— Vai zināt, kāda ir atšķirība starp govīm un aitām? — jautāja vecais.
— Jā, — pārliecināti atbildēja Rankstrails. — Govis ir lielākas.
— Pareizi, bet ir vēl kāda cita, svarīgāka atšķirība, — vecais uzstāja.
Rankstrails mirkli apdomājās.
— Aitas saka bē, bet govis mū, — viņš beidzot ieminējās, un ar to pašu viņa zināšanas šai jautājumā bija izsmeltas.
Vecais neapmierināti papurināja galvu.
— Govju zobi nogriež, bet aitu zobi izrauj, — viņš paskaidroja. —Vai saprotat, ko tas nozīmē ?
— To, ka vienlīdz nepatīkami būtu gan vienu, gan otru kodieni?
— Tikai tad, ja esat zāles stiebrs.
— Neatceros, ka es jelkad būtu bijis zāles stiebrs, — atcirta Rankstrails.
Vecais vīrs nopūtās un ņēmās skaidrot, ka vēl pirms nedaudziem gadiem šejienes pakalnu piekājēs āboliņa un visdažādāko ziedzāļu pilnās pļavās ganījušās nelielas gotiņas, bet virsotnēs zaļojuši ozolu un milzīgu priežu meži. Govju zobi zāli nogrieza, tāpēc tā atauga vēl spēcīgāka nekā iepriekš — vēl zaļāka, vēl leknāka, vēl biezāka, un vēl vairāk tajā bija āboliņa, lucernas un dažādu ziedu. Tas nozīmē, ka spēcīga, zaļa un lekna zāle sedza pasauli un baroja govis, bet tās saknes aizturēja lietus ūdeņus, kas neskrēja projām izkaltušas zemes plaisās, kur tagad nozūd katra valgme un aprīta vairs neatgriežas debesīs, lai no jauna varētu nolīt lejup.
Nebeidzamās lietavas noslīcināja visas govis dubļos un postā, bet, kad gadalaiku mija atjaunojās īstajā secībā, no tām bija atlikuši vien kauli, ko tīri jo tīri bija noskrubinājuši suņi vai bijušie saimnieki. Govju vairs nebija, un nebija arī naudas, lai tās nopirktu, tāpēc ļaudis, negribēdami iekulties parādos un pieļaut, lai nolādētie asinssūcēji augļotāji izzīž pēdējo dzīvību, iegādājās aitas. Šie lopi ir piemēroti vietām, kur ir daudz krūmu un brikšņu, taču ganībās tos nevajag laist, jo tie nodara postu. Aitas, protams, ir daudz mazākas par govīm un tāpēc arī mazāk maksā, taču zāli tās izplēš ar visām saknēm, un jau pēc dažiem pavasariem zeme izkalst un mirst — vispirms tā kļūst dzeltenīgi brūna, tad sašķeļas plaisās, kuras sākumā ir retas un sīkas, bet beigās sadrupina it visu, un gaisā ceļas arvien biezāki putekļu vāli, kas aizmiglo apvāršņus un arī cilvēku vēlmi vakarā pārnest ko ēdamu saviem mājiniekiem.
Tad, lai nevajadzētu mirt badu, ļaudis sāk izcirst kokus, un meži visai ātri pārvēršas stepēs un krūmājos, kuru augsnes kārtu rudeņos nobrucina spēcīgo lietavu izraisītas lavīnas, bet vasarās izkaltē sausie vēji. Gani kļūst par mežcirtējiem. Vispirms zem cirvju cirtieniem ļimst ozoli, bet pēcāk arī kuplās kalnu priedes un pīnijas, — to stumbrus sakrauj ratos un ved uz ziemeļiem, lai pārdotu malkā.
— Vai saprotat, ko tas nozīmē? — noprasīja vecais.
— No pīniju mizas vairs nevar izgriezt aizbāžņus blašķēm, un nav vairs sīko riekstiņu? — apjucis minēja jaunais Kapteinis. — No pīniju riekstiem paēdis nebūsi, taču tie ir garšīgi, sevišķi, ja tos iepilda ar rozmarīnu aizdarītos ceptos sikspārņos, bet arī bez sikspārņiem un rozmarīna ir garšīgi…
— Jā, garšīgi, — viņu pārtrauca vecais, — taču īstā problēma atkal ir ūdens trūkums. Koku saknes aiztur ūdeni. Tur, kur koku nav, ūdens pazūd, jo to visu aprij zeme. Katra vasara ir arvien garāka un sausāka par iepriekšējo. Viss kļūst dzeltens. Dubļi pārvēršas putekļos. Mums no jauna jāatved šurp govis un jādod cilvēkiem darbs, jo citādi sausuma dēļ zeme kļūs pavisam neauglīga un izmisums šejieniešus pamudinās uz laupītāju gaitām, un tie tvers rokā cirvjus, bet sejas paslēps aiz melnām maskām. Es neesmu nekāds asinssūcējs, es esmu Aizdevējs. Negribu izsūkt pēdējās dzīvības sulas, gribu aizdot naudu, lai ļaudis atkal dzīvotu pārticīgi un zeme būtu zaļa.
Vecais vīrs stāvēja slīpi krītošajos pievakares saules staros, cieši raudzījās uz Rankstrailu, un viņa kalsnajā sejā bija manāms jauns spēks, bet viss stāvs bija izslējies staltāks lepnumā par tikko izrunātajiem vārdiem.
Kapteinis papurināja galvu.
— Vai tad jūs viņiem nevarētu vienkārši iedot naudu? Es domāju, šejienes cilvēkiem. Vai arī, ja negribat naudu uzdāvināt, tad aizdodiet viņiem, neprasot atpakaļ vairāk, nekā pats esat iedevis, tā, kā to dara asinssūcēji. Prasiet atdot tikpat, cik aizdevāt. Tā taču būtu godīgāk, jo viņi ir nabaga ļaudis. Es ienīstu augļotājus. Visi algotņi augļotājus ienīst tikpat stipri kā bendes. Ja nebūtu augļotāju, mēs nemaz nebūtu kļuvuši par algotņiem, bet, ja nebūtu benžu, mēs karaspēku sen būtu pametuši.
— Arī es ienīstu asinssūcējus. Viņi aizdod naudu tiem, kuriem tā izmisīgi vajadzīga, bet pēc tam nomoka tos ar nesamaksājamiem procentiem, iedzenot visdziļākajā postā. Un es ienīstu algotņus: tie ir cilvēki, kas pārdod savu zobenu ikvienam, kas gatavs samaksāt. Es esmu Aizdevējs, nevis asinssūcējs. Un jūs esat karavīrs, nevis algotnis — kaut arī dienestu jūs uzsākāt algas dēļ, ne jau tikai algas dēļ jūs devāties uz pakalniem un pārmeklējāt tos sprīdi pa sprīdim, ik dienas riskējot ar savu dzīvību. Es esmu Aizdevējs: naudu es nedāvinu, bet aizdodu, jo tikai tā bagātība var vairoties. Ne jau tikai mana bagātība, visu bagātība. Aizdodiet man savu zobenu spēku, un es šo zemi atkal pārvērtīšu par dārzu. Naudu dāvināt nedrīkst, jo dāvināto tūlīt izšķiež, turklāt tā uzliek pienākumu būt pateicīgam, un tas ir pazemojoši, bet pazemoti cilvēki nespēj cīnīties, nespēj uzvarēt. Savukārt aizdevums, pretī saņemot tikpat lielu summu, arī balstās tikai un vienīgi uz aizdevēja labās gribas un dāsnuma, bet dāsnums nevar būt bezgalīgs un tāpat uzspiež pazemojošu pateicību. Man neizdevās panākt, lai jūs no manis pieņemat kaut pusbļodiņu pupu viruma. Bet, ja jūs būtu zemnieks, man itin nekādi neizdotos jūs piespiest kā dāvanu pieņemt naudas summu, par kuru jūs varētu nopirkt govi. Aizdevums, kura ņēmējam pēcāk jāatdod nedaudz lielāka naudas summa, ir godīgs un vairo gan aizdevēja, gan ņēmēja bagātību: šādi darījumi var atkārtoties bezgalīgi daudz reižu un liek valstij uzplaukt pārticībā.
— Taču atdodamajai summai jābūt tikai nedaudz lielākai, citādi tā ir asinssūkšana.
— Protams, tikai nedaudz lielākai, jo citādi tā ir asinssūkšana un tiek vairots trūkums, nevis pārticība, tiek izpostīts, nevis radīts. Es aizdošu naudu govju pirkšanai, bet jūs dosieties pēc govīm. Vienīgi bruņoti vīri šos novadus var šķērsot, nesdami līdzi naudu vai vezdami kaut cik necik vērtīgus lopus.
— Un kas notiks tālāk? Ko darīsiet, ja kāds jums neatmaksās zeltu, ko būsiet aizdevis? Vedīsiet šo nelaimīgo pie bendes?
— Dodu jums savu godavārdu. Tā nekad nenotiks.
— Jūs taču nedomājat, ka pret parāda nemaksātājiem spēku varētu lietot mēs, algotņi?
— Vēlreiz dodu jums savu godavārdu, un ticiet, ka tam ir liels svars. Tā nemūžam nenotiks. Jūsu gods netiks aptraipīts, un arī jūsu dvēselei nebūs jācieš.
— Kā tad jūs, sasodīts, viņus piespiedīsiet maksāt? — pacietību zaudējis, prasīja jaunais Kapteinis.
— Viņi man maksās, jo viņiem būs izdevīgi to darīt. Vai sapratāt?
— Nē, — godīgi atbildēja Kapteinis.
— Nekas. Vai esat ar mieru atvēlēt man jūsu vīru spēkus? Zvēru, ka tas nebūs nekas apkaunojošs. Cik jums ir gadu, kungs?
Rankstrails nodrebēja. Ne tikai tāpēc, ka no šāda jautājuma labprāt būtu izvairījies. Viņu samulsināja uzruna kungs. Šis vārds, attiecināts uz viņu, šķita tik nepiemērots, tik neiederīgs, ka izklausījās smieklīgi, lai neteiktu izsmējīgi.