Vienpadsmitā nodaļa
Diena bija karsta, tāpēc bija iecerēts, ka Austra no rīta līdz pat vēlam vakaram uzturēsies sava tēva pils dārzā.
Rankstrails, sastindzis kā stabs, stāvēja vītola ēnā,.un viņa augumu daļēj i aizsedza tā nokarenie zari.
Viņš bija tērpies mirdzošās tērauda bruņās, ko rotāja sarežģīti sudraba raksti, bet galvā viņam bija ķivere ar vāzekli, kas pilnībā aizsedza seju. Rankstrailam bija piekodināts nespert ne soļa no vietas, nekustēties un neizdvest ne skaņas — atļauts bija tikai elpot, bet arī to bija vēlams darīt lēnām un klusi. Bruņas viņam īsti nederēja vai varbūt viņš vienkārši nebija radis pie šāda ietērpa — katrā ziņā neko vairāk par lēnu un seklu elpošanu viņš ar tērauda čaulu mugurā nespētu paveikt.
Visu mūžu Rankstrails bija sapņojis apvilkt īsta tērauda bruņas, taču tagad, kad viņam tādas bija mugurā, viņš nespēja sagaidīt brīdi, kad varēs tās novilkt. Beidzot viņš saprata, kāpēc taisni viņus, algotņus, raidīja cīnīties ar orkiem un laupītājiem: tiem, kam miesa ieslēgta šādos dzelžos, būtu visai pārdroši stāties pretī jebkuram radījumam, kas būtu kaut nedaudz kareivīgāks par dievgosniņu. Arī ķivere bija neizturama: tā, protams, atvairītu ikvienu bultu, taču ar šādu podu galvā varēja vienīgi tēlot akmens statuju.
Dārzs bija skaists, vēlīno vasaras puķu pilns, taču glicīniju ziedi bija neredzēti lieli, pat pārmērīgi trekni, un to smarža šķita apdullinoša. Tiesneša pils bija liela, dīvaina, asimetriska ēka, kurai nebija ne kolonnu, ne arku, ne arī kādu rotājumu, bet logu bija gaužām maz.
Tiesneša un Valdītāja meita droši vien bija nedaudz jaunāka par viņa māsu Liesmu — tā varēja būt aptuveni desmit gadu veca.
Meitene bija tērpusies balta un sudrabota brokāta kleitā, kam pāri bija pārvilkta karmīnsarkana samta tunika, — tās bija Daligaras krāsas, un tais pašos toņos bija ari viņas zīda kurpes, aizdarītas sudraba auklām. Viņai mugurā nebija nekā tāda, ko varētu notraipīt, sasmērēt vai saņurcīt: varbūt tāpēc viņa stāvēja taisna un stinga kā akmens tēls. Viņa bija ļoti skaista — gaišie mati sapīti smalkās bizītēs, kas savijās sarežģītā rakstā un ko uz galvas kopā saturēja sudraba un pērļu tīkliņš. Ideāli veidoto seju izgaismoja lielas acis, zaļas kā dziļi ūdeņi, tumšas kā jūra ziemā.
Rankstrails domāja par Liesmas bizēm — pēc mātes nāves, kad māsa vēl bija pārāk maza, lai tiktu galā pati, viņš tās bija pinis katru rītu. Māsai vajadzēja sapīt tikai divas pīnes — katrā pusē pa vienai, un tās pēc tam varēja apvīt ap galvu un sasaistīt kopā ar kokvilnas lentīti. Bet pat šo divu bižu sapīšanai vajadzēja milzumu laika, un Liesma nepacietīgi dīžājās, gribēdama drīzāk tik prom. Rankstrails prātoja, cik gan daudz laika paiet, kamēr sapin visas šīs gaišās pīnītes, kamēr tās iesaiņo pērļu un sudraba tīkliņā, cik liela pacietība vajadzīga, lai to izturētu, un cik garlaicīgi tas droši vien ir, — un smalkā frizūra viņam šķita bezjēdzīga.
Ap meiteni bija sapulcējušies galminieki, kurus Rankstrailam neizdevās precīzi izskaitīt, taču dāmu, bruņinieku, sulaiņu, kompanjoņu un pāžu noteikti nebija mazāk par piecdesmit. Visi uzskatīja par savu pienākumu sveicināt meiteni un ilgi cildināt viņas skaistumu, graciozumu, ādas perlamutra caurspīdīgumu, acu mirdzumu un matu cirtu vijīgumu, un kāds pat apjūsmoja to, cik rotaļīgi un burvīgi esot izšuvumi uz viņas kurpītēm. Meitene klausījās stinga un stīva, ikvienam pateikdamās ar vieglu galvas mājienu.
Rankstrails prātoja, ka arī komplimenti, ja tos atkārto bezgalīgi daudzas reizes, pārvēršas mocībās, un varbūt tāpēc meitenes skatiens reizumis pameta kārtējā runātāja seju un aizklīda tukšumā.
Beidzot pienāca laiks doties uz svinīgo ceremoniju, un visi steidzās prom. Atvērās milzonīgi, smagi, masīva sudraba kniedēm apdarināti koka vārti, un galminieku spiets izspindza ārpus dārza mūriem — spožas saules pārplūdinātajās ielās. Turpat netālu bariņš bērnu aizrautīgi spēlēja kādu spēli ar lupatu bumbu. Vārtiem atveroties, zeņķu klaigas pieņēmās skaļumā, tām pievienojās arī neiedomājami daiļrunīgi lūgumi pēc žēlastības un dāvanām, bet nepiepildītajām lūgsnām tūdaļ sekoja tikpat daiļrunīgas vaimanas, lamas un lāsti, un visbeidzot troksni vairoja tie, kuri pēc lamāšanās un lādēšanās bija spiesti bēgt, lai izvairītos no kāju spērieniem vai smagāka soda.
Pa vārtu spraugu Austra raudzījās uz ielas bērniem. Viņas skatiens atdzīvojās, un tikai šai mirklī Rankstrails apjēdza, cik tukšs un drūms tas bijis visu pārējo laiku, cik skumjš un neesamībā nozaudēts, kā dziļš dīķis bez dzīvības. Kad vārti aizvērās, Austra labu brīdi skatījās uz tiem, apstulbusi kā dienas gaismas apžilbināts apodziņš, — viņas acis ilgi nenovērsās no vietas, pa kuru uz mirkli dārzā bija ieplūdušas klaigas un saule. Tad meitene nodūra skatienu, ļāva tam atkal aizklīst nekurienē un gluži kā aizmirsta statuja palika stāvam, ieslodzīta savās greznajās samta un brokāta drānās.
Rankstrailam tas šķita neizturami.
Viņam apkārt vienmēr bija ņudzējuši bērni: viņš bija gādājis par Liesmu, rūpējies arī par citiem Arējā loka bērniem, kuriem tēvi bija nez kur tālumā, bet mātes, pat ja bija dzīvas un tuvumā, — tikpat nesasniedzamas, un visi šie knēveļi, kuriem nebija neviena, kam pieķerties, bija pieķērušies viņam.
Rankstrailam bija piekodināts būt klusam un nekustīgam kā granīta bluķim, taču palikt nekustīgam un mēmam līdzās bērnam, kam acīs ir tāds tukšums, viņam šķita tikpat noziedzīgi, kā rāmi noraudzīties uz slīkstošu cilvēku.
Viņš nodomāja, ka jau ir iepazinis pātagas cirtienus un zina, ka no tiem nemirst, un galu galā arī Kapteiņa pakāpi viņam neviens nevar atņemt, jo neviens to viņam nekad nav piešķīris.
Viņš iznāca no sava vītola pavēņa, noņēma no galvas ķiveri un uzdrīkstējās meiteni uzrunāt.
— Ei, jūsu gaišība, — viņš nedroši iesāka. Varbūt, ņemot vērā meitenes vecumu, būtu pieticis ar uzrunu kundze, taču viņš nebija par to pārliecināts. — Piedodiet, jūsu gaišība, atvainojiet, es nemaz negribētu jūs traucēt, bet es te tā domāju… redzat… varbūt jums patiktu loks? Saujamloks. Vai gribat loku? Nu, zināt, tas ir tāds šaujamais, ar kuru var raidīt bultas… Es kādreiz tādu uztaisīju savai māsai, viņa ir mazliet vecāka par jums. Bet tad, kad es viņai to loku uztaisīju, viņa bija aptuveni jūsu vecumā, un viņai ļoti patika raidīt bultas. Tad jums te vairs nebūtu tikai šūpoles, bet divas rotaļlietas — un divas lietas taču ir labāk nekā viena vienīga. Ja gribat, es ari jums uztaisīšu loku un iemācīšu šaut.
Austra pievērsa viņam savu kluso skatienu. Viņa lūkojās ilgi, pamazām viņas zaļo acu dziļais dīķis atdzīvojās, un beidzot viņa palocīja galvu.
Loka un bultu izgatavošana aizņēma lielāko daļu rīta cēliena. Lokam Rankstrails izvēlējās oša zaru. Viņš to apgraizīja, notēsa vienmērīgi resnu, izveidodams vajadzīgo formu, un nogludināja — šim darbam labi noderēja duncis, ko viņš allaž nēsāja pie jostas un ko bija saņēmis dāvanā no Žaļasoža ciema vecākā, kad veiksmīgi bija beigusies kaulēšanās par pirmajām govīm. Par stiegru Rankstrails izmantoja pīto ādas siksniņu, kas viņa flautu bija padarījusi par lingu. Šī ādas saite viņam allaž atgādināja ģimeni un tās vēsturi, tā bija dārga piemiņa, taču citas auklas nebija, un viņš nolēma to ziedot, jo meitenes dienas pildīja tikai neizmērojams tukšums, — gan jau lingai atradīsies cita saite. Kad ādas pīne bija pārvērtusies par maza, apaļīgi izliekta oškoka loka stiegru, Rankstrails ņēmās drāzt divas bultas no riekstkoka zariem. Lai bultu smailes padarītu smagākas, viņš tām aplocīja apkārt divas vara monētiņas, tā upurējot divas trešdaļas no savām bagātībām, — vara ripiņas bija plānas, un tās nebija grūti salocīt konusā. Pirms tam gan viņš tās parādīja ziņkārības pārņemtajai meitenei, kura ieinteresēti uzklausīja arī visus viņa paskaidrojumus par naudu, par lietu vērtību, par to, kā jārēķina un viss prātīgi jāapdomā ikreiz, kad gribi kaut ko pirkt, jo nekad naudas nav pietiekami daudz un nemaz nevar nopirkt, piemēram, zirgu vai aptieķnieka gatavotās zāles, kas vajadzīgas, ja kāds, kuru mīli, saslimst.