Austras acis bija tik biedējošs, ka viņš, lai tikai varētu redzēt viņu smejamies atkal un atkal, bija ar mieru zaudēt ikvienas sacīkstēs, arī kokos kāpšanas mākslā un plakanu akmentiņu lecināšanā pa dīķa virsmu.
— Kundze, — viņš smejot teica, — ceni, ka jūs nekad nebūsiet mana pretiniece.
Meitene nesmējās. Viņa to gari uzlūkoja savām zaļajām acīm, kurās tagad kūsāja dzīvība.
— Es nedomāju, kungs, — viņa nopietni atbildēja, — ka mēs jelkad varētu būt pretinieki.
Rankstrails atbildēja, klusi paklanoties.
Divpadsmitā nodaļa
Saule bija uzkāpusi debesu visaugstākajā punktā, un bija pienācis pusdienu laiks. Rankstrails bija izsalcis. Viņam tarbā bija gabals melnas maizes un kāds nieks pupu, bet tagad, kad viņa trīs graši bija kļuvuši par Austras īpašumu, vajadzēja ātri aprēķināt pusdienu tiesu, lai nevajadzētu palikt pavisam bešā nākamajā dienā.
Viņš atkal apvilka bruņas un uzlika ķiveri, lai neviens viņu neredzētu pārkāpjam noteikumus, un ziņkāri vēroja gatavošanos Austras pusdienām. Aizelsušies atskrēja divi steidzīgi sulaiņi un sagatavoja galdu maltītei, pārsegdami to ar galdautu, kurā mijās izšuvumi un mežģīnes un kas atgādināja krāšņi ziedošu, apsnigušu dārzu. Sulaiņi sarindoja piecus mazus sudraba nazīšus pa labi no šķīvja, kas bija darināts no kristāla tāpat kā dzeramais kauss, bet kreisajā pusē viņi novietoja piecas dakšiņas — arī no sudraba. Aizdevēja mājās Rankstrails bija iemācījies lietot karoti, taču pat tur maizes un gaļas gabalus drīkstēja ņemt rokās. Austra Rankstrailam pačukstēja, ka parasti pie viņas pusdienu galda kalpojot divdesmit viens sulainis, bet šodien acīmredzot visi, izņemot šos divus, esot aizņemti svētku ceremonijā.
Kad beidzot viss bija sagatavots un Austra varēja apsēsties, sulaiņi pa vienam vien nesa šurp piecus šai maltītei paredzētos ēdienus, kurus, kā Rankstrails ievēroja, drīkstēja ēst tikai ar īpašajām mazajām dakšiņām un nazīšiem, ne mirkli neaizskarot tos ar rokām.
Uz galda stāvēja arī divi milzīgi zelta svečturi, katram no tiem bija četri zari, bet tajos — īstas īsta vaska sveces, baltas kā piens, un tās tika aizdedzinātas par spīti vasaras saules spilgtajai gaismai.
Abi sulaiņi rūpīgi un daiļrunīgi aprakstīja ikkatra ēdiena lieliskumu, un tie bija: brīnum plānas neliela kabacīša šķēles, ikviena — kā tika smalki paskaidrots — apslacīta ar četrām lāsēm aromatizētas eļļas, sīkos kubiņos sagriezts selerijas kāts ar bazilika lapiņu mērci, kaperu salātiņi, kas papildināti ar veselu olīvu, rozes ziedlapiņa ar kukurūzas pastas pildījumu un augļu deserts, proti, trīs vīnogas ar mellenēm. Arī mellenes bija trīs — pa vienai uz katras vīnogas.
Austra ēda pavisam lēnām: katru vīnogu viņa sagrieza daiviņās, katru melleni nomizoja, katru salātlapu sagraizīja vismaz reizes sešpadsmit un tikai tad cēla pie lūpām.
Kad Austras maltīte bija galā un galds novākts, Rankstrails atkal tuvojās. Viņš bija apjucis un joprojām nespēja noticēt redzētajam. Varēja pieņemt — patiess ir izplatītais apgalvojums, ka ļaunais liktenis tomēr prot pasmieties, un tāpēc smalkajās drānās tērpušies bagātnieku .bērni pārtiekot teju no plika gaisa vien, kurpretī utainās nabagu atvases nekad nesūdzoties par ēstgribas trūkumu, taču ar šādu izskaidrojumu bija par maz. Liesmai ar šiem pieciem smalkajiem ēdieniem nebūtu pieticis pat vieglam launagam.
— Vai tad nekā cita nebūs? — Rankstrails mulsi jautāja.
Meitene papurināja galvu.
— Vai tās bija pusdienas? — Rankstrails turpināja izprašņāt, jo varbūt šai namā ēdienreižu kārtība bija citāda nekā viņa mājās, un šīs bija tikai dienas vidus uzkodas.
Austra piekrītošipamāja.
— Un ko jums deva brokastīs? — Rankstrails neatlaidās.
— Tiek uzskatīts par labāku un saprātīgāku, ja es ieturos tikai vienu reizi dienā, lai pārlieku nenoslogotu gremošanas orgānus, — rāmi paskaidroja meitene. — Un ir vēl cits iemesls. Man vairākas reizes ir izskaidrojuši, ka manas acis izskatoties lielākas, ja es ēdot mazāk, un meitenēm esot sevišķi svarīgi, lai acis būtu pēc iespējas lielas, — viņa piebilda.
Rankstrails uzmanīgāk nopētīja lokus viņai ap acīm, kur āda izskatījās gandrīz caurspīdīga, un delnas, kuni kauliņi bija izspiedušies gluži kā putna kājelei. Greznais tērps un bagātīgi rotātā frizūra slēpa kalsnumu — tie novērsa uzmanību, maldināja skatienu, neļaujot tam nolaisties uz izspīlētajiem vaigu kauliem vai pirkstu locītavām. Rankstrails ar šausmām atcerējās neskaitāmos komplimentus, kas no rīta bija veltīti perlamutram līdzīgajai ādai un Austras smalkajam, graciozajam augumam. Iztulkojot šos vārdus parastā valodā, vajadzētu teikt, ka viņa ir bāla un izdēdējusi, jo parasti taču cilvēki ir sārti, nevis pērļaini balti, bet sieviešu un meiteņu rokām atšķirībā no spāru, odu un dievlūdzēju slaikajām kājiņām tomēr ir vajadzīgs kāds svars. Rankstrails neizpratnē sev jautāja, kas gan varētu būt tas noziedzīgais muļķis, kuram radusies doma meiteni badināt. Turklāt Rankstrailam šķita, ka bads, kas jācieš tur, kur patiešām valda sasodīts trūkums, ir daudz cienījamāks un mazāk pazemojošs par šādu knibināšanos ar bazilika lapiņām un melleņu miziņām, sēdot pie kristāla traukiem un zelta svečturiem. Vairs nebija šaubu, ka meiteni mērdē badā: viņa bija kā sažuvis, iekūņojies kukainis, kurš ieslodzīts samta, brokāta un sudraba čaulā un kuram nekad nepietiks spēku izplest spārnus.
Rankstrails nodomāja: ja viņš jautās, vai meitene ir izbadējusies un vai viņa vēlas maizi, tad noteikti saņems noraidošu atbildi. Tāpēc viņš nolēma atmest lieku pieklājību. Atbrīvojies no neciešamās ķiveres un bruņām, viņš gluži vienkārši izņēma no savas tarbas maizi, pārlauza to divās nevienādās daļās un lielāko ielika tieši Austrai rokās.
Klusībā viņš cerēja, ka Austrai pietiks prāta nevienam nestāstīt par šajā dienā piedzīvoto, jo citādi sods noteikti būs nopietnāks par dažiem pātagas cirtieniem.
Austra ilgi skatījās uz maizi, tad ilgi skatījās uz viņu un visbeidzot pateicās, viegli paklanoties. Rankstrails nolūkojās, kā viņa ēd, kāri iecirzdama zobus maizē un uzmanīdamās, lai nepazūd pat vissīkākā drupatiņa, — tā, kā parasti ēd nabaga ļaudis. Pēc tam viņi brālīgi sadalīja arī pupas, ko meitene vispirms ilgi pētīja, jo šīs noteikti bija pirmās, ko viņai gadījies redzēt. Rankstrails nosolījās: ja reiz satiks pils pavāru, tad ieteiks viņam pagatavot ar pētersīļa lapiņu aizdarītu pupu — tas būtu lielisks ēdiens, ar ko dažādot Austras mērdēšanu badā.
Kad maize un pupas bija apēstas, Rankstrails pavadīja meiteni uz dārza tālāko galu, kur bija neliels dīķis. Viņiem tuvojoties, spārnos slinki pacēlās gārnis, bet pāris mazu pīlīšu paslēpās starp zālēm un niedrēm, kas auga ūdenskrātuves krastā.
— Vai jūs protat akmenim likt lēkāt?
Austra papurināja galvu. Rankstrails sameklēja dažus plakanus oļus, atvēzējās, un tie cits pēc cita aizlēkāja pa dīķa virsmu. Pirmais palēcās četras reizes, otrais — trīs, bet trešais — piecas. Austra sajūsmināta noskatījās. Tad arī viņa sameklēja plakanu oli. Rankstrails gribēja viņai paskaidrot, kā to pareizi saņemt rokā, lai piešķirtu tam vajadzīgo virzienu un spēku, bet meitene viņu smaidot pārtrauca:
— Es jau pati sapratu! — viņa triumfējoši paziņoja. — Vajag tikai iztēloties, ka esi akmens!
Viņas olis palēcās piecpadsmit reižu, pēcpusdienas gaismā liekot iezaigoties piecpadsmit šļakatu vainagiem, kuru lāsītes nākamajā mirklī krita lejup, radot neskaitāmus koncentriskus apļus, kuru līnijas šķēla cita citu un pletās arvien plašākas. Austra iesmējās, bet, izdzirdusi pati savu smejošo balsi, tūdaļ pieklusa un satraukta palūkojās apkārt, aizspiedusi mutei priekšā plaukstu, kā vēlēdamās nodzēst smieklus kā nepiedodamu vaļību.