosmiskajā mērogā. Atšķirība ir par dažiem gadsimtiem, piemēram mēs...
- Kas ir šie "mēs"?
- Mūsu planēta, ar kuru mēs esam dzimuši, Zeme. Mēs iesta'jāmies Galaktikas centrā tikai pirms dažiem gadiem.
- Vai jums ir atomieroči?
- Nē.
- Kāpēc? Netika izgudroti? Neizdevās?
- Naivs jautājums. Kodolieroči ir mūsu pagātne. Tie bija. Tie tika iznīcināti, kad beidzot sapratām, ka tie galu galā novedīs pie vispārējas nāves.
- Paši sapratāt?
Ģenerālis neticēja Antipinam. Sņežina to saprata no tā, kā viņa gaišās porcelāna acis sašaurinājās.