- Ko viņš dara?
- Izslēdzu signalizāciju, - sacīja mehāniķis. - Ja to neatvienot, tad, kad slūžas atvērsies, sāksies trauksme. Esmu šeit jau ilgu laiku. Es zinu visu. Es sauli neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Karavīriem un ģenerāļiem ir antiradiācijas tērpi. Mums nav.
Mehāniķis nolaida uz leju galējo nažuslēdzi. Slūžu durvis pašķīrās. Pirmais iegāja mehāniķis un ieslēdza gaismu. Atkal iezvanījās tālrunis. Mehāniķis gribēja atgriezties, bet Pavlišs viņu apturēja.
- Nav laika, - viņš teica. - Pasakiet viņam, Devkali, ka, ja viņš atkal atbildēs uz zvanu, Vaprass visu sapratīs.
Mehāniķis piekrītoši pamāja.
Devkali piegāja pie sienā iebūvētā skapja un to atvēra. Tajā karājās divi Ligonas pretradiācijas aizsargtērpi. Un viss.
- Viņi paslēpuši mūsu skafandrus, - sacīja Hristo. - Mums neaiziet.
- Aiziesim, - sacīja Pavlišs, paņemdams vienu no tērpiem un padodot to Devkali. - Apģērb šo. Otro dosim mūsu ceļvedim.
- Bet kā ar mums? - jautāja Hristo.
- Tāpat aiziesim. Nāksies paslimot.
- Radiācija taču nāvējoša!
- Es esmu ārsts - pabarošu jūs ar zālēm, apmēram nedēļu pavārtīsieties pa slimnīcu, un viss pāries. Bet, ja negribi slimnīcā, nogalināsim un atkal atdzīvināsim. Jau bez radiācijas slimības. Es jokoju... Katrā ziņā ceļojums būs nepatīkams, bet ne nāvējošs. Jūs varēsim izārstēt. Cita lieta, ka šeit ir mūsu saimnieki. Viņi ir jāaizsargā. Pirmkārt, mēs joprojām nezinām, kā uz tiem reaģē mūsu līdzekļi, un, otrkārt, es varu piedāvāt tev, Hristo, un mazulim nepatīkamu alternatīvu. Jūs esat savējie...
- Ņem manu skafandru, - sacīja Devkali. - Es nebaidos no nāves.
- Kas vēl nebūs, - Hristo apvainojās. - Es iešu. Mehāniķis turēja skafandru tālu no sevis izstieptās rokās, it kā tas būtu indīgs.
- Es iešu tāpat, - viņš teica. - Es jau esmu slims un tāpat drīz miršu. Man vienalga. Es tika gribu redzēt sauli.
Devkali piegāja pie Mazuļa.
- Uzvelciet, - viņš teica. - Jūs esat ievainots; tas jums ir īpaši bīstami.
Mazulis noraidoši purināja galvu.
- Devkali ir taisnība, - sacīja Pavlišs. - Patiesībā skafandrs visvairāk ir vajadzīgs tev. Es to nevarēju pateikt, bet Devkali ir taisnība.
Mazulis pasmaidīja:
- Es tik un tā nekur tagad nederu. Un turklāt es gribu tikt atbrīvots no maiņām, gulēt slimnīcā un lasīt grāmatas. Lūk tā. Ejam?
- Slimnīcā tu tāpat izgulēsies, - sacīja Pavlišs. - To nu es tev garantēju. Un pietiek sarunu. Skafandrus uzvilks slimie - Mazulis un mūsu draugs.
- Uzmanību, - atskanēja Vaprasa sausā balss. - Trauksme. Bēgšanas mēģinājums. Pavēlu aizturēt un pretošanās gadījumā iznīcināt...
Mehāniķis jau bija atvēris slūžu ārdurvis - priekšā bija tunelis, aiz kura bija jāsākas alai.
Pavlišs un Hristo satvēra Mazuli un skrēja pa tuneli. Aiz muguras, apdzenot, draudot, gaudoja sirēna.
- Nekas, - Mazulis murmināja, lēkdams uz vienas kājas, lai Pavlišs un Hristo varētu viņu vieglāk pārnest, - tas viss ir blefs. Viņam nav cilvēku. Viņš mums neko neizdarīs.
Bet ne Mazulis, ne viņa biedri par to nebija pārliecināti.
Nesasniedzis pēdējās durvis, mehāniķis pēkšņi atvēra neuzkrītošu lūku sienā un, pavēlēdams ar žestu pārējiem palikt, pazuda tajā.
- Kas tad nu? - izbrīnījās Mazulis. - Tiešām nobijās?
- Nē, - Pavlišs sacīja, atspiedies pret sienu, lai ievilktu elpu. - Šķiet, es nojaušu, kāda ir šī problēma. Tur vajadzētu būt ložmetējam, kurš tur alu uz grauda. Mums vienalga neaiziet, ja viņu nenovācam. Gaidiet.
Gaidīt nevajadzēja ilgi. Virs viņu galvas noskanēja viegls plīkšķis, it kā būtu pārplīsis audums. Tad lūka atkal atvērās, un mehāniķis ar kājām pa priekšu smagi izkāpa no tās. Vienā rokā viņam bija pistole, bet otrā - automāts, kas atņemts ložmetējniekam. Viņš padeva automātu Devkali un, ne vārda neteicis, devās pie pēdējo vārtu nažuslēdža.
- Atkal karš, - izmisumā teica Devkali. - Uz planētas ir tikai daži cilvēki! Un atkal karš, atkal mēs nogalinām viens otru.
Nažuslēdzis noliecās, un durvju vērtne lēnām sāka braukt katra uz savu pusi.
Aiz tām bija pēdējās kameras melnais šķēlums. Kāpnes. Virs tām plāksne. Mehāniķis ieslēdza otro slēdzi. Plāksne nodrebēja, pacēlās un pēkšņi sastinga.
Gaismas nodzisa. Vaprass izslēdza alu sektora enerģiju.
Absolūtā tumsā, saspiesti šaurajās kāpnēs, bēgļi atkal bija slazdā.
Bija dzirdams tikai tas, cik smagi cilvēki elpo, kā automāts, krītot, noklaudz uz akmens...
11
- Ko tagad? - Čukstēja Mazulis. - atpakaļ? Kā tu domā, Slava?
- Pagaidi, - atbildēja doktors. - Devkali, pajautā viņam: vai viņš ir pārliecināts, ka mūsējie jau atradās alā?
- Jā, - mehāniķis atbildēja. - Viņi uzspridzināja aizsprostojumu. Bet negāja iekšā.
- Paceliet mani. Augstāk, vēl augstāk. Jā, te ir plaisa.
Pavlišs pieķērās pirkstiem pie akmens lūkas malas un, noliecis galvu tā, lai viņa mute bija augstāk par grīdu, kliedza:
- Ei, te ir kāds dzīvs! Palīgā!
Ala klusēja.
Pavlišs sacīja elpojošajā ciešajā tumsā:
- Padodiet man automātu.
Viņš ieslidināja automātu plaisā un izšāva kārtu. Lodes skaļi un dobji grabēja, laužot stalaktītus.
Cilvēki zem plāksnes aizturēja elpu. Pie alas ieejas kaut kas noklandzēja, un smagi soļi - viens, otrs, trešais - sāka būkšķināt pa akmeņiem. Kaut kas smags un uzmanīgs nāca pie plāksnes. Gaismas stars pārslīdēja pār grīdu un pieskārās paceltajam akmenim. Pavlišs aizmiedza acis. Soļi apstājās blakus. Divi metāla pirksti satvēra plāksnes malu un lēnām,it kā bez pūlēm to pacēla no zemes.
Akmens plāksne dobji nokrita uz grīdas. Luktura stars pārslīdēja pār šauro, pārpildīto tamburu, un divu pirkstu roka nolaidās lejā, lai palīdzētu viņiem izkļūt.
- Nebaidies. - Hristo, kurš pēkšņi bija atgriezies pie sava ierastā labā noskaņojuma, uzsita uz pleca bailēs trīcošajam mehāniķim. - Darba robots. Acīmredzot to šeit atstāja.
Hristo bija taisnība. Robotu, kurš bija atbrīvojis no aizgruvuma alas ieeju, Bakovs atpakaļ uz kuģi neņēma. Viņš atstāja to šeit, katram gadījumam. Bakovs, kā vienmēr, bija apdomīgs.
Nakts jau bija atnākusi uz pakalniem, drūma, lietaina nakts, un vējš virmoja pa iedobi līdz Kalnu dārzam.
Hristo pacēla kombinezona apkakli, lai mazāk pilienu nokristu uz viņu, un ar rokām apklāja galvu. Mazuli nesa robots. Mehāniķis gāja blakus Devkali un atkārtoja:
- Es savu zemi neesmu redzējis vairāk nekā gadu. Vairāk nekā gadu. Šeit līst.
Mehāniķis paklupa, un Devkali vajadzēja paņemt viņu zem rokas, lai viņš nekristu.
Zemāk, klajumiņā, Kalnu dārzā, stāvēja visurgājējs. Neviena nebija, kas to atgrieztu kuģī.
- Tev nāksies palikt šeit, vecais, - Pavlišs sacīja robotam. - Bolivārs nepaņems sešus.
Robots neko neatbildēja. Viņš nelasīja grāmatas. Viņš palika stāvam starp zemes gabaliem, un aizejošā visurgājēja aizmugurējie lukturi atstarojās slapjā metāla korpusā.
Devītā nodaļa. Lai ir miers!
1
- Brauc, - sacīja Zagrebins. - Pilnvarotā delegācija. Un Sniedziņš.
- Bet pārējie? - jautāja korona Aro. Viņš lieliski zināja, ka pārējie palikuši alā, un uzdeva šo jautājumu, īpaši atgādinot kapteinim, ka tas vēl tālu no laimīgām beigām.
- Es iešu uz savu kajīti, - sacīja korona Aro. - Nav vērts viņiem rādīties. Ar mani nobiedēt jau īpaši nenobiedēsit. Un pat ja nobiedēsiet, tad būs vēl sliktāk. Ar jums viņi runās kā vienlīdzīgiem. Galvenais nekādu konfliktu. Ko mēs zinām par šo planētu? Nekā. Pavisam neko. Šī ir viņu pasaule. Tomēr jūs esat atbildīgs par kuģi, un es neiejaukšos. Tikai, lūdzu, atcerieties...