Nākamajā mirklī viņš aprāvās un aizšāva mutei priekšā rokas. Lizentrails klusi ievaidējās.
Rankstrails nodomāja, ka apzīmējums aitasgalva attiecībā uz Siuīlu uzskatāms par komplimentu.
— Lai būtu, rausim tikai piecus zobus, — labsirdīgi piekrita Arniols.
Rankstrails uzlūkoja Lizentrailu: pirmo reizi viņš tā acīs ieraudzīja bailes. Tās bija nicināmas bailes, ko pauda greizs, kauna pilns skatiens, — tās bija suniskas, nevis cilvēka cienīgas bailes, un Lizentraila lūpas pavērās sīkam, glumam smiekliņam veltīgā cerībā iežēlināt soģus. Tas vairs nebija karavīrs Lizentrails, tas, kurš vienmēr drosmīgi vadīja arjergardu, piesegdams uzbrukumus, tas, kurš zaga, lai glābtu citus no bada, tas, kurš nekad nebija baidījies riskēt, — tagad viņi šo drosmīgo vīru bija pārvērtuši par suni.
Rankstrails nodomāja, ka sakropļojums, ko tev nodara ienaidnieka cirvis kaujas laukā, kamēr tavs vadonis izbrīvē ceļu, bet biedri piesedz no sāniem, ir pavisam citāds nekā tie, ko rada bendes rīki, lupinot miesu pa gabaliņam vien, kamēr apkārt stāv ļaudis un smejas.
Daudz svarīgāka par pašiem notikumiem ir to nozīme. Daudz svarīgāks par pašām sāpēm un ciešanām ir tas, vai šīm sāpēm kāds jūt līdzi vai tās izsmej. Ir briesmīgi tikt nogalinātam vai sakropļotam, taču vēl briesmīgāk ir tad, ja par nāvi vai sakropļojumiem kāds priecājas un līksmo.
Dižkareivis Siuīls iesmējās. Rankstrails ienīda pat šī cilvēka vārdu, kura skanējums atgādināja ko vidēju starp čūskas šņācienu un peles pīkstienu.
Lizentrails bija nometies ceļos vai varbūt viņš bija pakritis, un divi no kājniekiem vilka viņu, saņēmuši aiz elkoņiem.
Arī Arniols sāka smieties, taču viņa smējiens spēji aprāvās, jo Rankstrails bija nostājies priekšā abiem kājniekiem un aizšķērsojis tiem ceļu. Noklusa arī Siuīla smiekli. Lai redzētu, kas īsti notiek, vai varbūt lai instinktīvi sekotu tam, kurš bija kļuvis par viņu vadoni, vīri, kas līdz šim bija sēdējuši zemē, cits pēc cita cēlās kājās.
Viņu bija vairāk par piecdesmit.
Arniols un viņa karavīri, pat pieskaitot tiem bendi, bija tikai astoņi.
— Kas tu tāds būtu, plukata? Un par ko tu sevi uzskati? — draudīgi un ledaini noprasīja Arniols.
Nicinājumā, ledainajā saltumā vieglas, tālas, apslēptas, taču ne ar ko nesajaucamas Rankstrails samanīja bruņinieka bailes.
— Rankstrails, jūsu ekselence, — viņš smaidot mierīgi atbildēja. — Šīs algotņu rotas un šī karavīra kapteinis. Gatavs jums pakalpot, ekselence.
Kaut arī šajos vārdos nebija saklausāmas ironiskas notis, bija skaidrāks par skaidru, ka šis puisis, kurš pats sevi iecēlis kapteiņa godā, nekad nav domājis un arī turpmāk negrasās Arniolam pakalpot. Tāpat bija skaidrs, ka kopš šī brīža viņš bija Kapteinis, — iepriekš Rankstrailu par kapteini neviens nebija saucis. Līdz šim visi gluži vieņkārši bija pieņēmuši faktu, ka tad, kad jācīnās, pavēles dod tieši viņš. Varētu pat teikt, ka līdz šim brīdim bija pastāvējis arī vārdos neizteikts pieņēmums, ka Rankstrails dod padomus, bet citi tiem paklausa, jo atzīst tos par saprātīgiem.
Tagad šim pieņēmumam pienāca gals.
Rankstrails bija algotņu pulka vieglo kājnieku rotas kapteinis, Kapteinis.
— Kopš kura laika algotņus komandē tādi pienapuikas? — jautāja Arniols.
— Redziet, ekselence, — atbildēja Rankstrails, — mēs, algotņi, esam vienkārši ļaudis. Mēš ļaujam komandēt katram, kurš prot uzvarēt un nezaudēt cilvēkus, mums ar to pietiek. Un redziet, ekselence, — Rankstrails turpināja, atbrīvodams savu biedru no smagās infantērijas karavīru rokām (tie neuzdrošinājās neko iebilst un atlaida tvērienu) un tad palīdzēdams viņam pieslieties kājās, — šis ir viens no maniem vīriem, bet man mani vīri ir vajadzīgi pēc iespējas veselākā veidā. Ar nocirstiem pirkstiem viņi nevar nospriegot loka stiegru, bet, ja viņiem izrauj zobus, viņi runājot spļaudās un vienu sakaltušu kastani zelē trīs dienas. Kas gan tas par karavīru, kurš ikreiz, kad jāpasaka, kur redzēts ienaidnieks, šķiež siekalas kā strūklaka un svepst velns zina ko!
Vīru pulkā bija manāmas pārdrošas, kaut arī vēl slāpētas jautrības zīmes. Arniols nobālēja.
— Man gan nešķiet, ka tiem, kuri bezdarbīgi tup žogmalē gluži kā mušas uz mēslu kaudzes, būtu vajadzīgi pirksti vai zobi, — viņš naidīgi atcirta.
Rankstrails atlaida Lizentraila augšdelmu, jo nu jau viņš spēja pats noturēties stāvus. Tad pilnībā pagriezās pret Arniolu.
— Jā, ekselence, mēs mēdzam tupēt žogmalēs, bet pa starpām darām arī šo to citu. Rīt tās varbūt būs orku medības, bet pavisam nesen mēs izkāvām Melnos laupītājus. Vai tad jūs Melnos laupītājus neatceraties? — viņš jautāja zemniekam, kurš raudzījās uz viņu, nobālējis kā līķis un cenzdamies paslēpties aiz bruņinieka. — Šie tak gribēja jūs sakapāt gabalos, kas būtu mazāki par vistas olu! — Tad Rankstrails atkal pievērsās Arniolam: — $ie vīri ir manējie, un tikai es vienīgais esmu par viņiem atbildīgs. Ar vistu, manuprāt, noticis kāds pārpratums, taču mēs tik un tā atlīdzināsim tās zudumu. Cik tā maksāja? Sešus grašus? Mēs tos samaksāsim jau šajā pēcpusdienā. Seši graši taču ir daudz labāki par tukšu naudas zutni un apziņu, ka citam nu ir par pieciem zobiem mazāk, vai ne? Un vai zināt ko? Mēs jums atdosim septiņus grašus. Tas viens grasis būs kā atlīdzība par mokām, kas jums bija jāizcieš, savā māgā nesot to ūdeni un vīģes, ar kurām jūs pacienāja kaprālis Lizentrails, kad bija izglābis jūsu dzīvību, vai atceraties?
— Kaprālis? — nobālējis pelnu pelēkumā, izdvesa Siuīls.
— Kaprālis?— izdvesa Arniols. — Šis zaglis bez zobiem un bez pirkstiem?
— Ko gan jūs gribat, ekselence! — nesatricināmi atbildēja Rankstrails. — Mēs jau esam tikai vieglie kājnieki. Algotņi. Mēs esam vienkārši un viegli apmierināmi ļaudis. Ja kāds mums vairākkārt izglābj dzīvību, mums ar to pietiek un mēs šo cilvēku uzreiz izvirzām augstākā pakāpē. Ko gan no mums var gribēt!
— Labi, — steigšus noteica Arniols, un bija skaidrāk par skaidru redzams, ka viņš ar saviem nedaudzajiem tīrajiem un spoži mirdzošajiem kareivjiem drīzāk grib pamest šos piecus desmitus tēvaiņu, kuri ir apbruņojušies līdz zobiem, kuru rētainajām sejām priekšā krīt netīru matu šķipsnas un kurus vada kāds pavisam jauns ārprātīgais, kas izskatās līdzīgs lācim un, lai arī turpinādams laipni smaidīt, nāk arvien tuvāk Arniolam un viņa zirgam. — Labi, — atkārtoja bruņinieks, — tie ir tavi vīri. Kopš šī brīža kārtību šai salašņu varzā uzturi tu. Man ir prieks novēlēt tev veiksmi. Bet, zini, Kaptein, — viņš piebilda, pavisam lēnām grūzdams caur zobiem katru vārdu, — tikko mani sasniegs pirmās sūdzības, tikko būs pazudusi kaut viena vista, par notikušo ar savu galvu atbildēsi tu.
Rankstrails viņam bija pienācis pavisam tuvu. Un nolaida roku uz zobena roktura. Patiesībā nekas daudz vairāk par rokturi no šī zobena nebija atlicis — tikai tāds strupulis, ar kuru varēja cirst zarus un plēst skalus iekuram, taču no malas tas nebija redzams. Rankstrails stāvēja uz zemes, turpretī Arniols sēdēja zirgā. Abi saskatījās, tad Rankstrails noliecās, paklanoties vēl godbijīgāk un zemāk nekā iepriekšējo reizi, un atliecās taisni, smaidot vēl laipnāk.
— Nu, protams, ekselence. īsts komandieris uzņemas atbildību par savu vīru dzīvību un nāvi, kad sūta viņus kaujā, tāpēcjr tikai godīgi, ja tam jāatbild par visiem viņu darbiem. Par pirmo pazudušo vistu es atbildēšu ar savu galvu.