Apvaldījis kārdinājumu pavēstīt, ka tā viņa dzīvē ir bijusi pirmā un pēdējā reize, kad viņš ir raudājis, Rankstrails apklusa. Šī bija gaužām dīvaina saruna, taču nez kādu iemeslu dēļ Austrai tā bija būtiski svarīga. Rankstrailam radās iespaids, ka viņš lej ūdeni uz vārga stādiņa, kuru teju pavisam nokaltējis sausums.
Trusis jau gandrīz bija izcepies.
— Un no kā nomira jūsu māte? — Rankstrails jautāja, no visas sirds cerēdams, ka nepastrādā kārtējo muļķību.
Tā tomēr izrādījās muļķība.
Meitenes skatiens atkal aizklīda neesamībā. Šķita, itin kā pekles ēna būtu pārslīdējusi viņas zaļajām acīm un notraukusi no tām it visas dzīvības zīmes. Viņa sāka arī vieglītēm trīcēt.
Nebija šaubu, ka nejēdzību jomā Rankstrails atkal ir pārspējis pats sevi. Viņš veltīja sev visļaunākos lāstus, taču bija veltīgi lūgties, lai zeme atveras un viņu aprij, jo tik un tā uz šādu brīnumu nebija ko cerēt. Viņš atkal nometās uz viena ceļa iepretī meitenei tā, lai abu acis būtu vienādā augstumā, un palika tupam, līdz Austra pamazām atgriezās no nekurienes un, lai arī ar pūlēm, tomēr atkal pievērsa skatienu viņam. Raudzīdamās Rankstraila sejā, viņa nomierinājās, un drebuļi pazuda. Viņa ilgi domīgi klusēja un tad teica:
— Laikam arī manai mātei bija kas līdzīgs klepum, tikai neviens neaicināja aptieķnieku.
Šīs ziņas bija ne vien neskaidras, bet arī biedējošas. Meitenei ne tikai bija aizliegts apraudāt savas mātes nāvi, jo tāda izturēšanās esot nenopietna un bezatbildīga, citiem vārdiem sakot, nepiedienīga, tieši tāpat kā ēšana ar pirkstiem vai vispār ēšana. Austra, neko nepasacīdama līdz galam, šādi viņam atklāja, ka viņas mātes nāvi kāds tīšuprāt vēlējies.
— Vai ir vēl kaut kas, ko par notikušo jūs man gribētu pastāstīt? — Rankstrails nopietni jautāja.
Rankstrails bija iemācījies būt piesardzīgs kaujas laukā un vietās, kur var gadīties ienaidnieka lamatas.
Pareizāk, viņš to bija iemācījies jau bērnībā, kad medīja mežsargiem pie paša deguna.
Viņš prata sajust briesmas, samanīt tās jau iepriekš, sajust kā īpašu smaržu vai gaisa novilnīšanu.
Arī tagad viņš nepārprotami sajuta briesmas. Viņš neskaidri nojauta, ka meitene grasās atklāt kādu tik atbaidošu noslēpumu, ka viņa dzīvība būs briesmās: šādu noslēpumu zinātāji uz pātagas cirtieniem nevar cerēt. Rankstrails mirs, tikko kāds sapratīs, ka viņam šis noslēpums ir zināms.
— Nē, — izvairīgi nočukstēja Austra, apdomājusi Rankstraila jautājumu tik ilgi, ka vairs nebija šaubu, ka atbilde nav patiesa. Bija kas tāds, ko viņa izmisīgi vēlējās atklāt, taču neatklās. Viņa bija varonīga meitene.
Gar niedrāju aizlavījās vecais runcis, un pīles pēkšķot pacēlās spārnos. Sacēlās vējš, iešalcās koku lapotnes, un dārzu atkal sasniedza svētku trokšņi.
— Trusis ir gatavs, — teica Rankstrails.
Šai brīdī sāka līt.
Trīspadsmitā nodaļa
Viņi patvērās zem darbarīku namiņa nojumes — šī ēka nepārprotami bija vecāka par citām stūrainajām un neglītajām būvēm, jo te vēl bija gan arkas, gan kolonnas, kuru dēļ krēslainais portiks nedaudz atgādināja apburtu mežu.
Paslēpušies no lietus, viņi ērti apsēdās uz kolonnu pamatnēm.
Rankstrails ķērās pie truša sagriešanas. Tad no tarbas izvilka sālnīcu — mazu raga kārbiņu, kas bija viena no viņa visvērtīgākajām mantām, īsts dārgums tāpat kā uguns šķiļamie akmeņi, un bez tādiem piederumiem ne soli nespertu neviens karavīrs vai mednieks, kas ir šī vārda cienīgs. Truša gaļas gabalus viņš salika uz lielām dadžu lapām, kas noderēja par šķīvjiem, un citu pēc cita apsālīja.
— Vai atļausiet uzdot jums vēl vienu jautājumu, kungs? — vaicāja Austra.
— Protams, kundze, — atbildēja Rankstrails, izmisīgi cerēdams, ka jautājums būs par atšķirībām starp loku un arbaletu vai arī par kurkuļu pārtapšanu pieaugušās vardēs.
— Netīras ciešanas ir tad, ja tas, kas mums sagādā sāpes, ir kaut kas, pie kā vainīgi esam mēs paši, vai ne? Netīras ciešanas ir tādas, ko esam izraisījuši mēs paši, kaut arī mums nemaz nav bijis tāda nodoma? Tīšām tas nav darīts, tomēr noticis kaut kas šausmīgs, vai tā?
— Jūs gribat teikt: tās reizes, kad netīšām esat nosmērējusi drēbes vai ļāvusi bizēm izsprukt no tā… nu, no tā tīkliņa vai kā nu to sauc… Vai jūs salauzāt šūpoles? — jautāja Rankstrails, savilkdams seju labvēlīgā smaidiņā kā saprotošs pieaugušais, kas grib nomierināt meitenīti, kura jūtas vainīga par nez kādām bērnišķīgām blēņām. — Tā jau var gadīties katram!
— Nē, kungs, es domāju atbildību par cilvēka nāvi tad, kad mūsu vainas dēļ kāds ir nogalināts.
Smaids Rankstraila sejā sadrupa. Atkal šķita, ka zem kājām ir plūstošas smiltis. Viņš domāja ilgi, līdz uzdrošinājās atbildēt.
— Reiz Augstklintē es kādu nepieredzējušu kareivi aizsūtīju izlūkos. Biju pārliecināts, ka nekādu briesmu nav. Taču viņu sagūstīja, un es dzirdēju, kā viņš kliedza, kad viņu galināja nost. Es pats viņu nenogalināju, un nav zināms, vai pieredzējušam kareivim būtu klājies labāk. Šī puiša nāve palīdzēja izglābt no slazdiem visu pārējo nodaļu, pavisam četrdesmit divus vīrus. To visu es zinu, taču tik un tā vakaros, kad laižos miegā, es atkal dzirdu tos kliedzienus. Domāju, ka tāsjr netīras ciešanas. Kas ir cilvēks, par kura nāvi jūs jūtaties atbildīga, kundze?
— Sardzes priekšnieks, — nočukstēja Austra.
— Kā gan jūs izraisījāt viņa nāvi?
Austra vairākas reizes krampjaini norija siekalas. Viņas zaļās acis pieplūda asarām, taču skatiens nepazuda nekurienē.
— Viņa sieva bija atnākusi apliecināt man cieņu. Viņai ap kaklu bija zelta ķēdīte. Patiesībā tā pat nebija īpaši skaista, bet es redzēju, ka viņai tā ir ļoti dārga. Pati nemanīdama, viņa ik pa laikam kaklarotai pieskārās. Es sapratu, cik viņai tā rota ir svarīga un cik ļoti viņa vēlas, lai es to ievērotu, vai saprotat? Parasti visas dāmas, kuras ierodas ar mani sasveicināties, ir ļoti satrauktas, ikviena viņu kustība pauž nemieru un vēlēšanos, kaut es pamanītu viņu tērpus, labākos, kas viņām pieder un kas bieži vien darināti mēnešiem ilgi un prasījuši īstus upurus. Taču šī sieviete izturējās citādi. Viņa ļoti gribēja, lai es pamanu tieši kaklarotu. Vai saprotat? — jautāja Austra.
— Protams, — meloja Rankstrails.
— Tāpēc es viņai teicu, ka viņas kaklarota ir ļoti skaista, un viņa, to dzirdot, bija tik laimīga! Viņa man pastāstīja, ka tai dienā, kad viņa izgājusi pie vīra, šo ķēdīti viņai uzdāvinājuši vecāki. Savukārt vīrs atzīmējis katra bērna piedzimšanu, dāvinot viņai pa zīles formas piekariņam. Es vēlreiz teicu, ka rota man šķiet brīnišķīga, un tā bija taisnība — ķēdīte ar piekariņiem viņai izskatījās brīnišķīgi. Viņai, saprotat? — jautāja Austra, un viņas acis bija šausmu un asaru pilnas, un tagad gan skatiens aizklīda neesamībā. Rankstrails pat uzdrīkstējās meitenei pieskarties: viņš to saņēma aiz apakšdelma un vieglītēm sapurināja, atsaukdams īstenībā.
— Stāstiet tālāk, — viņš klusi teica. —Ja gribat, raudiet, bet stāstiet tālāk.
Austra paslēpa seju plaukstās un iešņukstējās. Viņas tikko dzirdamās elsas saplūda ar lietus šalkām un pakšķiem, tam blīvi lāsojot ziedošajā dārzā, zīmējot neskaitāmus aplīšus uz nelielā dīķa virsmas un saceļot milzumu burbuļu. Rankstrails noraizējies raudzījās lietū: tas tūdaļ darīs galu svinībām, un kuru katru brīdi šurp atsteigsies vesels bars galma dāmu, pāžu un sulaiņu, kas ieraudzīs Austras saraudāto seju un metīsies meitenei virsū ar pārmetumiem.