Ļaudis viņus sagaidīja Dzeļakmcnes nokalnē, kur nogāze beidzās un sākās līdzenums. Tie bija sagatavojuši algotņiem līdzdodamus apelsīnus, sieru un maizi. Sķielacis zemnieks viņiem iedeva arī kārnu un noplukušu vistu, kuru pats raksturoja kā boltu kai saule. Bija sanākušas arī sievietes: vecas sievas, mātes ar bērniem un pavisam jaunas meitenes. Daža no viņām pat apraudājās, bet daža, algotņiem garām ejdt, pasvieda tiem ziedus. \
— Vai tad viņas nevarēja izrādīt mums kaut drusku uzmanības nedaudz agrāk? Kāpēc tikai tagad, kad mēs jau ejam prom? — kāds jautāja.
— Vīri, — atbildēja Lizentrails, — mēs esam algotņi. Mums neviens
savas meitas nedod. Taču maizi un sieru iedeva. Vistiņa būs mana. Nem-
» >
sim viņu līdzi uz Daligaru. Un es nodīrāšu to, kurš tai piedurs kaut pirkstu.
Pēdējo reizi Kapteinis un vieglie kājnieki šķērsoja šo ciemu un šo novadu, viņi gāja neatskatīdamies, jo algotņi atpakaļ neskatās.
Strautu malās vairs nerēgojās tikai paspūrušu niedru skupsnas un apvītuši oleandri, te auga daudzi desmiti apelsīnkoku, kuri, gadalaikiem ritot, bija pārvērtušies aplesīnkoku simtos un tūkstošos, līdz bija piepildījuši visu ieleju, kur tagad to piesātinātais zaļums mijās ar olīvkoku sudrabainajiem un mandeļkoku maigi zaļajiem toņiem, bet pavasaros visu vēl krāšņāku darīja mandeļziedu sārtums.
Pakalnu virsotnēs koki neauga, taču tās sedza ziedi un zāle; tur ganījās pulciņi mazu dusmīga izskata govju, ko uzmanīja ērcīgi ganupuikas, kas brīžos, kad tuvumā nebija svešu acu, izmantoja savas nūjas kā zobenus un āvas, iztēlojoties sevi par Lāci, par vareno karotāju, vieglās infantērijas Kapteini.
Daligaru algotņi sasniedza, spīdot uzvarošai pusdienlaika saulei. Vasara tuvojās beigām. Vistiņa bija pārvērtusies par vakariņām ap to laiku, kad viņi šķērsoja centrālā līdzenuma staignājus un mitrās pļavas, kur uz gājējiem noraudzījās majestātiskas baltas govis, kuras algotņiem atsauca atmiņā Augstklintes brūnaļas un pildīja viņu sirdis ar ilgām. Algotņi sen nebija bijuši tik netīri, tik nogumši un tik izbadējušies. Viņiem tuvojoties, mātes sauca mājās savas meitas un visi centās sadzīt kādā drošākā vietā savas vistas. Kad viņi beidzot bija nonākuši Daligarā, pilsētā, ko dēvē par Dzeloņcūku, jau pie vārtiem izcēlās ilgs un nikns strīds, jo itin nevienam nebija ienācis prātā sarūpēt viņiem ēdamo un piemeklēt kādu vietu naktsmājām.
Beigu beigās viņus nomitināja kādā ēzeļu stallī, kur vismaz varēja izslieties pilnā augumā, taču atšķirībā no smirdīgās un šaurās Augstpils aitukūts, kura bija tukša, šeit ēzeļi bija uz vietas un par algotņu ierašanos nebūt nepriecājās.
Pēc pusi dienas ilgiem strīdiem izdevās izcīnīt ēdamo: trīs kukuļus maizes un katlu kāpostu viras, ar ko bija jāiztiek vairāk nekā piecdesmit vīriem. Tad Daligaras kungi, gribēdami atbrīvoties no algotņu uzmācīgās klātbūtnes, piešķīra viņiem trīs brīvdienas.
Tā notika reti, taču par ārkārtēju notikumu to nevarēja nosaukt. Dažiem vecākajiem vīriem tepat Daligarā bija sieviete vai bērni; kādam citam vēl bija dzīvi vecāki; un vēl bija tādi, kuriem nebija neviena tuvinieka un kuri visas trīs brīvdienas kvernēs pie ēzeļiem vai tupēs pie bastionu akmeņiem, pūloties sagaidīt laimīgo brīdi, kad viņiem kāds pagādās ēdamo un, galvenais, pateiks, kas darāms tālāk.
Rankstrailam vēl bija trīs gadu laikā iekrātie seši sudraba dālderi un četrpadsmit vara graši — viņš tos nēsāja tunikas ielocē, stingri nosaitētus ar ādas sloksnītēm. Ar šo summu nepietika, lai nopirktu zirgu, un tas nozīmēja, ka sapnis par vieglo kavalēriju jāatliek, taču naudas bija pietiekami, lai nopirktu zobenu — vienu no tiem zilināta tērauda zobeniem, kādus izgatavoja Varilas Vidējā lokā un kas nelūza, sacērtoties ar orka vai laupītāja āvu.
Visu šo laiku Kapteinis bija turpinājis lietot milzīgo kaujas cirvi, ko bija paņēmis no pirmā nokautā pretinieka, un tas vienmēr palika viņa mīļākais ierocis. Savu zobena strupuli viņš joprojām nēsāja pie jostas gan tāpēc, ka šī ieroča rokturis palīdzēja radīt iespaidu, ka viņa bruņojums ir pilnīgs, gan tāpēc, ka ar to ērti varēja griezt maizi tais reizēs, kad maize bija, — tomēr ilgāk viņš vairs negribēja cīnīties bez ieroča, kas būtu šāda apzīmējuma cienīgs. Zobenam, kas būtu piemērots Rankstrailam, vajadzēja būt vismaz četras pēdas garam, bet garums palielināja tā vērtību un cenu.
Zobena cietība un izturība nebija atkarīga tikai no tā svara, bet arī no tērauda kvalitātes, proti, no laika un meistarības, kas bija ieguldīti ieroča izgatavošanā. Jo labāks bija tērauds, jo augstāka bija cena. Diemžēl, tikko bija sasniegta noteikta asmens kvalitāte, uz spala parādījās visdažādākie rotājumi — galvenokārt no alvas vai sudraba vai, ja asmeņa tērauds bija sevišķi labs, pat no zelta. Rankstrails visu veidu izpušķojumus ienīda. Svarīgs, protams, bija arī naudas jautājums, taču taš nebija galvenais: izrotāti ieroči pēc būtības bija kaut kas nepareizs. Viņš nebēdājās, ka bija nogalinājis cilvēkus, — viņš nebija aizmirsis, kā tie bija piesmējuši gan dzīvību, gan nāvi. Viņš nebija aizvadījis bezmiega naktis, skumji atcerēdamies paša nogalināto sejas, taču viņš, tos nogalinādams, nebija arī izklaidējies. Zobens bija zobens — to noteikti notraipīs asinis, un lai arī cik nelietīgs vai zemisks pēc dabas būtu nogalinātais, tas tik un tā bija dzīva būtne, ko savā klēpī iznēsājusi māte. Nekādi zelta vai sudraba raksti nedrīkstēja izdaiļot nogalināšanu.
Rankstrails devās uz Varilas pusi. Iepriekšējā reizē, dodoties pretējā virzienā, lai iestātos algotņos, viņam, mokoties šaubās un ik pa brīdim pārdomājot, ceļā bija pagājušas trīs dienas. Taču nestaigājot šurpu turpu, bet mērķtiecīgi ejot ātrā gaitā, lai sasniegtu Varilu, bija nepieciešama viena diena — divas dienas būtu vajadzīgas lēnākam gājējam.
Ceļš vijās Dogonas rietumu krastā cauri niedrājiem pa plašu ieleju, ko no sāniem ieskāva nelieli pakalni, kas tālumā slējās krietni augstāki un beigu beigās pārtapa par Tumšajiem kalniem. Kad ieleja beidzās un skatienam atklājās Varilas klajiene, bija sākusies pēcpusdiena un saule slēpās mākoņu blīvā. Pasaule bija pelēko toņu mija, pelēks bija viss — debesis, gārņu spārni, rīsa lauku ūdeņi un vieglā migliņa, kas plīvējās virs zemes. Tad debesis atvērās, un, Rankstrailam tuvojoties, pilsēta sagaidīja viņu visā savu gigantisko mūru krāšņumā, atspīdinot savu skaistumu vakara saules sarkani iekrāsotajos rīsa laukos. Gārņi lidoja vieglajā vējiņā. Balti un zelta standarti plandījās virs arkām, kas tikās un krustojās, ziedošu vīteņaugu apskautas. Satumsa, uz mūriem tika iedegtas lāpas, un arī tās reizē ar zvaigznēm spoguļojās tumšajos ūdeņos.
Tikko lielie vārti bija palikuši aiz muguras, Rankstrails metās skriet. Ļaudis, viņu ieraugot, rāvās sāņus, — varbūt negribēdami aizkavēt steidzīgo skrējēju, bet pilnīgi noteikti tāpēc, ka tā milzīgais augums un nepārprotamā piederība algotņu karaspēkam iedvesa bailes.
Rankstrails pazina tirgotāju letes, peļķes, papardes, mazos, augstu pie mūriem ierīkotos dārzus, kur brieda kāposti, baklažāni un cerības. Viņš pazina arī mājiņu, kuras durvis rotāja grezni kokgriezumi, kas atveidoja karaliskus ērgļus un grifus, bet jumtu sedza sūnas, papardes, zāle, efejas un sīki ziediņi.
Kad viņš iegāja mājā, visi sēdēja pie pavarda, ēzdami auna zirņu putru un olīvas. Liesmu viņš pazītu pat tad, ja apkārt būtu tūkstotis citu sieviešu: viņas vaibsti kopš bērnības nebija daudz pārvērtušies, izteiksme bija tikpat līksma, zobgalīga un izsmējīga, nekur nebija zudis arī no mātes mantotais maigais skaistums, kurā gan nebija manāma viņu mātei raksturīgā samierināšanās. Saticis uz ielas Borstrilu, viņš gan nespētu pateikt, kas tas par puiku. Zēns bija bikls un pacēla satrauktu skatienu, kad viņš atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa, ar milzīgo augumu piepildīdams visu aiļu. Tēvs no pārsteiguma atguvās pirmais: viņš pielēca-kājās, metās pretī un raudādams viņu apskāva. Tad piesteidzās Liesma, kurai bija vajadzējis par vienu mirkli vairāk, lai izrautos no izbrīna sastinguma. Borstrils palika sēžam apjucis un nedrošs, līdz tēvs viņu paņēma aiz rokas un pieveda apskaut vecāko brāli. Arī Liesma apraudājās. Rankstrails juta mežonīgu prieku, reibinošu baudu, ko sagādāja šie apskāvieni. Viņš juta šo augumu siltumu, juta, kā tēva un māsas asaras saslapē viņa vaigus. Un šķita, ka visi dubļi, aukstums, svelme un utis aizmirstas, it kā to nekad nebūtu bijis, it kā viss būtu bijis tikai sapnis. Tad tēvs sāka stāstīt. Viņš stāstīja, kāds izmisums viņus pārņēmis, atklājot, ka viņš devies prom.