Tēvs bikli atbildēja uz visiem jautājumiem: kapsētā atdusas divi, jo arī Trakais Rakstvedis, kura kauli, vai kas nu no tiem vēl atlicis, guļ kapā, noteikti ir pieskaitāms viņa ģimenes mirušajiem. Borstrils tika atzīts par strādājošu personu, jo mēdza tēvam palīdzēt darbnīcā un sanest ūdeni.
Liesma tikko bija pamodusies un iznākusi mājas priekšā: pat ja viņa mēģinātu slēpt, ka nodarbojas ar cildināmo un cienījamo veļasmazgātājas arodu, tas neizdotos, jo skaidru valodu runātu viņas piesārtušās un sasprēgājušās rokas. Kamēr nodokļu piedzinējs veica aprēķinus, Rankstrails ar skatienu mēģināja mierināt tēvu: viņš taču ir tepat. Viņš ir atgriezies. Viņš spēj visu nokārtot.
Klusībā arī jaunais Kapteinis veica ātrus aprēķinus: ar sešiem sudraba dālderiem un četrpadsmit vara grašiem būtu pieticis labum labam un greznam zobenam. Ja nodevas nepārsniegs divus dālderus, viņš tomēr varēs nopirkt labu zobenu. Ja maitasputnam nāksies atdot četrus dālderus, viņš savā īpašumā iegūs visai ciešamu ieroci ar tērauda, nevis dzelzs asmeni — ja tas būs pārāk viegls, viņš to varēs lietot kā palīgāku kreisajā rokā, bet ar labo turpināt izmantot savu milzīgo cirvi. Jebkas būs labāks par veco rokturi un asmeņa strupuli, kuru nevar izmantot pat kā iesmu.
— Puse sudraba dāldera un divdesmit vara graši, — teica nodokļu piedzinējs. — Samaksājiet tos, un arī nākamos divus gadus Varilas pilsēta varēs baudīt jūsu tīkamo klātbūtni.
Pagāja brīsniņš, iekams Rankstrails atguvās: viņš bija gaidījis ko ļaunāku. Patiešām, to taču vajadzēja saprast pašam: nodokļu summa nemaz nevarēja būt nez cik liela un nesamērīga. Arējā loka iemītnieki gan raudāja, lādējās un lamājās, tomēr maksāja. Kapteinis pasmaidīja un mierinoši pamāja tēvam, tad piecēlās kājās un lepnuma pilns samaksāja prasīto.
Nodokļu piedzinējs paklanījās un ilgi un gari pateicās. Tad, izvilcis no savas izšūtās samta tarbas nelielu pergamenta rituli, zoss spalvu un tintes pudelīti, viņš aizpildīja sarežģītu kvīti, kas bija nevainojami precīza, manierīgām burtu cilpiņām un līkumiņiem izraibināta, pilna pateicības vārdu un dievu labvēlības novēlējumu. Aizpildot šo dokumentu, pagāja diezgan ilgs laiks, un, kamēr nodokļu piedzinējs rakstīja, iekārtojies pie mazās mājeles vienīgā loga palodzes, apkārt sastājās neliels vērotāju pūlītis. Te bija tuvākā blakus kaimiņiene, ziemeļzemju vīri, kas dzīvoja tieši pretī, ģimene ar neskaitāmo bērnu baru no ielas gala… Te bija sanākuši arī ubagi. Un žonglieri ar saviem dresētajiem cirka krančiem. Te bija visi tie, kuriem naudas nebija un kurus pavisam drīz no pilsētas padzīs, — tie, kuri drīz noslīks draudīgajā ārpasaulē atšķirībā no viņiem, kam izdevies palikt Varilas drošībā.
— Man pašam ir tikai seši vara graši, — apmulsis teica tēvs.
Visu acis bija pievērstas Rankstrailam: viņš bija algotnis. Bet algotņiem, kā zināms, maksā algu. Klīda nostāsti, ka šiem vīriem regulāri un ķēnišķīgā dāsnumā izmaksājot īstus zelta dukātus, turklāt viņus arī katru dienu barojot ar āboliem, cūkas cepešiem, kukurūzas putru, žāvētām vīģēm un medu. Kapteinis naudu bija izvilcis no neliela zuteņa, taču tas arī pēc nodevu samaksāšanas neizskatījās tukšs.
— Kāda ir Arējā loka kopējo parādu summa? — ziņkārības mudināts, jautāja Rankstrails.
— Kopumā desmit sudraba dālderi, godātais kungs un cienītais algotni, kuru kaujās pavada veiksme.
Šis jautājums bija liela kļūda, tas bija radījis cerības. Visi raudzījās uz Rankstrailu tā, kā varētu uzlūkot eņģeli. Rankstrails izmisis domāja par savu zobenu, viņš nevarēja arī turpmāk staigāt ar makstī iestiprinātu zobena rokturi. Tas bija muļķīgi… smieklīgi… Viņš nodomāja, ka nauda viņa makā ir atalgojums par trim nepārtraukta darba gadiem, kuros viņš sevi nav taupījis.
Viņš pamanīja sava brāļa skatienu, kurā sajaucās lepnums un apbrīna.
Viņam ienāca prātā, ka tie trīs gadi starp govju ganāmpulkiem Kastaņaras plakankalnē kopā Lizentrailu, vērojot, kā ielejas pamazām piepilda apelsīnu dārzi, ir bijis brīnišķīgs un dižens laiks un par brīnišķīga diženuma pieredzēšanu atlīdzību saņemt nevajag, jo tas pats sniedz piepildījumu.
— Atkāpties vairs nevar, — viņš nomurmināja un uzsāka savu cīņu.
Desmit sudraba dāldeni viņam nebija, un par tiem nebija ko sapņot. Rankstrails sāka kaulēties, vispirms piedāvādams piecus dālderus, kuri vēl bija viņa īpašumā.
— Labāk pieci sudraba dālderi pilsētas kasē nekā tukša kase un no pilsētas izdzīti parādnieki, — viņš rāmi sprieda.
Maitasputns gariem un pārmēru izpušķotiem vārdiem paskaidroja, ka par nodokļiem un nodevām kaulēties nevar, tomēr beigu beigās izrādīja vēlēšanos vienoties. Parādnieki sakopoja visas savas bagātības un mēģiriāja Rankstraila piedāvāto summu papildināt ar maksājumiem graudā, proti, ar divām vistām un sunīti, kurš prata dejot uz pakaļkājām, — sunīša piedāvājums gan tika atsaukts, tikko tā īpašnieki apjēdza, ka nodokļu piedzinējs to pieskaita ēdamlietām un ir iecerējis pārvērst sautējumā ar saldajiem pipariem un sīpoliem. Galīgā vienošanās tika sasniegta vēlu pēcpusdienā, pēc garas un nogurdinošas dienas, kuras laikā nodokļa piedzinēja olimpiskais miers ne mirkli nemazinājās, bet viņa žēlsirdība, ja tāda maz pastāvēja, palika rūpīgi apslēpta. Taču arī Kapteinis nepadevās, galu galā viņš trīs gadus bija nopietni trenējies Kastaņarā, tirgojoties ar Žaļasoža un Žiegurdžu ciemu vecākajiem, kuru skarbajai un strupajai valodai pretī spēkoties nebija daudz vieglāk kā nodokļu piedzinēja grezno epitetu un piņķerīgu izteicienu pilnajai daiļrunībai. Samaksai beigu beigās tika atvēlētas četras vistas, un tām tika pievienots arī viens sesks un vara kanna. Rankstraila zutenis tika iztukšots līdz pašam dibenam, un nodokļu piedzinējs devās prom, pirms tam nosolījies, ka nākamos divus gadus nevienam nebūšot tā goda un prieka baudīt viņa sabiedrību, — ja nu vienīgi kāds no šejieniešiem iedomātos precēties, nomirt vai radīt pēcnācējus, jo tad gan viņš pienācīgi un ar vislielāko patikšanu piereģistrēšot pārmaiņas un pārskatīšot arī nodevu apjomu.
Kaut arī pieklājīgi, tomēr nepārprotami ļaudis palūdza, lai nodokļu piedzinējs vācas prom.
Bija pienācis vakars, un tika sarīkotas dzīres, kuru dalībnieki mielojās ar ceptiem baklažāniem un baudīja dresētu sunīšu uzstāšanos. Tie, kuriem bija tamburīni, izdimdināja un izdžinkstināja vistrakākos ritmus, un pat Liesmas balss pievienojās dziedātājiem, kas bija uzsākuši dziesmu par jaunu raganu, kura katru nakti, kaimiņiem nezinot, slepus lidinās apkārt, sēdēdama jāšus uz gaiļa. Rankstrails ievēroja, ka maiznieka dēls, izlikdamies, ka tas gadās pilnīgi nejauši, allaž pacenšas apsēsties netālu no Liesmas. Kā jau ikviena meitene, kas strādā par veļasmazgātāju, arī Liesma turēja sasārtušās un saplaisājušās rokas paslēptas tērpa krokās. Zvaigznes jau sen bija parādījušās debesīs, kad visi devās pie miera.