- Atradi kaut ko? - jautāja Mazulis, nākot klāt. - Aha... un tiešām...
- Ne no vietas, - mierīga, auksta balss teica krievu valodā. Balss skanēja kaut kur no augšas, atstarojās no alas sienām un pēc tam atbalsojās: "Eesta!" - Nomest ieroci! Ja mēģināsiet pretoties, jūs tiksiet iznīcināti! - balss turpināja tikpat mierīgi.
Ne Mazulis, ne doktors nebija pieradināti pacelt rokas un nomest ieročus. Viņiem vienkārši iepriekš tas nekad nebija jādara. Viņi abi, ne vārda neteikuši, metās stalaktītu mežā.
Nolaužot akmens šķembu fragmentus nodārdēja ložmetēju kārtas.
- Oh, velns! - izlamājās Mazulis. - Man, šķiet, trāpīja.
- Rāpo šurp, - sacīja Pavlišs. Un viņš no visa spēka uzkliedza: - Hristo, izslēdz prožektoru!
Alā nokrita tumsa.
Tā karš atkal atnāca uz planētu Muna.
Astotā nodaļa. Pēdējais karš
1
Profesors Kori sēdēja atsevišķi no Sņežinas un Antipina. Viņš neko nezināja par to likteni, varēja tikai nojaust, ka, ja viņu vēl liek mierā, tad militārpersonas aizņemtas ar pārējiem kosmonautiem. Uz ģenerāļa izturēšanos Kori skatījās prātīgāk nekā Sņežina. Bez ilūzijām. Viņš jau ilgu laiku pazina ģenerāli. Pēc grezniem portretiem žurnālos, pēc paziņojumiem par tiesu procesiem un pučiem. Viņš pazina arī citus ģenerāļus un radās aizdomas, ka ne tikai Vaprass atradis patvērumu pazemē. Kori pārmeta sev to, ka savlaicīgi neatcerējās par militāro celtniecību kalnos.
Viņš piecēlās no lupatas kaudzes. Sāpēja sirds. Ļoti, ļoti sāpēja sirds. Kori bija aizmirsis, vai "Segežā" varētu atjaunot vecas sirdis. "Ja es atgriezīšos," viņš domāja, "būs jāpajautā doktoram Pavlišam." Kori pat nenojauta, ka Pavlišs ir ļoti tuvu, alas augšējā zālē.
Vai Sņežina un Antipins būs tik naivi, ka pateiks ģenerālim visu, ko viņš vēlas zināt? Vai viņi nesaprot, ka ģenerālis negatavojas pakļauties jaunajai kārtībai uz planētas? Briesmas draud gan kuģim, gan kupolam. Kupolam un visiem tā iedzīvotājiem, kuri domā, ka ir pārdzīvojuši pēdējo karu. Bet karš var sākties no jauna kuru katru mirkli. Un tad neviens to nepārdzīvos. Izņemot pazemes ģenerāļus.
Kori ar pirkstiem paklauvēja sienas. Divas no tām bija cietas, izgrebtas klintī. Viena, pret koridoru vērstā, acīmredzami bija tērauda. Kori visvairāk interesēja ceturtā siena. Tās augšpusē bija lodziņš, pareizāk sakot, plaša sprauga, kas savienoja kameru ar blakus esošo telpu. Tajā bija tumšs. Ja varētu tur iekļūt...
Kori varēja aizsniegt ar rokām līdz spraugas malai - kamera bija zema un diez vai bija paredzēta, lai tajā turētu ieslodzītos. Visticamāk, sprieda profesors, šādās kamerās dzīvoja karavīri. Un viņi nedzīvoja necik ērti. Saliekamās gultas - divas - bija sagāztas un ar ķēdēm pieķēdētas pie sienas. Nevienam neienāca prātā, kaut vienu atgāzt atpakaļ, gūsteknim. Varbūt nebija norādījumu, bet paši karavīri neko nedomāja. Vai varbūt profesoru ilgi negrasījās turēties šajā telpā. Ja viņi joprojām runā ar citplanētiešiem, tad, visticamāk, netērēs laiku ar savējo veci.
Kori mēģināja pievilkties līdz plaisai ar rokām, taču tas bija bezcerīgi. Vājās rokas nespēja pacelt ķermeni pat centimetru no grīdas.
Profesors bezspēcīgi noslīga pret sienu. Nebija izejas.
Durvis nograbēja. Atverē stāvēja militārpersona. Ģenerālis. Vēl viens ģenerālis. Viņa formastērps bija saburzīts un saplēsts. Uz kājas, tieši virs ceļgala, pletās tauku traips. Ģenerālis bija biezi apaudzis ar stīvu, durstīgu bārdu. Viņam bija dīvaina seja, it kā kāds apzināti būtu pievienojis lielgabarīta degunu un ausis normāla izmēra galvai - aiz tām pazuda citas viņa sejas pazīmes.
- Profesor Kori, - sacīja ģenerālis. - Mēs ar prieku sveicam jūs.
- Kā jūs mani pazīstat? - jautāja Kori.
- Klusāk, klusāk, tas viss ir ļoti vienkārši. Es ieskatījos Vaprasa kabinetā. Viņam nemanot, protams. Es jūs atpazinu. Reiz, apmēram pirms pieciem gadiem, es biju komisijā par jūsu izmēģinājumiem. Jūs esat aizmirsis mani. Bet es jūs atceros. Man ir laba atmiņa uz sejām. Vai jūs atļausit man ar jums parunāties?
- Lūdzu, - atbildēja Kori, izmisīgi mēģinot atcerēties, kur viņš bija redzējis šo ģenerāli. Varbūt tajā sanāksmē - bet tādu bija daudz - ģenerālis arī bija klāt nepamanīts?
Ģenerālis izņēma no kabatas lielu atslēgu, atskrūvēja vienu no ķēdēm, kas turēja gultu, un, atgāžot to prom no sienas, uzaicināja profesoru apsēsties.
- Es pie jums paslepus. Tā teikt, konfidenciāli. Es ceru, ka esat patriots?
- Jā, - profesors atbildēja. - savā ziņā.
- Bet man likās, - sacīja ģenerālis, - ka jūs atstājāt šo pasauli pirms kara sākuma. Vai arī esmu aizmirsis?
- Es esmu miris, - Kori sacīja. - Es nomiru, acīmredzot, apmēram trīs mēnešus pirms kara. Un labi izdarīju.
- Kā jūs pavēlēsiet to saprast? Tēlainā nozīmē?
- Nē, vistiešākajā veidā, - atbildēja profesors. - Es nomiru, bet citplanētieši mani atdzīvināja.
- Pagaidiet, pagaidiet... - ģenerāļa izbrīns bija diezgan patiess. - Cilvēku nevar atdzīvināt.
- Mēs to nevaram izdarīt, bet, gods saulei, Visums nebeidzas ar mums. Ir citas pasaules, kas daudz labākas par mūsējo. Tur var to darīt.
- M-jā? Un vai viņiem tas ir viegli?
- Kāpēc jūs tas interesē?
- Es būšu pilnīgi atklāts, - sacīja ģenerālis. Viņš uz brīdi apklusa un sacīja: - Es runāju ar tevi kā ar patricieti. Tu taču esi no otrās kastas?
- Tā bija, ļoti sen. Tagad tam nav nozīmes.
- Protams, tam nav nozīmes. Kas parūpēsies par kastām pasaulē, kurā palikuši divdesmit cilvēki, un turklāt visi dzīvo pazemē? Bet, ja tu esi no augstākas kastas, tu esi cēls ne tikai pēc izcelsmes, bet arī darbiem. Vai man ir taisnība?
- Ļoti apšaubāmi, - profesors atbildēja ne bez ironijas. - Vēsture to nav apstiprinājusi.
- Labi, profesor, es nesākšu ar tevi strīdēties. Man tam nav laika. Es runāšu īsi un atklāti. Es ceru uz savstarpēju sadarbību. Esmu vienkāršs cilvēks, kaut arī patricietis. Man ir apnicis sēdēt pazemē. Man mati sākuši izkrist. Drīz es nomiršu tāpat kā pulkvedis Smirti. Visi nomirsim. Neviena nepaliks. Es gribu tev palīdzēt. Un par to tu palīdzēsi man. Palīdzi man satikt tavus citplanētiešus. Par to es jums palīdzēšu aizbēgt. Kā patricietis patricietim. Labi?
- Vai jūs runājat savā vārdā?
- Savā. Man ir divi karavīri. Uzticīgi. Un tas arī viss. Mums visiem ir pa divi karavīri. Vaprasam ir vairāk. Trīs. Ūdens ezerā jau bojājas. Neko nepadarīsi. Notekūdeņi sūcas. Vai tu gadu esi nosēdējis caurumā? Zem zemes? Sēdēji? To var izturēt tikai Vaprass. Bezdvēseles lelle. Pats no ceturtās kastas. Gandrīz plebejs. Viņam nekas, viņš ir kā mašīna. Viņš ir diktators. Viņš ir planētas karalis. Es tev palīdzēšu aizbēgt un pats aizbēgšu. Es viņiem visu izstāstīšu. Kopā mēs izpostīsim šo pūzni. Visus nogalināsim.
Ģenerāļa balss pieauga gandrīz līdz kliedzienam. Viņa ausis plandījās, bija sārti caurspīdīgas, un deguns kratījās līdzi vārdu ritmam.
"Viņš ir traks", - domāja Kori. - "Viņš ir traks, un tas ir dabiski."
- Ko jūs vēlaties no kuģa, no citplanētiešiem? - jautāja Kori.
- Viņi jau ir vienojušies. Pārējie paklausa Vaprasam. Viņi baidās, ka viņš, tāpat kā pārējos, arī viņus nožņaugs. Bet es nebaidos. Es esmu vecs karotājs...
Ģenerālis aizelsās un apklusa, atvelkot elpu.
- Labi, ģenerāli, - pārtrauca profesors, - mēs ar jums sadarbosimies. Es ceru, ka jūs mūs nepiemānīsiet?
- Mānīt? Kāda varētu būt mānīšanās? Ko es izvēlos - caurumu un nāvi mēneša laikā? Es taču zinu, ka viņi neuzvarēs. Vaprasu tavējie uzraus pie zara. Jau sen pienācis laiks viņu uzraut pie zara. Viņš izliksies, ka vēlas sarunas, pieprasīs, lai kuģis atstāj planētu un atstāj atdzīvināšanas aparātu. Viņi ļoti vēlas dzīvot.