Ģenerālis atvēra aizkarus blakus galdam, un tur parādījās mazs televizora ekrāns. Ģenerālis to ieslēdza. Ekrānā parādījās izplūdis melnbalts lielas tumšas telpas attēls, ko apgaismoja viena prožektora gaisma. Tās vidū stāvēja saujiņa cilvēku skafandros. Sņežina piegāja tuvāk ekrānam. Skafandri bija pazīstami. Tie bija uz Zemes ražotie skafandri.
- Jūsu biedri, - atkārtoja ģenerālis, - atrodas tajā alā, caur kuru jūs atveda šeit. Viņi vēlreiz pierādīja, ka viņus nevar saukt par profesionāļiem. Viņi ir lamatās. Un kā tas tiks darīts tālāk, es jums tagad parādīšu. Diemžēl jūsu pavadonis zaudēja samaņu, pirms es uzzināju par šādu notikumu pavērsienu, kas mums ir izdevīgs. Paskaties.
Ģenerālis nospieda pogu, un Sņežina ieraudzīja, ka figūriņas uz ekrāna pagrieza galvas pret prožektoru. Alā kaut kas notika. Lūk, viņi skrien uz otru alas galu...
- Neliels nobrukums, - ģenerālis mierīgi sacīja. - Ieeja, caur kuru viņi iekļuva, aizbruka. Viņi nevar izkļūt. - ģenerālis izslēdza ekrānu. - Nākotne ir jūsu ziņā, dārgā meitene. Jūs lieliski saprotat, ka mēs varam kontrolēt katru no tiem četriem cilvēkiem alā. Ja nepieciešams, mēs viņus varam nogalināt. Un nekas pasaulē viņus neatgriezīs.
Sņežina klusēja. Acīmredzot, ģenerālis vēl nezina par korona Vas aprīkojumu. Droši vien nezina. Un tiešām viņi neko daudz nevar zināt. Redzēt kuģi - viņi redzēja. Ģenerālis šo vārdu lieto visu laiku. Acīmredzot viņi arī ieraudzīja kupolu, bet tuvāk nokļūt nevarēja. Tātad, kas viņiem galu galā ir vajadzīgs? Tikai iznīcināt mūs? Ģenerāļa balss bija vienmērīga un emocionāla. Varbūt vaina bija lingvistā, kurš nespēja nodot intonāciju. Un atkal jautājums:
- Cik no jums ir uz kuģa? Ar ko kuģis ir bruņots?
Pārsteidzoši aprobežotas ir šī cilvēka domas. Viņš uztver kuģi kā pretinieku un tikai kā pretinieku. Viņš vēlas ar to karot. Viņš vēlas to sakaut.
- Jūs domājat, ka karš ar jums ir bezcerīgs? - saka ģenerālis. - Jūs domājat, ka aiz jums stāv varena civilizācija, kas atnāks palīgā? Nu, pieņemsim, ka mēs esam pārvērtējuši savus spēkus, palīdzība atnāks. Bet kāds labums no tā jums? Līdz tam laikam jūsu vairs nebūs.
- Mēs netaisāmies ne ar vienu karot, - saka Sņežina. - Mēs nevienu negribam iznīcināt. Vai jūs nesaprotat, ka pasaule var būt par soli augstāka nekā tā, kurā jūs dzīvojat? Jā, mēs esam spēcīgāki par jums, acīmredzot, mēs varētu iznīcināt gan jūs, gan jūsu planētu...
- Lūk tā jau ir saruna, - sacīja ģenerālis. - Nav pagājusi pat stunda, kā jūs, mieru mīlošie un lēnprātīgie, sākat runāt par iznīcināšanu. Tas ir raksturīgs katram cilvēkam, vienkārši ir nepieciešams parakties dziļāk.
- Atkal jūs neļāvāt man pabeigt un visu interpretējāt kā gribējāt, - sacīja Sņežina. - Jā, mēs to varētu izdarīt. Bet tas nenotiks. Jūs saprotat, ka tas nav iedomājams.
- Katram dzīvam ķermenim, katram organismam ir pašsaglabāšanās instinkts, - sacīja ģenerālis. - To es mācījos jau skolā. Organisms, kuram nav šī instinkta, nomirst. Viņu apēdīs.
- Karš nav šī instinkta obligāta sastāvdaļa.
- Ko darīt, ja jums uzbruks? Ja ienaidnieki nolaižas uz jūsu planētas? Vai jūs barojat viņus ar saldām maizītēm?
- Jūs nezināt dažus attīstības likumus. Viens no tiem, vispārīgais, ir tas, ka civilizācija, kas ir uzaugusi, lai iekarotu starpzvaigžņu telpu, pārtrauc uztvert karu kā daļu no savas pastāvēšanas. Kosmosa izpēte ir pieejama tikai tiem, kuri ir atteikušies no kariem. Daba ir tik spēcīga un bīstama, ka domājošām būtnēm ir jāapvienojas, lai cīnītos pret to. Tas ir grūtāk nekā visnežēlīgākais karš.
- Mani neinteresē jūsu likumi. Likumi tāpēc izgudroti, lai tos pārkāptu. Es uzdevu jautājumu: kas notiks, ja ienaidnieki uzbruks jūsu planētai?
- Mēs aizstāvēsim sevi. Bet es atkārtoju, ka šie ienaidnieki nevar būt saprātīgi. Vismaz tas vēl nekad nav noticis.
- Es esmu saprātīgs. Un pašlaik es esmu jums vairāk ienaidnieks nekā draugs.
- Jūs iznīcinājāt sevi, pirms iemācījāties būvēt starpzvaigžņu kuģus.
- Mēs sevi neesam iznīcinājuši. Mēs iznīcinājām pārējos. Tātad, mūsu rokās ir jūsu biedru liktenis. Tagad viņi sēž alā un nevar iziet. Man ir aizdomas, ka pēdējā dienā jūsu kapteinim pietrūks labākās komandas daļas. Vai jūsu kuģis ir bruņots?
- Jā, - sacīja Sņežina.
Viņa stāstīja patiesību. Kuģis bija aprīkots ar aizsardzību no dabas spēkiem, no tālu planētu pārsteigumiem. Tātad, ja nepieciešams, viņš varēja pasargāt sevi no ienaidniekiem.
- Jau labāk. Pastāstiet, kāda veida ieročiem. Tikai īsāk.
- Ja godīgi, es neesmu speciāliste. Esmu skolu beigusi praktikante uz mūsu kuģa.
Sņežina runāja lēnām. Galvenais tagad ir laiks. Uz "Segežas" viņi atradīs iespēju atbrīvot cilvēkus no alas. Katra minūte bija tīrs zaudējums ģenerālim viņa karā, kuru Sņežina izkaroja šeit, pazemē; pirmajā un pēdējā karā, kurā viņai bija jāpiedalās.
- Vai ir kāda parole, ar kuru jūs varat iekļūt kuģī? Es nešaubos, ka tāda pastāv. Netaisiet pārsteigtas acis. Es neticēšu, ka jūs tik ļoti...
Ģenerālis ieslēdza televizora ekrānu. Nelielas figūras skafandros pulcējās pie prožektora un mēģināja kaut ko darīt ar akmeņiem, kas bloķēja ieeju.
- Vēl minūte - un viņi nebūs dzīvi. Man nav ko zaudēt. Jums vajadzētu viņus pažēlot. jūs tomēr esat filantropi.
- Es jums pilnīgi godīgi saku: ticiet man vienreiz mūžā! - Sņežina bija sašutusi. - Nav mums nekādu paroļu...
- Viņa tiešām runāja vaļsirdīgi. Un tā nebija viņas vaina, ka ģenerālis nevarēja viņu saprast. Viņi runāja dažādās valodās, kaut arī formāli lietoja vienu. Katrs cilvēks vērtē citus pēc standartiem, pēc kuriem viņš pats ticis audzināts, un tāpat izvērtē apkārtējo rīcību. Varbūt, ja Sņežina runātu ar pārstāvi, kas ir daudz augstāks par Zemes civilizāciju, ar pēctehniskās civilizācijas pārstāvi, viņas domas un centieni būtu šķituši primitīvi un ne vienmēr skaidri saprotami viņas sarunu partnerim. Varbūt arī Sņežina viņam nenoticētu tāpat kā ģenerālis Vaprass neticēja viņai. Sņežina nebija naiva meitene, kas nezin pagātni, kā zinātniskās fantastikas romānos dažreiz tiek attēloti nākotnes cilvēki. Viņa lieliski pārzināja Zemes vēsturi un viņai bija skaidrs priekšstats par to, ko inkvizitori vai gestapo karavīri teica un darīja ar saviem upuriem. Bet, saskaroties ar tālo pagātni, pat daļēji pazīstamu, jūtas atsakās uztvert realitāti. Un viss notiekošais ir nereāls, murgains, bet ar to bija jācīnās. Jo ja necīnīties ar pagātni, tā var uzvarēt. Uz laiku, ierobežotā pasaules vietā, bet var. Un tad kļūdas izlabot ir daudz grūtāk nekā tās izdarīt.
- Ja es zinātu, kas jums nepieciešams, - izmisumā sacīja Sņežina. - Ja es zinātu! Bet jūs uzdodat jautājumus, neko nepaskaidrojot. Vai vēlaties karot ar mums? Tas ir smieklīgi, jūs pats saprotat.
- Varbūt ar lauku es jums paskaidrošu, ko es gribu, bet vispirms jums joprojām būs jāpastāsta, kā nokļūt uz jūsu kuģa. Un kad atbildēsiet, skaties uz ekrānu. Jūsu rīcībā trīs minūtes.
Šajā brīdī istabā ienāca karavīrs un, noliecies pie ģenerāļa, klusi sacīja:
- Nemirstīgais ir atpakaļ. Svarīgas ziņas. Nemirstīgais, nemirstīgais ... Kur Sņežina dzirdēja šo vārdu? No Kudarauskas? No Devkali?
Ģenerālis jautāja: - Tiešām?
- Viņš bija tur un sazinājās.