Nākamajā rītā Kapteinis atvadījās no tēva un Liesmas, ilgi turēdams viņus apskāvienos un izbaudīdams viņu apkampienus. Borstrils bija lūdzis, lai viņam ļauj lielo brāli pavadīt kādu gabalu ārpus pilsētas vārtiem, un Rankstrails priecājās par šādu pavadītāju.
Kluss izmisums nospieda Kapteini. Iepriekšējā vakara prieks bija pagaisis, un bija palikuši vien drūmas pārdomas par ilgajām dienām, ko vajadzēs pavadīt bez maizes, ja viņš būs spiests palūgt avansā naudu, ar kuru pietiktu kaut vai aprūsējuša un zobenam attāli līdzīga dzelzsgabala iegādei. \
Kopā ar brāli viņš pagāja garām sezama un medus našķu tirgonim. Spriežot pēc Borstrila skatiena, arī viņš labprāt tādu nogaršotu. Taču gardums netiks ne vienam, ne otram. Zutenī vairs nebija ne vara graša.
Kādā bastionu padziļinājumā ar savu preci bija iekārtojies paklāju tirgotājs. Borstrils, kas bija iemanījies saprast šī vīra savādo valodu, paskaidroja, ka tas esot bijis spiests pamest dzimto zemi, jo virpuļviesulis nopostījis karavānu vadītāju pilsētu Diedāvanu, dievu dāvanu.
— Diedāvansaucmandzimtzem, dievtomumiedev, bītikskaistunlab…
Tur, kur vēl nesen bija pletusies viesuļa aizpūstā Diedāvana, dievu dāvana, pagātnē bija atradusies cita pilsēta, saukta par Gounnertu jeb Vēlīgo, kuru bija noslīcinājušas četrdesmit dienu un četrdesmit nakšu ilgas lietavas, savukārt Gounnerta savulaik bija izaugusi uz zemestrīces sagrautās Lakilas jeb Veiksmīgās drupām. Tirgonis pārdeva paklājus, kuri bija vēja un saules krāsās tāpat kā viņa teltis, ko projām bija aizrāvis viesulis. Ja vien viņam izdotos mazticamā iecere pārdot kaut vienu paklāju, viņš varbūt atkal varētu atgriezties savās stepēs un uzsliet jaunas teltis vēja un saules krāsās.
— Paklautulabcilēk, nopērcvienskaistsiendeķ!
— Viņš prasa, lai tu nopērc paklāju, — tulkoja Borstrils.
Rankstrails papurināja galvu.
Nu atskanēja dusmu un bezcerības vārdi.
— Katuspļautasinsviscaurdien, katudrīzaizietpiesavsenčiemkasiviensuņdzimum!
— Tie ir lāsti, — paskaidroja Borstrils. — Viņš tev novēlēja spļaut asinis un drīz nomirt, bet, lūdzu, nedusmojies, viņš nav ļauns. Tikai izmisis, jo viņam nav naudas.
— Es viņu labi saprotu, — atteica Rankstrails.
Bet tad piepeši skumjas pagaisa.
Viņš atcerējās gan zemniekiem sagādātās govis, gan iepriekšējā vakara ceptos baklažānus.
Un iesmējās.
Viņš apskāva Borstrilu.
— Es lepojos, ka man ir tāds brālis, — viņš teica un redzēja, ka tas laimīgi pasmaida.
Rankstrails nodomāja, ka ir atklājis jaunu, svarīgu patiesību: apziņa, ka par mūsu eksistenci kāds priecājas un lepojas, var būt vērtīgāka par sezama un medus cepumu. Viņš apņēmās šo gudrību neaizmirst arī attiecībās ar saviem vīriem un beidzot devās ceļā.
Rankstrails nebija paņēmis līdzi loku, taču pietika arī ar veco lingu. Viņam tuvojoties, gārņi pacēlās spārnos. Viņš notrieca divus mežsargiem pie paša deguna un aizbēga, priecādamies pats par savu veiklību. Vienu gārni viņš pārdeva pie Daligaras vārtiem par sešiem grašiem, trīs no kuriem tūdaļ pārvērtās par maizi un pupām. Otrajā viņš dalījās ar Lizentrailu. Gārnis un maize trīs grašu vērtībā bija īsta bagātība: algotņiem jau atkal nekas nebija sarūpēts. Patiesībā neviens pat nebija par viņiem atcerējies. Vienaldzība, ar kādu šoreiz saskārās algotņi, pārspēja ierasto — proti, nebūtu jābrīnās, ja viņiem atvēlētu vien tik, lai šā tā varētu izvilkt dzīvību, taču tagad bija skaidrs, ka viņiem atstāta vienkārša izvēle: tikt galā pašiem vai nosprāgt badā.
Rankstrails un Lizentrails ķērās pie gārņa cepšanas vienkāršā, no akmeņiem sakrautā ugunsvietā turpat ārpusē pie staļļa.
— Ei, Kaptein, — apbrīnas pilns un apmierināts teica Lizentrails, — tā vien izskatās, ka tavs zobens ir īsti radīts, lai pārtaptu par iesmu. Tas ir nolūzis sprīža attālumā no roktura, turklāt šķībi. Tāpēc cepeti ir viegli uzdurt un nost arī tas nekrīt. Tāds zobens ir ļoti vērtīgs arī cīņās ar orkiem: tikko tu izrausi no maksts savu sprīdi garo stmpiķi, šie aiz smiekliem paši gāzīsies gar zemi, un mums tik vajadzēs pārgriezt šiem rīkli.
Kapteinis par atbildi nopurpināja kaut ko nesaprotamu.
Uz uguns čurkstošā gārņa smarža pamazām laidās uz visām pusēm, tāpat kā tam izplūktās dūnas un spalviņas, taču, lai gan bija gaidāms, ka pavisam drīz uzradīsies bariņš ubagu un diedelnieku, Kapteiņa priekšā nostājās pusducis bruņinieku un smagajai infantērijai piederīgu kājnieku. Bruņinieku zīmotnes bija karmīnsarkanas, bet kājniekiem tās bija pieticīgāki baltas. Viņi bija pavisam jauni puiši, tērpušies nevis bruņās, bet gan smalkās tunikās un samta kamzoļos ar zeltā izšūtām apkaklēm, kas skaidri liecināja, ka atnācēji ir piederīgi Daligaras karaspēka visaristokrātiskākajām aprindām. Rankstrails, kurš bija tupējis ceļos uguns priekšā, nu piecēlās kājās.
Tas, kurš puišu pulkā izskatījās mazliet vecāks par citiem, uzņēma valodu un, runādams pagalam savādi — lēni un skaidri izdvesdams katru vārdu, kā parasti mēdz vērsties tikai pie pavisam maziem bērniem vai muļķīšiem, jautāja, vai viņš esot Kapteinis un vai tā esot taisnība, ka viņš protot rakstīt.
— Kāpēc prasāt? — apjucis atvaicāja Kapteinis. — Jums vajadzīgs rakstvedis?
Nē, rakstvedi viņiem nevajagot. Beidzot, runājot arvien skaļāk, taču tikpat lēni un skaidri, kā pieņemts samnā ar prātā nepilnīgajiem,' viņi izskaidroja savu vajadzību. Viņi esot Austras, Daligaras princesītes, Tiesneša meitas, godasardze. Ikkatru brīdi vienam kareivim esot jāstāv Austras sardzē, un viņi parasti šo patīkamo pienākumu pildot uz maiņām, stāvēdami pa pusei dienas. Viņi teju vai sacenšoties, lai varētu pakalpot un stāvēt sardzē, taču šoreiz absolūta nepieciešamība piedalīties gaidāmajā svētku ceremonijā viņiem liek atrast kādu aizvietotāju.
— Rīt, — teica tas, kurš bija ierunājies pirmais, — apritēs divdesmitā gadadiena, kopš amatā stājies mūsu brīnišķīgais un visu mīlētais Valdītājs un Tiesnesis, mūsu zemes īstenais tēvs.
— Turklāt šī būs divkārša gadadiena, — piebilda otrs, — jo rīt būs pagājis tieši pusgadsimts, kopš mūsu mīļotais vadonis mīt šai pasaulē.
— Tās ir svarīgas svinības, — turpināja trešais, — jo to laikā mēs varēsim izrādīt pateicību, ko jūtam pret cilvēku, kas visu savu mūžu ir veltījis zemei, kuru arī mēs saucam par savējo…
Beidzot Kapteinis saprata, kāpēc šoreiz vienaldzība un nevērība pret algotņiem ir jūtama vēl skaidrāk nekā parasti. Par godu vēsturiskajai jubilejai bija iecerēti neredzēti un nedzirdēti svētki, kas aizēnoja visus ikdienas niekus, — arī nepieciešamību gādāt par Piemales novadu un tērēt laiku, nosūtot uz robežzemēm kādu, kas, ja arī nespētu orkus padzīt, vismaz censtos tos aizkavēt. Arī parūpēties, lai tiem, kuriem būtu jādodas cīņā ar orkiem, tiktu pienācīgs ēdiens un ciešama naktsmītne, acīmredzot bija mazsvarīgs pienākums salīdzinājumā ar daudz nopietnākiem un steidzamākiem darbiem, piemēram, balkonu izrotāšanu un ābolraušu cepšanu. Svinīgās ceremonijas un dzīres bija paredzētas grandiozas, un neviena no aristokrātisko vai citādi ievērojamo daligariešu ģimenēm negribēja palikt malā.
— Saproti, mēs nevaram tur nepiedalīties.
— Tas ir nepieļaujami.
— Nepiedodami.
— Nemaz nerunājot par apstākli, — ierunājās ceturtais bruņinieks, kurš līdz šim bija klusējis, — ka nav nevienas pilsētnieku ģimenes, no kuras kaut viens piederīgais nebūtu nonācis pazemes cietumos, pie karātavām vai zem bendes cirvja, tas pats sakāms arī par mūsējām, un tu saproti… Mēs nedomājam, ka šiem ļaudīm nebūtu vajadzējis nonākt tur, kur viņi nonāca… Gluži otrādi… Mēs paši lūdzam Tiesnesim piedošanu par to, ka viņam ir bijis jātērē laiks un spēki, nodarbojoties ar tiem necienīgajiem… mēs viņu vainu nenoliedzam… taču, ja mēs rīt neieradīsimies svinībās…