— Divdesmit divi, — Rankstrails meloja, — un, ja jums nebūtu iebildumu, man labāk patiktu, ja mani uzrunātu par Kapteini.
— Labi, Kaptein, varat man atklāt savu vecumu. Apsolu, ka glabāšu jūsu noslēpumu tikpat rūpīgi, kā mēdzu glabāt zeltu.
— Astoņpadsmit, — atbildēja Rankstrails. Vecais joprojām nenovērsa skatienu. — Sešpadsmit, — viņš beidzot noteica. — Gandrīz, — viņš piebilda.
— Labi, — nopriecājās vecais, — jūs esat tai pašā vecumā, kuru sasniedzis, sirs Ardvins atkaroja pasauli cilvēku dzimumam. Nūja. Jūs ātri augat, ātri kļūstat pieauguši un pavisam jauni uzsākat karavīru gaitas.
— Kas — mēs?
Aizdevējs atbildēja, nenoteikti pamādams ar roku.
— Esmu pārliecināts, Kaptein, ka jūs un Ardvinu vieno daudz vairāk līdzīgā, nekā jūs nojaušat. Runā, ka jūs protot lasīt.
Rankstrails palocīja galvu, pūlēdamies paslēpt lepnumu aiz vienaldzīgas izteiksmes.
— Vai jūs protat lasīt arī karti?
— Es pat nezinu, kas ir karte. Taču lasīt es protu, — paskaidroja Kapteinis.
— Palūkojieties šurp. Te ir vārdi un zīmējumi. Iztēlojieties, ka esat putns un laižaties pāri mūsu novadam. Rau, te ir Augstklinte, šis aplītis ir Dzeļakmenes pakalns, bet šī ir Kluiņakmene…
Kapteinis saprata acumirklī. Patiešām: tas bija tā, itin kā viņš būtu pārtapis putnā, kas lido augstu gaisā un var palūkoties pāri apvārsnim.
—… Tumšie kalni, Daligara… — Rankstrails turpināja, atpazldams iezīmētās vietas.
— Tagad apspriedīsim to, kas mums jādara. Es jums uzticēšu savu zeltu. Ar šo naudu jūs šķērsosiet kalnieni un nonāksiet Augstklintes viņā pusē, Kastaņaras plakankalnē.
— Jā, tas ir vienkārši. Jāiet pa šo ceļu un tad, kad sasniegts visaugstākais punkts, jānogriežas uz šo pusi un…
— Pareizi, tur jūs nogriezīsieties uz austrumiem, uz to pusi, kur lec saule. Kastaņaras plakankalni Nebeidzamo lietavu plūdi neskāra, tur govis neapslīka. Kastaņariešiem tās joprojām ir lielā vairumā — to pat ir pārāk daudz, un viņiem nebūtu iebildumu daļu pārdot*; Kastaņara ir ūdeņiem bagāta zeme, taču tur trūkst sāls un metālu, tāpēc turieniešiem vajadzīga nauda, lai varētu iepirkt visu nepieciešamo. Jūs nopirksiet govis, ikreiz pa dažiem dučiem, un atvedīsiet tās šurp. Lai nogādātu Kastaņarā naudu un atgādātu šurp govis, ir vajadzīgi bruņoti pavadoņi, taču domāju, ka jums neviens neuzbruks. Jūs visiem iedvešat pārāk lielas bailes. Es jums maksāšu tikpat, cik grāfiste, un visiem nodrošināšu pietiekamu un labu ēdienu. Pirmo samaksu saņemsiet, kad atvedīsiet šurp pirmās govis. Kad jūs varētu doties ceļā?
— Tikko būsiet sagādājis kaut ko ēdamu gan tiem vīriem, kam jādodas ceļā, gan tiem, kuri paliks tepat. Ja vēlaties, tūlīt, — atbildēja Rankstrails.
Viņš palūdza avansā septiņus grašus, atvadījās no vecā un sameklēja zemnieku, kurš aizvien vēl tupēja netālu no bendes darabavietas. Viņš tam iespieda saujā naudu un, ne vārda neteicis, gāja prom.
— Nobogs as, pavysam nobogs, — zemnieks žēlabaini taisnojās. — Dyžan vajag visteņis.
— Cilvēku dižen vajag, — neatskatīdamies atbildēja Kapteinis.
Atstājis kaprāli Lizentrailu un pusi savu vīru Augstpilī, kur garnizona vienīgais pienākums bija sargāt pilsētas putekļus, un devis pavēli pēc iespējas vairāk uzturēties aitu kūtī, lai viņu klātbūtne būtu pēc iespējas nemanāmāka — un tātad mazāk uzkrītoša būtu arī lielas daļas prombūtne, Rankstrails devās ceļā.
Lizentraila nebija līdzās, un tas šķita gandrīz vai kaitinoši, tomēr Rankstrails nebija uzdrošinājies atstāt palicējus dižkareivju ziņā, jo negribēja riskēt ar savu galvu, paļaudamies uz šo viru uzticību un prāta spējām. Rankstrailu uztrauca līdzpaņemtā nauda. Viņam nebija ne jausmas, kā pērkamas govis un kā šādi lopiņi pārliecināmi iet vajadzīgajā virzienā.
Par spīti visam viņu bija pārņēmis līksms un gaviļains uzbudinājums, kam viņš neprata atrast nosaukumu, — tas nebija tikai satraukums par ceļojumu uz svešu vietu, cerības nopelnīt iztiku tēvam un prieks par iespēju beidzot izrauties no bezdarbības un apātijas.
Kastaņaras plakankalne skatieniem atklājās, tikko viņi bija izgājuši no Augstklintes, — tas bija varens un krāšņs skats uz nebeidzamu zaļumu, ko veidoja kastaņu lapotnes un kas ielejās sabiezēja tumšākos un piesātinātākos toņos, atgādinot milzīga pūķa zvīņas. Plakankalnē strautu un upīšu bija bez sava gala, daudzas no tām stāvus krita lejā no lielākām un mazākām kraujām, veidojot ūdenskritumus un saplūdinot ūdeņus mazos ezeriņos, kuros atspīdēja debesis. Ūdens čalas un šalkoņa viņus pavadīja ik uz soļa nepārredzamajos kastaņu un paparžu mežos. Ciemi līdzinājās ērgļu ligzdām, kas ierīkotas visaugstākajās klinšu smailēs, kur tos sargāja vareni draudīga skata mūri, bet starp akmeņiem auga durstīgās opuncijas. Meži bija bišu pilni — kastaņu medus bija salds un tumšs, bet zemeņkoku — gandrīz rūgts. Rankstrails saviem vīriem iemācīja, kā noziesties ar zemēm un dubļiem un kustēties tik lēni, lai varētu mazajām spārnotajām radībām nolaupīt to, kas visiem šķita esam dievu barība.
Plakankalnes augstākā daļa lepni slējās pret debesīm, paceldamās pāri visiem citiem kalniem, pakalniem un pauguriem, un to klāja tik zaļa un bieza zāles sega, kādu Rankstrails vēl nekad nebija redzējis, un tur ganījās liels pusmežonīgu govju bars. Zālaines izvagoja neskaitāmas urgas un mazas upītes, kuras izgrauza sev ceļu treknajā zemē un veidoja mazu, dzidru dīķīšu miriādes. Šajos dīķos peldēja sīkas, melnas zivteles un arī pa kādai vardei. Rankstrails nodomāja: ja viņam gadītos laime sadzīvot vecumdienas, nevis tikt nokautam kareivja gaitās, viņš pirms nāves vēl kādu reizi gribētu te atgriezties.
Algotņi iepazina savādu tautu— tie bija brīvi un lepni gani, īgni, parupji, neviesmīlīgi un drūmi, un ikviens no šīs cilts ļaudīm staigāja, apbruņojies līdz zobiem tāpat vai vēl vairāk nekā algotņi, un pat šejieniešu sievietes nēsāja ieročus. Ļaudis no Žaļasoža un Žiegurdžiem, lielākajiem ciemiem, kas atradās plakankalnes pašā malā, piekrita viņiem pārdot veselu ganāmpulku teļu un jaunu goteņu.
Kaulēšanās bija ilga un grūta un tika risināta skarbajā šņācošu un čirkstošu skaņu pilnajā vietējā valodā, kurā vēl un vēlreiz tika apliecināts, cik skaisti ir šejienes govslopi:
— Mūsij karvēs tokios gražios…
Par laimi, Kapteinim līdzi bija Trakrails, kurš bija apveltīts ar īpašu nojautu, kas palīdzēja saprast arī svešās valodās teiktā jēgu.
Govis bija nelielas, diezgan kārnas un noskaņotas uz badīšanos, to krāsa svārstījās no brūniem līdz sarkanīgiem toņiem, starp ragiem tām zēla garu, taisnu spalvu kušķi, kas krita pār acīm un padarīja to izskatu vēl nīgrāku un skatienus piktākus, un tās spēja rāpties pa visstāvākajām klintīm. Šīm brūnaļām nebija nekā kopīga ar majestātiskajām baltajām govīm, kas spoguļojās Varilas dīķu ūdeņos, taču šejienietes bija spēcīgas un nekad nepagura.
Kad pirmās divas nogurdinošās kaulēšanās dienas bija galā, Žaļasoža ciema vecākais, kurš bija visa apgabala augstākā amatpersona, pārvērtās: viņa drūmi stingajā sejā viegli nodrebēja lūpu kaktiņi, un tā nepārprotami bija starojoša smaida vietējā versija. Ciema vecākais uzdāvināja Kapteinim īpašu nazi — smalku stiletu ar olīvkoka spalu, kādam bija jābūt ikviena īsta Kastaņaras vīra īpašumā.
Pārdzīt govis nebija nemaz tik grūti, kā viņš bija iedomājies. Sākumā Rankstrails lika tas citu citai piesiet ar gariem valgiem, bet pēcāk saprata, ka tās nemaz nemēģina bēgt un, ja vien tām pa ceļam ļauj mierīgi plūkt zāli, nekur nenozūd un labprāt seko cilvēkiem, kas tās vada. Šķērsojot Augstklinti, Rankstraila uzbudinājums pārtapa eiforijā. Ļaudis iznāca no ciemiem, lai apsveiktu govju atgriešanos savā novadā. Daudziem acīs bija asaras, un tie glāstīja dzīvniekus gluži kā sen zudušus un necerēti atgūtus tuviniekus. Daži sekoja Rankstrailam līdz pat apgabala galvaspilsētai Augstpilij, kur slēdza līgumu ar veco Aizdevēju, kurš katram gribētājam piešķīra pa vienai govij, daļēji prasot samaksu naudā un daļēji liekot parādu atstrādāt. Tikai tie, kuri pilnībā bija norēķinājušies par pirmo govi, varēja tikt pie nākamās.