— Reizēm ir pieticis ar mazāku nodarījumu, — klusītēm nočukstēja viens no kājniekiem. — Arī mans tēvs reiz neieradās uz svinīgu ceremoniju, jo bija smagi ievainots, cīnoties Tiesneša labā… bet tik un tā… viņu… — puisis aprāvās, sajutis sev pievērstos brīdinošos bruņinieku skatienus, kuriem tomēr neizdevās viņu apklusināt pavisam.
— Saproti, mums tai rītdienas ceremonijā visādā ziņā ir jāpiedalās. Ja mēs neatradīsim rievienu aizvietotāju, sardzē būs jāstāv man, jo esmu visjaunākais. Man būs jāizlaiž ceremonija. Un tas ir bīstami. Tiesnesis nekad nevienu pārkāpumu neaizmirst, turpretī to, kādu iemeslu pēc kāds nav ieradies, viņš aizmirst ātri… Un reizēm ir pieticis ar tīro nieku, lai…
Jaunais karavīrs aprāvās, sāpjpilnu skatienu uzlūkoja Rankstrailu un bilda pēdējos vārdus: — Bet ir vēl cits, daudz svarīgāks iemesls. Ja mēs rīt nebūsim līdzās Tiesnesim, kā gan viņš uzzinās, cik ļoti mēs viņu mīlam? Jo sevišķi es, kas esmu nācis no ģimenes, kura Tiesnesim ir sagādājusi tik lielu apgrūtinājumu, jo viņam vajadzēja iznīcināt visus tai piederīgos… Kā gan es varētu rīt neierasties svētkos?
Pārējie godasardzes kareivji, kuriem runas pirmā daļa bija raisījusi sašutumu, tagad jūsmīgi mirdzošām acīm pauda piekrišanu.
Rankstrails aptvēra, ka šo vīru iedabu veido bailes, vēlēšanās izpatikt un pieglaimoties, pielāgoties un izdzīvot, turklāt, kalpojot necienīgam kungam, tās aizvien pieaug. Taču vēl vairāk Rankstrailu pārsteidza apjausma, ka viņi savu kungu patiešām mīl. Arvien vairāk bija to, kuri Valdītāja un Tiesneša ārprātu uzskatīja par normalitāti, un nemitīgi atkārtotie meli arvien biežāk šķita esam patiesība. Gadiem ritot, arvien zemiskāki briesmu darbi tika noturēti par taisnīguma.izpausmēm. Kāds vīrs bija sodīts ar nāvi tikai tāpēc, ka karā gūtie ievainojumi viņam liedza ierasties un paklanīties nez kādā oficiālā ceremonijā, taču notikušais neiesvēla sašutumu pat nogalinātā dēlam. Ne jau baiļu dēļ šie vīri negribēja palaist garām svinības. Ne jau tikai lišķības dēļ viņi gribēja tajās piedalīties. Reiz kādā no nedaudzajiem brīžiem, kad prāts bija atguvis zaudēto skaidrumu, Trakais Rakstvedis bija stāstījis par nešķīsto valdzinājumu, ar kuru nežēlīgums savalgo ļaudis tad, kad zudušas cerības vai drosme to sakaut. Viņš bija skaidrojis, kā apkaunojoša iecietība, klusēšana un nepretošanās pārvēršas par noziedzīgu atbalstu. Tolaik Rankstrails bija nospriedis, ka šie izteikumi ir pārgudru vārdu pilni un tiem nav nekādas jēgas, taču tagad, raugoties uz jaunajiem aristokrātiem, viņš beidzot saprata Rakstveža teikto.
Viņi gribēja piedalīties ceremonijā, jo mīlēja gaviļnieku.
Rankstrails stāvēja līdzās savam pusceptajam gārnim un neticīgi nolūkojās uz šiem puišiem, kuri normālos apstākļos uz viņa pusi nepaskatītos pat tad, ja viņš pakristu beigts pāris soļu attālumā, bet kuri tagad, pūlēdamies izpelnīties viņa labvēlību un joprojām runādami tā, kā mēdz runāt ar maziem bērniem un idiotiem, atklāja viņam savu ģimeņu visatbaidošākos noslēpumus, visnožēlojamākās gļēvulības, vispretīgāko verdziskumu.
Pēc īsa mirkļa runas atsākās. Godasardzes bruņininieki, nosprieduši, ka Rankstrails viņus nav sapratis, ņēmās visu skaidrot vēlreiz no paša sākuma: tā kā visiem obligāti jāpiedalās svinībās, viņiem jāatrod kāds, kurš varētu viņus aizstāt un sargāt princesi. Viņi esot dzirdējuši par jauno vieglās infantērijas Kapteini, kurš, protams, ir un paliek algotnis, tomēr, iztālēm skatoties, viņu varētu noturēt par kārtīgu cilvēku. Viņš taču protot lasīt un rakstīt, nespļaujot zemē un sabiedrībā nekasoties kā suns. Viņi Rankstrailu kārtīgi nomazgāžot, apcirpšot tās lāča krēpes un sumpurņa bārdu, tad ietērpšot viņu bruņinieka bruņās, un neviens nemūžam neko nepamanīšot. Princese Austra esot… kā lai to pasaka…
— Viņa ir brīnišķīga meitene, kura vienmēr… hmm… ir aizklīdusi savos sapņos…
— Savās iedomās…
— Viņa dzīvo savā bērnišķīgajā pasaulē…
Rankstrails atcerējās, ka jau agrāk bija dzirdējis runājam, ka Daligaras princese esot pamuļķe vai pat galīgi jukusi tāpat kā viņas māte; vēl runāja, ka viņa neēdot neko, kas agrāk bijis dzīvs, un nekad neizejot pilsētas ielās.
— Mazā dāma augu dienu sēž šūpolēs un neko citu nedara.
— Tev nekas daudz nebūs jādara. Tikai jāstāv dārza stūrī, nekustoties un nepiesaistot sev uzmanību. Tev jābūt klusam iļn sastingušam kā statujai. Tas tev būs milzīgs gods: tu varēsi atrasties Tiesneša un Valdītāja meitas tuvumā. Varēsi par to stāstīt saviem vecākiem, ja tev tādi vispār ir. Vai saviem mazbērniem. īsti nezinu, laikam jau algotņi precēties nevar, bet, ja tevi neviens nenokaus, mūžīgi tu dienestā tik un tā nepaliksi. Ja, stāvēdams sardzē, tu izkustēsies vai taisīsi troksni, mēs tev ar pātagām nolupināsim no kauliem ādu un panāksim, lai kājnieku rotu tu vairs nekad nekomandētu. Bet mēs jau to sakām tikai sacīšanas pēc. Tu esi gudrs diezgan un muļķības nedarīsi.
Pēdējie padomi bija saistīti ar viņa vārdu. No visiem tematiem, kunis nekādi nedrīkstēja skart sarunā, visaizliegtākais bija Rankstraila vārds. Šo aizliegumu nācās"papildināt ar jaunu brīdinājumu: ja viņš iedrošināsies atvērt muti, tie viņu pērs pātagām, taču tie viņam novilks ādu pār acīm, ja viņš uzdrīkstēsies nosaukt savu vārdu, kurš nav atrodams nevienas cienījamas ģimenes radurakstos un nepārprotami atklāj viņa piederību algotņu rindām. Vai viss skaidrs?
Normālos apstākļos Rankstrails viņus būtu padzinis, kaut arī vispieklājīgākajiem vārdiem, jo viņa, algotņa, pienākums bija izturēties godbijīgi pret šiem dižcilšu dēliem. Rankstrailam nebūt negribējās kļūt par auklīti Valdītāja un Tiesneša meitai, kura, šķiet, bija izdaudzināta kā vientiese, bet kuras tēvs nepašaubāmi bija izdaudzināts kā cilvēks, kurš var likt tevi aiz kājām pakabināt kādā pazemes kambarī un atstāt tur līdz jaunam pavasarim tikai tāpēc, ka esi nepareizi nošķaudījies.
Nelaime tā, ka šie nu nekādi nebija uzskatāmi par normāliem apstākļiem, tāpēc viņš saviem sarunbiedriem pavēstīja, ka to piedāvājums viņam šķietot vilinošs — taču ar noteikumu, ka par atlīdzību viņš tūlīt pat reizē ar nedziestošām pateicības jūtām iegūs vienu no viņu zobeniem.
Vienošanās tika noslēgta nekavējoties. Jaunākais no kājniekiem nesen bija sasniedzis pilngadību un dāvanā saņēmis kārtīgu pieauguša vīra ieroci, bet savu veco treniņu zobenu bija ar mieru,atdot Rankstrailam. Kapteinim tas gan bija mazliet par īsu un par vieglu, taču vismaz kalts no laba tērauda un bez grezniem rotājumiem.
Beidzot godasardzes puiši devās prom, un arī gārnis bija izcepies.
— Ei, Kaptein, — teica Lizentrails, runādams lēni un skaidri, kā parasti mēdz runāt ar muļķa bērniem, — vai tavu iesmu varu paturēt es, jo karošanai tev tagad ir labāks rīks? Varbūt arī es rīt varētu iet auklēt princesīti? Nu tu vairs negribi iet karā, bruņojies ar iesmu, bet mēs vismaz varēsim orkiem pastāstīt par tavu jauno aukles darbu, un tad šie no smiekliem pārsprāgs un nobeigsies paši.