Gubernators sēdēja plašā taisnstūrveida zālē, kur pie garākās sienas bija tik milzīgs kamīns, ka tajā liesmoja vesels koka stumbrs. Karstums bija smacējošs; nu pār Rankstraila miesu ritēja ne tikai dubļi, bet arī sviedri.
Gubernators uzlūkoja viņu neslēptā, dusmu pilnā riebumā, kas viņa nosodošo un greizo vīpsnu savilka vēl šķībāku, un pavēlēja, lai Rankstrails atkāpjas, cik tālu vien iespējams, un paliek zāles pretējā galā. Šai brīdī lietus pārstāja, un bikls gaišums atplauka debesīs. Aiz divaiļu logiem acis priecēja plašo apelsīndārzu valdonīgais zaļums. Gubernatora skatiens aizklīda zaļajā plašumā, un izteiksme nedaudz mīkstinājās.
— Vai tu maz zini, kā nopelns tas ir? — viņš jautāja.
Par laimi, Rankstrails paguva laikus apjēgt, ka šis ir viens no tiem jautājumiem, uz kuriem atbildēt nav paredzēts, tāpēc turēja muti ciet. Tomēr viņš nespēja apvaldīt smaidu, kas iespruka viņa sejā, gaidot pateicības vārdus un slavinājumus.
— Mums tomēr izdevās. Virzoties uz priekšu sprīdi pa sprīdim, dedzinot sārtu pēc sārta, mums tomēr izdevās. Mēs esam attīrījuši zemi no visiem elfiem. No visām raganām. Tagad dēmonu durvis ir aizvērtas, un pekle vairs neizverd pār mums savas nelaimes. Zeme no jauna ir uzplaukusi kā krāšņs dārzs.
Rankstrails ātri novāca no sejas smaidiņu, kas laimīgā kārtā bija palicis nepamanīts, jo stūrī, kur viņam bija pavēlēts stāvēt, gaismas nebija diez ko daudz. .
— Vienīgā nešķīstība, vienīgais traips, vienīgais apkaunojums, vienīgais negods esat jūs — tu ar savu nožēlojamo bandu. Kā tu saprati, ka tev šodien te jāierodas?
Rankstrails mirkli apdomājās un nosprieda, ka uz šo jautājumu ir paredzēts atbildēt, kaut arī tas ir aplam muļķīgs. Viņš izvilka no azotes savu pergamenta rituli:
— Mani izsauca. Jūs pats mani aicinājāt. Tā te ir rakstīts.
— Redzi! — triumfējoši iesaucās gubernators. — Tas ir pierādījums! Es tīšām aizsūtīju tev rakstisku uzaicinājumu. To vēstuli tev nevarēja izlasīt neviens cits kā tikai augļotājs. Nu tu vairs nevari noliegt, ka pinies ar to asinssūcēju. Tu esi apkaunojums, negods, nešķīstība. Tu esi pārdevies. Tu esi pārdevis savu zobenu, lai gan tavs zobens pieder Valdītājam un Tiesnesim un Daligaras grāfistei. Un, — viņš piebilda, pastiepjot katru vārdu garāku, lai teiktā jēga būt skaidrāka un pārliecinošāka, — tu/esi pārdevies par naudu. Par NAUDU.
Vajadzēja kādu brītiņu laika, lai Rankstrails spētu aptvert, kas notiek. Pareizāk, saprast jau viņš saprata uzreiz, tikai nespēja tam noticēt. Beigu beigās viņš tomēr noticēja.
— Es esmu vieglās infantērijas kapteinis, — viņš mierīgi atbildēja, tuvodamies gubernatora galdam. — Esmu vadījis vīrus kaujās, kuru laikā tie tikuši sakropļoti vai gājuši bojā, un, cienīdams šos vīrus, es nepieļaušu, ka necieņu tiem uzdrošinātos izrādīt kāds cits. Mans zobens nepieder ne Valdītājam un Tiesnesim, ne grāfistei. Mans zobens ir tikai un vienīgi mans: es pats to nopirku — vecu un lietotu, izvēlējies vislētāko. Savu zobenu es neesmu pārdevis, es pārdevu savu darbu: jūs mani sūtījāt iznīdēt laupītājus, un es viņus iznīdēju. Tieši tāpat darbu, nevis savu godu es pārdevu Aizdevējam. Par naudu, protams. Vārds pārdot tieši to arī nozīmē: kaut kas tiek iemainīts pret naudu. Ja-naudas vietā tiek dotas kaltētas vīģes vai vārīti kastaņi, tad par pārdošanu nemaz nevar runāt, jo tas ir maiņas darījums. Savukārt, ja pretī netiek dots nekas, tad jālieto vārdi dāsnums vai lētļrrātība, personiski man pareizāks šķiet otrais apzīmējums, taču viedokļi var būt dažādi. Es nedomāju noliegt savu draudzību ar Aizdevēju, bet mūsu pazīšanos nekādi nepierāda tas, ka zinu, kas rakstīts jūsu vēstulē, — es protu lasīt, un tā nav nekāda pārsteidzošā māka, jo lasīt prot arī vairums manu vīru…
Atskanēja gubernatora greizie smiekliņi.
— Tu taču nedomā, ka es tev ticēšu ?
— Neesmu pieradis, ka pret mani izturētos kā pret meli, — rāmi atbildēja Rankstrails un turpināja: — Manas un Aizdevēja draudzības pierādījums ir tas, ka mani vīri joprojām ir dzīvi un pie labas veselības. Mēs jau trīs gadus no grāfistes neesam saņēmuši ne maizi, ne naudu, par ko to varētu nopirkt. Tad sakiet — kā mums visu šo laiku būtu vajadzējis dzīvot? Maniem vīriem jūs bijāt atstājuši lielisku izvēli: kā pēdīgiem muļķiem nomirt badā vai arī kā zagļiem nomirt zem bendes knaiblēm.
No šīs neziņas Rankstrailam neizdevās atbrīvoties. Gubernators viņam neatbildēja, kā būtu vajadzējis dzīvot šos trīs gadus. Viņš Rankstrailu padzina. Tikai pirms tam paziņoja, ka algotņu alga, visa trīs gadu alga, ir konfiscēta, lai sodītu viņus par necienīgu uzvedību un lai atlīdzinātu valstij zaudējumus par nopostītajām kazarmām. Kaut arī Rankstrails bija daudz lasījis un pavarda priekšā risinājis gudras sarunas ar Aizdevēju, viņš tomēr nesaprata, ka nopostītās kazarmas ir tā pati nolādētā un smirdīgā aitu kūts, kur viņi bija varējuši pārvietoties tikai četrrāpus kā suņi. Gubernators to viņam paskaidroja, tāpat kā paskaidroja to, ka visu algotņu varzu neliek pakārt tikai tāpēc, ka orki atkal ir uzbrukuši robežām un vieglā kavalērija vairs nespēj tiem pienācīgi pretoties. Vienīgi vieglie kājnieki varēja doties palīgā vieglajiem kavalēristiem.
Kad Rankstrails atkal šķērsoja nu jau tukšo tirgus laukumu, viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta — tā atgādināja nelabu dūšu, vēlēšanos izvemties.
Arī pēc pēriena ar pātagu viņš nebija juties tik slikti: toreiz viņš bija nodarbojies ar malumedniecību, iekritis un saņēmis sodu. Šoreiz bija pavisam citādi.
Viņš nopūtās.
Palūkojās debesīs, kuras joprojām raidīja lejup sīku lietutiņu, kas padarīs vēl leknāku un zaļāku zāli, kuru krimtīs viņa atvestās govis.
Viņš nopūtās vēlreiz.
Tumsā nevarēja saskatīt neizmērojami plašos apelsjnu dārzus, taču viņš zināja, ka tie tepat vien ir.
Tad viņš gāja pie saviem vīriem, lai pateiktu, ka nebūs ne tīrumu, ne vīna dārzu, un arī zirgu nebūs — varbūt vienīgi tie, kuriem bija sieviete vai bērni, varēs nopirkt kaut ko gardāku, kādu rotaļu vilciņu vai plecu lakatu, tāpat varbūt sanāks jauns zobens tiem, kuriem, tāpat kā viņam, no vecā atlicis vien strupulis. Aizdevējs — vismaz viņš — bija maksājis kārtīgi, un šo to ikvienam bija izdevies atlicināt.
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, kad viņš bija paskaidrojis, ka algu neviens nesaņems, — vai tad tu tiešām ticēji, ka mums samaksās? Mēs nedevām darbu ne kapračiem, ne bendēm, bet mūsu utis dzīvo siltumā un ir uzbarojušās lielas kā žurkas. Kādu grasi mēs esam iekrājuši, un tici man, ka šī ir pirmā reize.
Izrādījās, ka no viņa vīriem, kas bija pavadījuši ilgāku laiku gan pasaulē, gan algotņu rindās, neviens nebija ticējis, ka viņiem atļaus kļūt mazāk nožēlojamiem un mazāk trūcīgiem.
Viņi devās ceļā pēc divām dienām, un notālēm gluži kā noziedzniekus viņus eskortēja četri vietējā garnizona smagie kājnieki un trīs kavalēristi.
Aizdevējs viņus nepavadīja — uzzinājis, ka viņu meklē, viņš jau iepriekšējā dienā bija devies prom, lai pārlaistu ziemu Augstklintē vai varbūt Zaļasodī, kur būtu vēl drošāk.
Taču visi pārējie bija sanākuši izvadīt algotņus, arī šķielacis zemnieks, kuram Lizentrails bija nozadzis vistu.