Ari Rankstrailam kādu brīdi vajadzēja apdomāties, iekams viņš spēja atbildēt. Nekad agrāk viņš neko ne no viena nebija pieņēmis, ja neskaita vien dažas Lizentraila dotas žāvētas vīģes, un viņam vajadzēja pāris reižu dziļi ievilkt elpu, līdz viņš varēja palūgt, lai Aizdevējs ir tik laipns un pacienā viņu ar pusbļodiņu pupu viruma.
Šī bija pirmā no daudzām kopīgi ieturētām maltītēm, kuras jaunajam Kapteinim allaž sagādāja īstas mocības, kādas viņš nemūžam nebūtu gaidījis no brīžiem, kad iespējams ielaist zobus kādā gardā kumosā. Pupiņu virums bija labs, aizdarīts ar eļļu, un tajā netrūka ne sīpolu, ne sāļu cūkas kamariņu, taču Aizdevējs, bijušais Daligaras grāfistes padomnieks un kambarkungs, izmantodams savas namatēva un daudz pieredzējuša sirmgalvja tiesības, uzspieda Rankstrailam neciešamas un muļķīgas prasības. Tas lika viņam ēst, nevis izmantojot pirkstus un maizes gabaliņu, bet gan smeļot ēdienu ar tādu kā mazu un smieklīgu pavārnīcu, turklāt uzsvērdams, ka to nedrīkst sažņaugt dūrē līdzīgi kā rungu vai dunci. Uzradās arī nazis ar nožēlojami niecīgu asmenīti, un ar to vajadzēja graizīt sīksīkos gabaliņos gaļu, kas bija jāpietur ar tādiem kā miniatūriem sākumiem.
— Labi audzināts cilvēks lieto dakšiņu, nazi un karoti un nekad neaiztiek ēdienu ar rokām.
— Es esmu algotnis.
— Tas nav pietiekams attaisnojums, lai jūs uzvestos kā orks.
Galdu jaunais Kapteinis drīkstēja izmantot vienīgi bļodiņas uzlikšanai, taču pats pret to nedrīkstēja atbalstīties, tāpat bija aizliegts likt uz tā elkoņus vai — vēl ļaunāk — kājas. Vecais pieprasīja, lai viņš dzerot neklepo, lai šķaudot pagriež sānis galvu un ēšanas laikā nešņauc degunu ar pirkstiem.
Taču sarunas ar veco Rankstrailam šķita aizraujošas, un, lai tās nezaudētu, viņš pārvarēja aizkaitinājumu un pakļāvās nejēdzīgajām un gluži liekajām veča iedomām: ēdot sēdēja taisnu muguru, paceltu galvu, rumpim piespiestiem elkoņiem un pie galda centās pārlieku daudz nekasīties par spīti tam, ka uz viņa auguma mājoja simtu simtiem visdažādāko paveidu utu, kuras pavarda siltumā kļuva sevišķi ņipras un nadzīgas uz košanu.
Kad Kapteinis izmisis mēdza jautāt, kam vajadzīgas visas šīs ākstības, Aizdevējs nesatricināmā mierā atbildēja, ka Rankstrailam šīs iemaņas noderēšot tai dienā, kad vajadzēšot sēsties pie viena galda ar svešzemju sūtņiem.
Tagad algotņi bija karaspēka vienība, kuras izsalkums tiek remdēts laikus un kā pienākas, un ielās tos vairs nepavadīja lāsti, naidīgi izsaucieni un apsūdzības zagšanā. Kapteinis Rankstrails devās uz aivien tālākiem novadiem, apkrāvies ar zeltu vai vadīdams arvien lielākus un treknākus ganāmpulkus, un neviens ne reizi neuzdrošinājās viņam uzbrukt: viņa bruņas bija sastiķētas no daždažādiem gabaliem un daudzkārt lāpītas, kājsargi bija nākuši katrs no sava pāra, viņa netīrie mati lēkšķēm krita pār seju, gandrīz septiņas pēdas garais augums nebija sajaucams ar kādu citu, un, lai kur viņš ietu, pa priekšu steidzās leģenda, ka viņš ir neuzvarams karotājs. Laupītājus viņš bija pieveicis tāpēc, ka tāpat kā sirs Ardvins allaž zināja, kur uzbrukt, kad atkāpties, kur paslēpties un kad atkal doties uzbrukumā. Viņš bija algotņu komandieris, kas savus kareivjus bija padarījis ne tikai par neuzveicamiem un neuzveiktiem, viņš tos bija padarījis arī par puslīdz cienījamiem un teju vai mīlētiem ļaudīm. Tagad viņš veiksmīgi izcīnīja jaunu cīņu — pret badu. Par Rankstrailu klīda visdīvainākie nostāsti: viņš protot lasīt un vajadzības gadījumā varot runāt tikpat smalki un sarežģīti kā nez kāds ķēniņa kambarkungs. Viņam tuvojoties, sievietes un meitenes spruka malā, kā jau pieklājas, ieraugot algotni, tomēr no pievērtu slēģu aizsega, no vīteņaugu ieskautu terašu augstumiem bieži vien viņu pavadīja ilgi skatieni, taču viņš par tiem nelikās ne zinis.
Sieviešu uzmanību ievēroja Lizentrails, kurš atkal gāja Kapteinim līdzi it visur, jo vairs nebija jābīstas, ka bez uzraudzības atstātie biedri varētu pastrādāt kādas muļķības.
— Ei, Kaptein, — viņš mēdza līksmi teikt, kad abi vadīja kārtējo govju pulku cauri plakankalnes kastaņu mežiem, miršu un zemeņkoku audzēm, — garumā gan tu esi izstiepies pār mēru, taču par neglīteni tevi saukt nevar, un nekādas rētas tavu seju nav izķēmojušas. Tu jau nu gan, labi gribēdams, kādu sievišķi sev varētu pagādāt.
Devītā nodaļa
Vēl nebija aizritējusi ceturtā ziema, ko algotņi vadīja Augstpilī, kad Rankstrailu izsauca pie izģindušā gubernatora.
Uzaicinājums nākamajā dienā ierasties Varas pilī pienāca rakstveidā, un šo nelielo pergamenta rituli piegādāja kāds pils kalpotājs, kurš teju vai pieklājīgi pieklauvēja pie pamatīgajām ozolkoka durvīm, kas nepiederošajiem noslēdza ieeju algotņu mītnē. Vecā aitu kūts bija nojaukta, un tās vietā slējās kārtīgs, silts un sauss akmens un koka nams, kura pašā vidū bija ierīkots milzīgs pavards, bet katrs kareivis baudīja agrāk nepieredzētu greznību — atsevišķu guļvietu, kuras salmi reizi nedēļā tika nomainīti.
Kapteinis Rankstrails raudzījās uz pergamenta gabalu jūsmīgs un aizkustināts — pacilātībai par iemeslu bija gan šī paziņojuma oficiālais izskats, gan neizteiktais solījums par nopietnu atlīdzību. Izsaukumam pie gubernatora varēja būt tikai viens izskaidrojums: beidzot likumīgi tiks apstiprināta viņa kapteiņa pakāpe un visiem tiks izmaksāta trīs gadus aizkavētā alga, kura, pēc Rankstraila aprēķiniem, viņam beidzot ļaus nopirkt zobenu, kas būtu šī vārda cienīgs, un zirgu.
Arī turpmāk viņš būtu un paliktu algotnis, taču dienests kavalērijā bija krietni cienījamāks. Kavalēristiem neviens nerāva ārā zobus un necirta nost pirkstus, tikko tuvākajā apkaimē bija pazudusi kāda vista. Kavalērijā dienošos algotņus bija pieņemts uzrunāt ar jūs, un atšķirīgs bija arī to liktenis un dienesta vietas. Kavalēristus mēdza sūtīt uz pašu Zināmo zemju malu, kur tie ar orkiem varēja pastrīdēties, kur īsti velkamas robežas, — turp labprāt būtu gribējis doties arī Rankstrails, jo tieši tā bija vieta, kur viņš bija piedzimis, un ar orkiem viņam bija kārtojami šādi tādi rēķini.
Atlikušo dienas daļu visi pavadīja minējumos un prātojumos, nekautrēdamies izpaust arī visneticamākās un pārspīlētākās ieceres, starp kurām izskanēja arī pārdroši un lielīgi plāni nopirkt kādu zemes gabaliņu vai vīna dārzu.
Rankstrails ļāva, lai Aizdevējs apcērp viņa krēpes; un bija arī ar mieru uzklausīt padomus, kā tīrāmi nagi un kā nomazgājams kakls un rokas. Pusi dienas viņš mērcējās tuvākajā dīķī, gribēdams nolobīt dubļu kārtu, kas bija uzkrājusies četros gados, kuri aizvadīti cīnoties, veicot tālus pārgājienus un nakšņojot zem klajas debess (jāpiebilst, ka pēdējie trīs gadi bija pavadīti ciešā liellopu tuvumā). Ūdens bija ledains, taču Rankstrailam tas nekaitēja, toties nobendēja vismaz pusi viņa sīko apakšīrnieku.
Viņš bija gandrīz neatpazīstams, kad nākamajā rītā piesardzīgi šķērsoja tirgu, kas tagad bija izveidojies laukumā iepretī gubernatora pilij un kur tirgošanās notika ik dienas. Apelsīnu kaudzes, letes ar olīvām, sviestu un sieru aizņēma nedaudzās sausās vietas, un gājējiem vajadzēja uzmanīgi laipot starp peļķēm.
Kaut arī uzaicinājumā bija minēts, ka pilī jāierodas jau rīta pusē, jauno Kapteini pieņēma tikai ap saulrietu, kad viņš visu garo, sīka smidzekļa pieslapināto dienu bija aizvadījis pils zirgustaļļu priekšā. Pār pils slieksni viņš kāpa, izlijis slapjš līdz kaulam un nošķiedies dubļiem kā varde, kas tikko izrāpusies no dīķa. Pie slapjuma un aukstuma Rankstrails bija pieradis, taču viņu mulsināja netīrā sliede, ko iezīmēja katrs viņa solis par spīti iepriekšējās dienas centieniem izskatīties nevainojami.