— Vai redzat šos? — Rankstrails jautāja, rādot dīķa ūdenī.
— Jā, kungs. Tie ir kurkuļi, — prātīgi atbildēja Austra. — Augot tie maina formu un pārveidojas par vardēm.
— Jā, taisnība, taču visi par vardēm nepārveidojas. Redziet, te to ir simtiem vai pat tūkstošiem. Ja visi izaugtu par vardēm, tad tās pārņemtu visu jūsu pili no virtuvēm līdz pašam jumtam. Lai arī kur jūs sēstos, jūs trāpītu virsū kādai vardei, un, ja jūs mēģinātu lasīt, no grāmatas lapām vajadzētu padzīt nost vardes, un smaga cīņa jūs gaidītu arī vakaros, kad jums nāktos izdzīt kādu bariņu varžu no savas gultas, lai tur pietiktu vietas arī jums pašai.
Austra otrreiz uzdrošinājās skaļi iesmieties un atkal piesedza muti ar plaukstām, taču viņas zaļās acis spulgoja kā gaismas lāsumi pameža puskrēslā. Arī kad viņa atguva ierasto nopietnību, mirdzums viņas skatienu nepameta.
Rankstrails nolaidās uz viena ceļa, lai viņa acis runājot būtu taisni pretī meitenes acīm.
— Tikai daži no šiem kurkuļiem kļūs par vardēm, — viņš skaidroja. — Pārējie ir barība. Gārņiem, pīlēm un visiem citiem, kam nav citāda ēdamā. Manā ģimenē mēs nedēļām ilgi esam pārtikuši no gliemežiem un vardēm. Tagad izvēlieties: vai nu es jums iemācīšu ēst trusi, parādīšu, kā to nodīrāt un kā iekurt uguni tā cepšanai, vai arī iemācīšu jums ķert kurkuļus un pagatavot tos uz saulē sakarsuša akmens, pat neiekurot uguni. Katrā ziņā es nelikšos mierā, iekams jūs nebūsiet apēdusi kaut ko, kas no jūs sejas padzītu to miroņkaulu bālumu.
Austras acīs parādījās šausmas, taču arī tagad to skatiens neaizklīda tukšumā, — tās joprojām bija mirdzošas un vērīgas.
— Kungs, atvainojiet, ka uzdrošinos jums iebilst,-taču es nevaru gribēt, lai manis dēļ mirst dzīvas būtnes, — viņa paskaidroja.
— Arī jūs esat dzīva, un jūsu dzīvība ir vairāk vērta par kurkuļiem. Vajag, lai jūsu kaulus segtu miesa un dzīslās plūstu asinis, un to vajag tūlīt. Tas, kurš neēd, nav spējīgs neko darīt un tikai ļauj, lai dzīve plūst pāri, līdz pienāk mirstamā stunda. Bads nozīmē mazdūšību, bet drošs prāts ir vērtīgāks par kāda kurkuļa un arī truša dzīvību. Bads ir ciešanas, netīras ciešanas, tādas ciešanas, par kurām ir jākaunas, bet, kad mūs pārņem kauns, neatliek vietas ne pašcieņai, ne drosmei. Kad esam izbadējušies, mēs pat nespējam domāt.
Rankstrails nemaz negaidīja Austras piekrišanu un ar savām milzīgajām plaukstām sasmalstīja kādu duci kurkuļu.
— Tagad es tos nospiedīšu un nogalināšu, — viņš brīdināja.
— Nē! — iekliedzās meitene. — Nē… lūdzu, tad jau labāk trusi! Tas jau ir miris.
— Labi, kundze, — smaidot piekrita Rankstrails.
Viņš palaida brīvībā kurkuļus. Izvilcis no tarbas trusi, viņš to nodīrāja un sagatavoja cepšanai no niedrēm sakurtā ugunskurā, ko aizdedzināja, vispirms parādījis Austrai uguns šķiļamos akmeņus un izskaidrojis to lietošanu. Iesmu Rankstrails neizdrāza, viņš lika lietā malumednieku paņēmienu: trusi vai kas nu kuru reizi cepams, ievieto zemē izkašņātā un ar akmeņiem izliktā bedrītē, bet uguni sakur tam virsū. Viņš Austrai izskaidroja, ka tādējādi cepetis jāgaida ilgāku laiku, nekā cepot to uz atklātas uguns, taču, ja tuvotos kāds nevēlams liecinieks, pietiktu nodzēst liesmas, un nekas vairs nebūtu redzams, turklāt arī smarža nebūtu jūtama. Trusis bija pavisam mazs: par laimi, ilgi to cept nevajadzēs. Pamalē bija parādījušies mākoņi, un debesis pamazām satumsa. Tālumā bija saklausāmi slāpēti svētku trokšņi: dziedāšana, aplausi, lautu un tauru skaņas. Ja sāktos lietus, svinības tiktu pārtrauktas.
— Vai atļausiet jums uzdot jautājumu, kungs? — nopietni palūdza Austra.
Rankstrails pamāja. Bija tik savādi un mulsinoši dzirdēt uzrunu kungs — iepriekš tā viņam bija veltīta tikai vienu reizi, un šķita, ka šis vārds uz viņu nekādi nav attiecināms, tomēr viņš kautrējās lūgt, lai meitene viņu uzrunā vārdā.
— Vai jūs varētu man paskaidrot, kas ir tīras ciešanas?
Rankstrails apņēmās, sarunājoties ar Austru, vairs neteikt visu, kas
pagadās uz mēles, jo katrs nevērīgi izmestais vārds varēja atgriezties atpakaļ kā jautājums, no kura uz muguras izspiežas auksti sviedri un pamats zem kājām zūd, kā stāvot plūstošās smiltīs.
— Tās ir ciešanas, kas nerada… tādas, kas neatņem… Es gribēju teikt: tās var būt arī briesmīgas sāpes, neizturamas sāpes, taču tādas, kas tev neatņem godu. Piemēram, kad nomirst māte: tu, cilvēks, jūties sliktāk par suni, viss šķietas zaudēts, muļķīgs un pavisam lieks, bet… Kad nomira mana māte, man bija ļoti slikti, ļoti, man sāpēja, bet… es zināju… jā, es zināju, ka viņa ir lepojusies ar mani, un arī es lepojos, ka viņa bijusi mana māte… un nebija nekā apkaunojoša… Tad, kad nav apkaunojuma, ciešanas ir tīras.
Rankstrails apklusa. Un klusībā vēlējās, kaut pekle viņu aprītu. Neko tādu taču nedrīkstēja teikt! Meitene nesen bija kļuvusi bārene.
— Kad nomirst māte, ciešanas ir tīras, — meitene atkārtoja, kā iekaldama prātā jaunu gudrību, kura izklausās pārlieku dīvaini. — Kungs, vai es varētu uzzināt, protams, ja tas jūs nesāpina un ja neesmu pārlieku nekautra, kā nomira-jūsu māte?
Tomēr nebija tik traki — šis bija viegli atbildams jautājums.
— Viņa saslima ar klepu, kuru nevar izārstēt. Tie, kam tas piemetas, spļauj asinis. Mēs izsaucām uz mājām aptieķnieku, un tas teica, ka vajagot viņai dot dzert beladonnas un rozmarīna uzlējumus un arī vistas virumu. Mēs pārdevām visu, ko varējām pārdot, un es medīju visu, ko vien varēju nomedīt, lai tikai mēs varētu atļauties tos beladonnas un rozmarīna uzlējumus un vistas virumus, taču māte tik un tā neatlaba, — skaidroja Rankstrails.
Meitenes skatiens bija dīvaini saspringts. Viņa uzmanīgi tvēra katru Rankstraila izrunāto vārdu. Tā nebija vienkārši ziņkārība. Šķita, ka viņa… it kā viņa gribētu uzzināt, kā parasti nomirst mātes.
— Piedodiet manu uzmācību, taču sakiet, ko jūs darījāt, kad jūsu māte nomira? — meitene turpināja izjautāt.
Rankstrailu arvien vairāk mulsināja tas, kādu virzienu uzņēmusi šī saruna.
— Nu… — viņš apjucis sāka, — kad viņa nomira, mēs visi raudājām…
— Jūs raudājāt? — jautāja Austra. — Vai to neviens neuzskatīja par nepiedienīgu uzvedību?
— Nē, — nedroši atbildēja Rankstrails. Vispār vīriešiem neklātos raudāt, taču viņš bija raudājis, un arī viņa tēvs raudāja, un tagad, to visu apdomājot, viņš secināja, ka būtu ar vislielāko patiku nositis ikvienu, kas viņa mātes bērēs iedomātos aizrādīt, ka viņam raudāt neklājas. — Nē, — viņš atbildēja jau pārliecinātāk, — raudāšana nav nekas nepiedienīgs.
Viņš nemūžam negribētu nevienam atzīties, ka ir raudājis, taču viena šādas atklātības reize neko ļaunu nenodarīs.
— Jā, arī es raudāju, — viņš turpināja. — Mēs visi raudājām un nekādi nevarējām beigt raudāt, un tad, kad mums bija pārāk sāpīgi, mēs apskāvāmies un raudājām apskāvušies. Un mans tēvs izgatavoja kapa plāksni, kurā iekala mātes vārdu. Es viņam parādīju, kādus burtus kalt, un vēl viņš iekala divus gulbjus, kas bija viņš pats un mana māte, un vēl trīs mazus gulbīšus, kas bijām es un mazākais brālis, un māsa. Mums patika.