Pēc dažām atpūtas dienām algotņi atkal devās ceļā. Sākot ar trešo ceļojumu, Rankstrails pasāka ņemt līdzi ari Lizentrailu. Viri regulāri tika pie ēdiena, tiem maksāja labu algu, un tie visi, izņemot vienu, viņa dēļ būtu gatavi mesties ugunī. Uzticamo biedru ielenkumā arī Siuīls un viņa postīgā muļķība nebija bīstami. Savām pienīgajām mātēm maudami sekoja arī daudzi teliņi, kam drīz vien bija jāizaug par spēcīgiem buļļiem, kuri ganāmpulkiem ļaus pieaugt arvien lielākiem un bagātībai kļūt arvien noturīgākai.
Līdz ar darījumam nepieciešamo naudu vecais vīrs reiz Rankstraila rokās ielika arī grāmatu: tā domāta, lai kavētu laiku garajās un nu jau mierīgajās vakara stundās pie nometnes ugunskura, viņš paskaidroja. Grāmata bija par grāfistes vēsturi. No visiem absurdajiem un neticamajiem notikumiem, kas viņu bija piemeklējuši, visdīvainākais Rankstrailam šķita tas, ka viņa rokās nonākusi grāmata, taču viņš atzina, ka vecajam ir taisnība. Bija jauki ar grāmatu sēdēt pie nometnes ugunskura, tas bija nesalīdzināmi labāk nekā garlaikoties un gaidīt, lai stundas aizplūst kā ūdens pār akmeņiem. Sākumā bija vajadzīgs vesels vakars, lai izlasītu nedaudzas rindiņas, pēc tam grūtības pagaisa, un viņa uzmanīgo acu priekšā lappuses pašas skrēja ātras un vieglas kā zaķi pa sniegu. Rakstītais teksts viņu aizkustināja. Cilvēks vai cilvēki, kas reiz bija rakstījuši šos vārdus, jau pirms daudziem gadiem bija pārtapuši par zemi un pīšļiem, bet vārdi bija palikuši, tie bija pārvarējuši laiku un nāvi, lai viņš tagad varētu saprast stāstu, kas tiem stāstāms. Rankstraila vīri pirmajos vakaros bikli mēģināja pajokot par Kapteiņa jauno nodarbošanos, taču drīz izsmiekls pārvērtās ziņkārībā un jautājumos. Pacietīgi ar pirkstu vilkdams zīmes ceļa putekļos, it kā rakstītu ar tinti uz pergamenta, Rankstrails sāka mācīt burtus arī viņiem. Reizēm viņš tiem lasīja priekšā, un tad šķita, it kā viņi lasītu visi kopā.
Otrā grāmata bija par astronomiju. Tajā bija arī zīmējumi. Rankstrails beidzot saprata, ka veča mājās redzētie dīvainie vara un misiņa rīki ir domāti zvaigznāju mērīšanai. Trešā grāmata bija par sira Ardvina kara stratēģijām, un, lai saprastu uzrakstus shēmās, Rankstrailam vajadzēja apgūt arī elfu burtus — brīvi lasīt šajā alfabētā viņš neiemācījās, taču vismaz prata saburtot un uzrakstīt pats savu vārdu. Arī šī grāmata viņu aizkustināja. Trakais Rakstvedis viņam bija stāstījis par šīm kaujām, taču klausīties to mutiskajos aprakstos nebija nekas salīdzinājumā ar iespaidu, ko varēja gūt, izpētot, kā tās iezīmētas shēmās.
Septītā vai astotā ceļojuma laikā Rankstrails ievēroja, ka pamazām arvien biežāk gadās sastapt arī citus gājējus: galvenokārt kažokādu un sāls tirgoņus. Lāgiem patrāpījās arī audumu tirgotāji un to krāsainie vezumi, bet lāgiem — dziesminieki, stāstnieki vai žonglieri. Ceļmalās parādījās mazi krodziņi, kalēju kalves, kaltētu kastaņu un mežacūku gaļas desiņu pārdevēji.
Kad nolaidās nakts, Rankstrails pacēla acis un vēroja debesis, kas tagad mirdzēja zvaigznēs un zvaigznājos, ko viņš prata nosaukt vārdā un kas gluži kā savāda šifrētā alfabētā rakstīta karte rādīja ceļu, ja gadījās no tā noklīst. . •
Vecais nebija melojis: govis izrādījās īsta svētība. Pietika ar pavisam neilgu laiku pēc to ierašanās, lai pakalnu virsotnes atkal iekrāsotos zaļas. Diezgan regulāri pasāka smidzināt sīks lietutiņš. Pavasarī oleandru zari atkal pildījās lieliem baltiem un sārtiem ziediem un dubļu straumes pārvērtās mazos strautiņos un urgās.
Kad rudenī, negaisu plosīti, oleandru ziedi novīta, urgas pārtapa īstos strautos, kuros tecēja tīrs ūdens.
Procentus par govju iepirkšanai palienēto naudu parādnieki atmaksāja ar darba stundām.
Vecais savu strādnieku armiju izmantoja, lai izraktu dziļus kanālus un to gultni izklātu ar mālu kārtu, — kanāli aizsākās no strautiņiem, bet stiepās uz nekurieni. Savukārt starp kanāliem vecais ik pa gabaliņam garās rindās lika stādīt apelsīnu kokus. Kanāli sākumā bija tukši, bet nolija lietus, tad vēl un vēlreiz, un tie pamazām piepildījās un sāka ņirbēt Saulē. Ūdens nevarēja izspiesties cauri mālam un iesūkties zemē, tāpēc tas aizplūda pa šaurākiem sānu grāvīšiem, kas nebija izoderēti ar māliem, bet stiepās taisni gar nesen stādīto kociņu saknēm. Tā palēnām dzeltenīgo klajumu izraibināja apelsīnkoku apaļo lapotņu lepnais zaļums.
— Kā teica mūsu kungs Ardvins, vienlaikus ir jāizcīna divi kari, jo tikai tā var gūt noturīgu uzvaru: jākaro gan pret tiem, kuri laupa un slepkavo, gan pret badu, jo reizēm, kad cilvēki ir vāji, bads tos pamudina laupīt un slepkavot, tāpēc visu karošanu atkal nākas sākt no sākuma, — Aizdevējs teica dienā, ko abi bija nolēmuši atzīmēt kā Rankstraila septiņpadsmito dzimšanas dienu. — Zināmā mērā es spēlēju kambarkunga lomu, jo tā pienākums ir dot labus padomus, bet jūs bijāt ķēniņš, jo tā pienākums ir vadīt karaspēku un gādāt par tautas labklājību. Kā jūs domājat, vai šodien jūs varētu pieņemt no manis bļodu pupiņu viruma?
— Kas jūs esat? — jautāja Kapteinis.
— Kaptein, es taču jums jau teicu, esmu Naiklis, Aizdevējs.
— Es gribu zināt, kas jūs esat un kurš sakropļojis jūsu kājas. Ja atbilde mani nesarūgtinās, es varbūt pieņemšu no jums bļodu pupiņu viruma.
Vecais, kurš bija stāvējis, noliecies pār katlu, pagriezās un kādu brīdi raudzījās uz Rankstrailu, iekams atbildēja.
— Es biju pēdējā Daligaras ķēniņa padomnieks, viņa kambarkungs. Ķēniņš bija īsts nejēga, tas nav noliedzams, taču viņš nebija noziedznieks. Ja Nebeidzamās lietavas nebūtu pārplūdinājušas pasauli, man būtu izdevies viņu noturēt uz gudrības ceļa. Ir taisnība, ka vienlaikus jāizcīna divi kari, un tāpat ir taisnība, ka ir pavisam viegli vienlaikus zaudēt abos. Kad pasauli pārņem trūkums un posts, ir viegli noticēt tam, kurš sola glābiņu. Ziniet, Kaptein, kad Cilvēku pasaulei uzbrūk lielas nelaimes, ir pārāk grūti samierināties ar domu, ka visas sāpes un ciešanas ir nejaušas un neparedzamas. Tad rodas nešķīsts kārdinājums domāt, ka realitāte ir kontrolējama un ka patiešām pastāv kāds, kurš to visu pārvalda un kontrolē, — kāds, kurš vienlaikus ir tik spēcīgs, lai spētu izraisīt visas nelaimes, un tik vājš, lai ciestu no mūsu pretspēka un vajāšanām, tik viltīgs un gudrs, ka spēj valdīt pār pasauli, bet tik neattapīgs, lai vienā mierā gaidītu, kamēr par saviem nodarījumiem būs jāsaņem sods. Šādas domas cilvēkiem rada ilūzijas, ka viņi paši ir likteņa noteicēji: vajag tikai atrast un iznīcināt tos, kuri ir atbildīgi par visu ciešanām, un, tikko tie būs pagalam, dzīve atkal būs tāda pati kā agrāk. Es mēģināju pretoties tolaik, kad Nebeidzamo lietavu pārplūdināto pasauli pārņēma neprāts un elfus apsūdzēja visās ļaundarībās. Jūs taču būsiet tik laipns un neziņosiet savam Valdītājam un Tiesnesim, ka uzturos šeit? Parasti es neciešu pusratā atstātus darbus, tomēr šoreiz man patiktu labāk, ja Daligaras bendes nepabeigtu iesākto.