Выбрать главу

- Vai mums no tā vieglāk? - jautāja Hristo.

- Jā, - Pavlišs sacīja un nometa stieni uz grīdas. - Es ceru, ka vieglāk. Tāpēc vajag kāpt atpakaļ. Iekšā kamerā.

- Kas tev ir padomā? - vaicāja Mazulis no spraugas.

- Mēģināsim klauvēt pa durvīm. Spēcīgāk. Maz ticams, ka viņiem ir palicis daudz sardzes dieninieku. Kori rakstīja, ka viņu ir divdesmit cilvēku. Un tas nozīmē, ka visi, izņemot Vaprasu un divus vai trīs karavīrus, aizgāja.

- Ja sāksim klauvēt, pietiks ar vienu, lai mūs visus apšautu, - sacīja Devkali.

- Kāpēc viņam vajadzētu šaut? Mēs lūgsim ūdeni. Tagad mums ir ierocis. - Pavlišs pacēla stieni no grīdas un pameta to uz augšu. - Vai ir kādi citi ieteikumi? Es ar prieku uzklausīšu. Tikai lūdzu tos izteikt ļoti īsi.

Un tajā pašā brīdī, it kā kāds būtu noklausījies Pavlišu, pa gaiteni aizvēlās dārdoņa.

- Vai dzirdiet? - jautāja Mazulis no nākamās kameras. - Dauzās, it kā dzirdētu, ko mēs runājam.

- Viens no mums, - sacīja Pavlišs. - Sņežina vai Antipins. Kā lai uzzin, kura kamera tā ir?

- Neuzzināt, - sacīja Mazulis.

- Pagaidi! - Pavlišs satvēra Hristo aiz rokas, kurš jau bija pacēlis dūri, lai sistu pa durvīm.

- Es taču teicu, mums vispirms ir jāatgriežas savā kamerā. Kā mēs šeit varētu atrasties?

Klauvēšana apstājās. Pēc minūtes vēlreiz nobūkšķēja tērauda dunoņa. Tad atkal apklusa.

Pavlišs piegāja pie spraugas, pievilkās un ar Mazuļa palīdzību, pārcēlās uz savu veco kameru. Pēc tam ievilka Devkali un Hristo.

- Visi ir šeit? - viņš jautāja. - Sāksim. Paslēpt ieročus. Kā tur ir?

- Klusē, - sacīja Mazulis. - Nu, tagad mēs kā uzdosim pa durvīm, - nekavējoties atbildēs.

Viņš bija pirmais, kurš pielēca pie durvīm uz vienas kājas un uzsita tām ar dūri.

***

... Kad Sņežinu aizveda, Antipins pagaidīja vēl dažas minūtes, vai Kori atvedīs uz kameru, Vaprass taču solīja. Bet koridors bija kluss, it kā visi būtu aizgājuši prom no pazemes. Antipins devās pie durvīm un pieklauvēja. Neviens ilgi nenāca. Visbeidzot, durvis ar graboņu atvērās, un sargs, stāvot gaitenī, jautāja:

- Ko tu gribi?

Antipins nesaprata. Viņš teica:

- Kur ir profesors Kori? Mans draugs? Kur viņš ir? Apsargs kaut kam pasmaidīja, iespējams, domāja: “Ir nu gan dīvaina valoda šiem citplanētiešiem” - un aizcirta durvis.

Apsarga soļi gandrīz noklusa uz koridora akmens grīdas, kad pēkšņi no durvīm atkal atskanēja klauvēšana. Antipins negrasījās padoties.

Apsargs atgriezās un sacīja, neatverot durvis:

- Aizveries, citādi tev būs sliktāk. Man nav jāskraidelē no kameras uz kameru. Jau tā stāvu otro maiņu.

Sagūstītais neko nesaprata. Viņš turpināja atkārtot:

- Kori, Kori!

- Kāds Kori? - teica apsargs. - Es piezvanīšu ģenerālim. Uzgaidi minūti.

Viņam sekoja sitieni pa durvīm.

Apsargs izsauca ģenerāli. Ģenerālis atradās savā kabinetā.

- Vaprasa kungs, - sacīja apsargs. - Te viens no ieslodzītajiem pieprasa kaut kādu Kori. Ko darīt? Mūsu valodu viņš nesaprot.

- Zini ko, - sacīja Vaprass. - Man nav laika ar jums ņemties. Vēl kāds tur ir?

- Nē, es esmu viens.

- Viens? Slikti. Bet vienalga. Dari ko gribi. Apniks - aizver rīkli.

Ģenerālis atvienojās, nometa klausuli.

Apsargs atgriezās pie vestibila posteņa galda, apsēdās. Gribējās gulēt. Karavīram pēdējā laikā vienmēr gribēja gulēt. Kājas kļuvušas vājas, Arvien biežāk sāp galva, un vienmēr gribējās gulēt. Klauvēšana pie durvīm, atbalsojoties pa tukšo koridoru, kaitināja un traucēja gulēt. Karavīrs ķiveri uzvilka dziļāk uz ausīm, bet tas nepalīdzēja. Karavīrs nevēlējās aizbāzt ieslodzītā rīkli. Karš ar viņiem ir ģenerāļu darīšana. Jo vēlāk tāpat būs sliktāk. Bet klauvēšana traucēja gulēt. Klauvēšana sitās pa galvu, un no tā smadzenes kļuva vēl šķidrākas. Klauvēšana bija jāpārtrauc. Tā jau var traks palikt. Karavīrs piecēlās un devās uz nemierīgo kameru.

- Nu, paklusētu taču, - sacīja karavīrs, cerot kaut kā vienoties ar ieslodzīto. - Es taču tevi brīdināju. Galva plīst pušu.

Ieslodzītais noklausījās karavīra vārdus un atkal sāka runāt par savu Kori.

- Nu, tumsa ar tevi, - sacīja karavīrs.

Viņš atvēra durvis, iegāja kamerā. Ieslodzītais ar lielu zilumu uz vaiga runāja kaut kādus draudīgus vārdus, apvainojās. Karavīrs uz viņu skatījās ar zināmu līdzjūtību, pat gribēja pamest un atstāt mierā, bet tad viņš iedomājās, kā kaitinošais klauvējiens atkal aizskanēs pa gaiteni, un ar izveicīgu profesionālu kustību iesita ieslodzītajam pa galvu ar automāta saliekto rokturi. Sagūstītais tikai paspēja pacelt rokas un tad kā mīksts maiss nokrita uz grīdas. Karavīrs noliecās, pacēla plakstiņu - dzīvs. Karavīrs devās uz posteni, atnesa no turienes virves, sasēja ieslodzītā rokas un kājas, aizbāza muti. Viņš to izdarīja ātri un ierasti, pareizāk sakot, viņš pat nepamanīja pats savu rīcību: rokas pašas sēja ieslodzīto. Tik daudzas reizes pirms kara tas bija jādara. Un arī šeit, kad pirms trim mēnešiem sākās nemieri.

Viņš izslēdza gaismu kamerā - lai guļ.

Karavīrs iztaisnojās. Tagad var atgriezties savā postenī un nosnausties. Nav zināms, kas notiks pēc pusstundas. Varbūt naktī arī neizdosies pagulēt.

Un tad, it kā kāds par viņu ņirgātos, kareivis dzirdēja dārdoņu no koridora otrā gala. Tur arī ar dūri sit pa durvīm.

- Ak šitā! - karavīrs kļuva dusmīgs.

Viņš paķēra automātu un, neaizslēdzis kameru, - kur ieslodzītais liksies? - aizskrēja, klaudzinot ar smagajiem zābakiem, uz citām durvīm. Viņš tūlīt tiem rādīs! Viņi visi te apklusīs. Karavīrs turēja automātu pie stobra un vicināja ar laidni. Tūlīt viņi dabūs!

Karavīrs bija aizmirsis, ka otrajā kamerā atradās nevis viens ieslodzītais, bet četri. Drošības dienesta karavīram nekad nevajadzētu aizmirst par šādām lietām. Nekad. Tas var slikti beigties. Bet galva tik ļoti sāpēja un dusmas bija tik niknas, ka tās viņu pārņēma līdz pirkstu galiem. Viņš atrāva vaļā kameras durvis, iedrāzās iekšā un vienkārši gribēja nolaist automāta laidni uz galvas pirmajam svešiniekam, kurš stāvēja viņam priekšā, kad kāds no aizmugures iesita viņam pa galvu.

Karavīrs centās apgriezties, lai redzētu uzbrucēju, joprojām nesaprotot, no kurienes tāds te varētu gadīties, kad otrais sitiens ar dzelzs stieni atņēma viņam samaņu.

Automāts izlēca no viņa rokas un, trāpījis Pavlišam, aizlidoja stūrī.

- Liekas, ka es viņu nogalināju - klusi sacīja Devkali. - Liekas, ka es viņu esmu nogalinājis.

Devkali nometās ceļos un pieskārās karavīra galvai.

- Mazulis ar Devkali paliks šeit, - sacīja Pavlišs. - Mazulim labāk atpūsties. Un pie viena paskatieties, kas tur ir ar karavīru.

Pavlišs paņēma automātu.

- Kā ar šito šauj? - viņš jautāja Devkali. - Ar šādām lietām es vēl neesmu saskāries.

Devkali, nepaceļoties no ceļgaliem, paņēma automātu no Pavliša rokām un pagrieza rakstaino drošinātāja rokturi.

- Šeit jānospiež. Tur jābūt septiņdesmit patronām. Karavīrs, šķiet, ir dzīvs. Sirds pukst.

- Nu tad labi. Tu neuztraucies, Devkali. Ja tu nebūtu viņam iesitis, viņš būtu no manas sejas uztaisījis plāceni. Šitas nepažēlotu.

- Nu, es jau saprotu, - sacīja Devkali. - Es vienmēr to esmu sapratis. Bet es nekad neesmu sitis cilvēkus.

- Tāpēc viņi sita jūs, - sacīja Pavlišs, izejot koridorā.

- Jūs esat izmainījies, doktor, - domīgi sacīja Hristo, tuvojoties Pavlišam.