Meitene pagriezās un kādu brīdi cieši vēroja Rankstrailu savām bezdibenīgi dziļajām zaļajām acīm.
— Elfi saka, ka jāšauj ar gara acīm un jāiztēlojas sevi par bultu, — viņa gandrīz čukstus atkārtoja.
Šī bija pirmā reize, kad Rankstrails dzirdēja viņas balsi.
Austras nākamais šāviens, tāpat kā visi pārējie, kas tam sekoja, bija izcili precīzi. Meitene spēja trāpīt atsevišķam zāles stiebram no trīsdesmit pēdu, bet magones ziedkausam — no sešdesmit pēdu attāluma. Absolūti nekļūdīgi viņa aprēķināja bultas virzienu un tās lidojumam nepieciešamo spēku. Viņa bija dzimusi strēlniece. Laime iedzirkstljās viņas acu zaļumā gluži kā mēness stars rīta debesīs. Rankstrails nodomāja, ka sajūsma būs vēl lielāka, kad viņa iemācīsies medīt.
Ar acs kaktiņu viņš samanīja vieglu kustību papardēs, deva zīmi meitenei, un viņa izšāva. Papardes nodrebēja un piepeši sastinga: viņa bija trāpījusi nelielam trusim! Rankstrails jūsmīgi izsaucās un sāka smieties. Bet Austra nobālēja. Viņa metās pie bultas ķertā truša un izmisušām, asaru pilnām acīm skatījās, kā tas nomirst. Rankstrails no visas sirds vēlējās, kaut Pekle pastāvētu un šai pašā mirklī atvērtos un viņu aprītu. Viņš taču jau iepriekš bija dzirdējis baumas par Tiesneša meitu: viņa esot dumja, viņa esot slima, viņa vienmēr esot noskumusi, viņa esot jukusi tāpat kā viņas māte, viņa atsakoties ēst to, kas iepriekš bijis dzīvs, — un kādai no baumām noteikti vajadzēja būt patiesai.
Austra lūdza, lai Rankstrails viņas vietā paceļ nogalēto dzīvnieciņu: viņa pati nevarēja nedz pieliekties, dubļos nesasmērējot brokāta svārku malu, nedz paņemt trusi rokās, nenotraipot ar asinīm samta tuniku. Rankstrails viņas lūgumu izpildīja un turēja nošauto radību savās milzīgajās plaukstās, bet Austra lēnītēm glāstīja tās kažoku — un, redzēdams, kā asaras piepilda meitenes acis, Kapteinis, kurš pats vēl bija gandrīz puika, nodomāja, ka pat šīs sāpes ir labākas par tukšumu, pat šīs ciešanas ir labākas par neko. Un tad viņš Austrai stāstīja par izsalkumu, par badu. Par to, kā bads iznīcina cilvēku ķermeņus, kā tie bada dēļ saslimst ar nedziedināmu klepu un kā bads ievaino garu, kas saraujas arvien sīkāks. Viņš stāstīja par to, kā bada dēļ bērni izaug kropli, bet reizēm dumji, un par to, kā bada dēļ dvēsele kļūst neauglīga, niecīga, nicināma un zemiska.
Bads nogalina dāsnumu, bads padara drosmi klibu.
— Mana kundze, uzklausiet mani. Nāve nav dzīves noliegums, tā ir tikai tās pašas medaļas otra puse. Skatieties, — viņš piebilda, izvilkdams no kabatas savu trešo un pēdējo monētiņu, lai labāk izskaidrotu šo domu, — visi mirst, lai atstātu vietu saviem bērniem, arī mēs abi nomirsim, lai dotu vietu saviem bērniem, un mēs to darīsim ar prieku, jo lepnums būt bērna tēvam vai mātei ir spēcīgāks par bailēm no nāves. Bez nāves dzīve būtu vien gluži veltīga bezjēdzīgu dienu virkne. Vienu nāve nozīmē citu dzīvību. Ūpis apēd peli, un gārnis ēd vardes, un, ja viņi tā nedarītu, peļu un varžu būtu pārāk daudz, tām vairs nebūtu ko ēst, un tās nosprāgtu badā, saindējot pasauli ar saviem tārpu pilnajiem līķiem. Re, ņemiet, — viņš teica, atdodams viņai vara grasi, savu pēdējo bagātību, — tā jums būs vieglāk atcerēties manus vārdus, un varbūt jūs spēsiet man piedot, ka manas vainas dēj nogalinājāt trusīti.
Meitene ilgi raudzījās uz viņu un tad pamāja.
— Es jūs lūdzu, kungs, paturiet šo dzīvnieciņu un atdodiet no manis kādam, kurš ir izsalcis, bet nevar savu izsalkumu remdēt. Kādam bērnam, ja tas ir iespējams. Es jums būtu ļoti pateicīga par šādu laipnību un jau iepriekš atvainojos par apgrūtinājumu, ko mans lūgums jums sagādās. Un, kungs, piedodiet manu bezkaunību. Vai jūs kādreiz esat nogalinājis?
Rankstrails saprata, ka viņi vairs nerunā par trušiem un gārņiem. Un godīgi atbildēja, ka savā mūžā ir nogalinājis cilvēkus: Melnos laupītājus no bandas, kas bija uzbrukusi ciemam maza ezeriņa krastos un to nopostījusi, vēl tos laupītājus, kas Sāļakmenē bija gribējuši sadedzināt dzīvus viņa ieroču biedrus, vēl divus, kas Dzeļakmenē bija uzbrukuši Lizentrailam, un tad vēl visus tos, kuriem bija stājies pretī cīņās par Kluiņakmeni.
— Jūs taču nekad nenogalinātu, ja nevajadzētu glābt dzīvību — jūsu vai kāda cita? Un nogalinātos jūs taču nekad neaizmirsīsiet? — pārliecinājās Austra.
Rankstrails nesaprata, vai šie vārdi ir secinājums, lūgums vai arī prasība pēc šāda solījuma. Viņš nekad agrāk nebija domājis par paša nogalinātajiem cilvēkiem.' Viņš atcerējās, kā Trakrails bija ierosinājis ņemt gūstekņus, un arī tagad šis priekšlikums viņam šķita bezjēdzīgs. Uzmācās neskaidra, nepatīkama sajūta — līdzīgi viņš bija juties tais reizēs, kad māte viņu pieķēra dubļos kaujamies ar citiem puikām, lai gan daudzkārt bija lūgusi to nedarīt.
Viņš pamāja.
Apsolīja.
Viņš nekad nenogalinās, ja nevajadzēs glābt savu vai kāda cita dzīvību, un nogalinātos nekad neaizmirsīs.
— Es jums to apsolu, kundze. Es jums to zvēru. Un zināt, es sapratu, ka šī ir pirmā reize manā mūžā, kad es kādam kaut ko apzvēru, — teica Rankstrails, ielikdams trusi savā tarbā. — Taču jūs apsoliet man, ka cīnīsieties, ja jums vajadzēs aizstāvēt savu dzīvību vai to cilvēku dzīvību, kurus jūs mīlat, — un apsoliet, ka cīnīsieties, lai uzvarētu. Tagad, ja jums, kundze, nav iebildumu, es jums, tāpat kā savai māsai Liesmai, iemācīšu cīnīties ar zobenu, lai jūs to prastu, ja kādreiz vajadzētu cīnīties par savu vai citu dzīvību.
Austra pamāja.
Sagādāt divus garus un izturīgus niedres posmus bija vieglāk nekā pagatavot loku, kuru Austra jau bija rūpīgi paslēpusi zem malkas šķūnīša dakstiņiem, kur tas bija droši pasargāts no lietus, nesasniedzams nevēlamiem skatieniem un rokām. Turpat zem dakstiņiem uzmanīgi paglabāta gulēja arī neliela lupatu bumbiņa.
— Arī šis ir noteikumu pārkāpums. Vai redzat tās? — viņa, kliedējot Rankstraila neizpratni, paskaidroja un īgni norādīja uz greznām, ar sudrabu un kristālu rotātām šūpolēm, kuras pašā dārza vidū bija iekārtas zirgkastaņas zaros. — Mans pienākums ir augām dienām tur šūpoties, lai es pēc iespējas vairāk līdzinātos senlaiku princešu attēliem mana tēva grāmatās, un netiek uzskatīts par vēlamu, lai man būtu kādas citas izpriecas.
Rankstrails viņai ierādīja galvenās pozas, izskaidroja, kā atvairīt cirtienus, un aprakstīja izplatītākos zobenu veidus: simetriskos, asimetriskos, taisnos, līkos, ar vienu un ar abām rokām turamos. Pirms viņi ķērās pie vingrināšanās, Austra jautāja, vai elfi kaut ko nav teikuši arī par zobeniem, un Rankstrailam vajadzēja brīdi apdomāties.
— Pēc viņu vārdiem, lai veiksmīgi atvairītu cirtienus, ir jāseko līdzi pretinieka acīm, jo ikviens instinktīvi raugās tieši uz to vietu, kur gatavojas trāpīt, un tas ir loģiski, bet, runājot par uzbrukumu, viņi ir teikuši, ka pašam sevi jāiztēlojas par zobenu, un šos vārdus gan es nesaprotu, — viņš atbildēja.
Viņi izmēģināja pirmās kustības, un Rankstrails pateicās visiem pekles iemītniekiem, ka zobenu vietā šoreiz ir stingri niedru posmi, jo citādi viņš būtu guvis vismaz duci ievainojumu, bet pašam viņam neizdevās trāpīt nevienu reizi. Par spīti smagajam brokāta un sudraba tērpam, kas savažoja kustības, meitene bija neiedomājami veikla un apdāvināta, un galvenais — viņa, acīm mirdzot kā vasaras gaismai starp kastaņu lapotnēm Kastaņaras mežos, smējās tā, ka Rankstrails piedeva viņas izveicību. Jaunais kareivis bija pārspēts loka šaušanā un sakauts zobenu cīņā, un viņa pašapziņa bija nedaudz ieskrambāta, taču tukšuma bezdibenis