— Ja atļausiet, kurigs, man būtu vēl viens jautājums, — Austra piebilda. — Redziet, ir kāda lieta, un es zinu, ka nevarēšu no tās izvairīties. Vienmēr esmu zinājusi, ka man tas būs jādara, un es nekad neuzdrošinātos domāt, ka varētu to nedarīt… taču, kad mani vairs nemāc ne izsalkums, ne vaina, ne bailes, tad gluži iespējama man šķiet neprātīga drosme vairs nevēlēties to darīt…
— Es jūs klausos, kundze, — atbildēja Rankstrails. Un atkal pavisam skaidri sajuta briesmas. Jau atkal viņš savu dzīvību ielika desmitgadīgas meitenes rokās.
— Ne jau tagad, protams, bet pēc astoņiem gadiem, kad sasniegšu pilngadību, man būs jāsalaulājas ar vīru… kuru… kā lai to pasaka…
— Kuru jūs negribat.
— Kuru es negribu.
— Nu, tas ir pavisam viegli atrisināms. Jums ir trīs iespējas: vai nu jūs pārliecināt šo vīrieti apprecēt kādu citu…
— Neiespējami, — noskaldīja Austra.
— Neiespējami? Itin nekādi?
— Redzat, viņš ir… ir tā, itin kā viņš būtu… vispār viņu varētu uzskatīt par ķēniņu, un viņš pats apgalvo, ka esot visvarenākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis uz zemes, — mīlošs miera laikā un briesmīgs karā, diženumā salīdzināms vienīgi pats ar sevi. Teiksim, ka viņš nevar precēt meiteni, kas būtu mazāk skaista par viņa pirmo sievu, kura bija grāfistes visdaiļākā līgava, un tās aprakstam atbilstu vienīgi es.
— Kundze, es negribu nevienu apvainot, taču man tās šķiet pilnīgas muļķības. Ja nu jums izsitīsies augoņi? Ja pakritīsiet un salauzīsiet degunu? Ja jūsu topošais līgavainis vēlāk ieraudzīs savu līgavu ar augoņu nosētu seju un greizu degunu, un šī meitene vēl piedevām jautri ķiķinās brīžos, kad viņu māks skumjas, varbūt tad viņam tā nemaz vairs neliksies tik daiļa? Pie augoņiem var tikt pavisam viegli, arī degunu var salauzt, un jūs vairs nebūsiet grāfistes visdaiļākā meitene! Redziet, kundze, viegli var noteikt, kurš visātrāk skrien, tāpat var izmērīt, kurš ir visgarākais un kurš — visīsākais. Izmērāms ir pat tas, kurš ir spējīgs apēst visvairāk desiņu: visi pasaules badmiras ar vislielāko prieku piedalītos šādās sacīkstēs. Taču nav iespējams noteikt, kura ir visskaistākā. Tādas vienas visskaistākās nemaz nav. Katrs vīrietis sirdī ir ieslēdzis tās sievietes seju, kura viņam ir visskaistākā, tāpat kā ikviena sieviete labi zina, kādu vīrieti mīl, pat ja bende to ir padarījis klibu vai karš — kroplu. Zināt, kundze, man vienmēr ļoti skaista ir šķitusi mana māte, kaut arī viņai sejā bija apdeguma rēta.
— Un jūsu tēvs mīlēja jūsu māti?
— Protams, kundze, no visas sirds un dvēseles.
— Kā jūsu māte to rētu ieguva?
— Es īsti nezinu, viņai bija sāpīgi par to runāt. Zinu tikai, ka tas noticis vēl pirms manas dzimšanas.
— Kā jūsu māti sauca? Un, kungs, tikai nupat es sapratu, ka vēl nezinu arī jūsu vārdu.
Jaunie, baiļu māktie aristokrāti, kuri bija pierunājuši Rankstrailu šim darbam, bija devuši viņam neskaitāmus padomus, bet visstingrāk un draudīgāk daudzas reizes tika atkārtots piekodinājums turēt muti ciet un neizpaust savu vārdu — taču tagad visu briesmu robeža bija pārkāpta tiktāl, ka dižcilšu draudi šķita smieklīgi.
— Mani sauc Rankstrails, bet mana māte bija Aharthraila. Mūsu pusē ir pieņemts dot tādus vārdus. Domāju, ka tie neko nenozīmē, tie ir tikai skaņu virknējumi.
— Ikvienam vārdam ir nozīme, Kaptein, pat ja mums šī nozīme nav zināma. Senelfu valodā par Aharthrailu sauca pēdējo zvaigzni, to, kura rītos spīd visilgāk un izved pasauli no tumsas, lai atdotu austras stariem. Esmu pārliecināta, ka senatnē nozīme bijusi arī jūsu vārdam, no senelfu valodas to varētu tulkot kā žēlastības skartais. Bet manu māti sauca Transkilija, kas senatnē nozīmēja tā, kura dzīvo mežos, un šis vārds bija ļoti izplatīts starp el… es gribēju teikt… starp ļaudīm, kas mīl mežus. Man ļoti pietrūkst manas mātes, kungs. Man viņas šausmīgi pietrūkst katru brīdi. Viņas nāve ir absolūtas sāpes. Šī ir pirmā reize, kad es to saku. Mums jau gadiem ilgi vairs nebija atļauts vienai otru apskaut, bet mēs vismaz drīkstējām sarunāties. Man tik ļoti pietrūkst manas mātes, un es neprecēšos ar… ar to, kuru man būtu jāprec. Es nevaru jums to izskaidrot, taču runa nav tikai par skaistumu. Viņam vajag… Viņš grib apprecēt kādu, kam būtu manas asinis… kā lai to paskaidro… Kādu, kam būtu tās pašas asinis, kas viņa pirmajai sievai.
— Vēl ir otra iespēja: jūs varat viņu nogalināt.
Meitenes acis piepildīja šausmas.
— Kungs! — viņa izdvesa. — Kungs! — viņa atkārtoja. — Kā jūs varat… kaut vai tikai iedomāties… pat šī doma… Kungs, atvainojiet, taču jūs pats neapjēdzat, ko tikko pateicāt… nekas tāds nav iespējams pat domās.
— Nav iespējams pat domās? Tiešām? Žēl gan, — nežēlīgi atcirta Kapteinis. Jau tāpat bālā princeses seja nobālēja vēl vairāk, taču viņš nelikās par to ne zinis. — Vīrietis, kas uzspiež precības sievietei, kura viņu negrib, vīrietis, kas stiepj savas rokas pēc sievietes, kura viņu atraida, — tāds vīrietis ir pelnījis nāvi. Nedariet .neko, lai šo nāvi izraisītu, ja jau šāda rīcība varētu kaitēt jūsu dvēselei, taču vienmēr atcerieties, ka šis vīrietis, lai arī kas viņš būtu, ir pelnījis nāvi.
— Kungs, neviens nevar būt pelnījis nāvi.
— Tad vismaz veltiet viņam savu nicinājumu! Labi, jums ir atlikusi tikai trešā iespēja: bēgšana.
Meitene pacēla rokas un norādīja uz augstajiem mūriem, kas ieskāva dārzu.
— Bēgt? Bēgt? Bet kā?
— Tas nemaz nebūtu tik grūti. Lai neradītu aizdomas, jums gadu pēc gada jāizliekas, ka piekrītat šīm laulībām. Pašās beigās neilgi pirms precībām jums jāpalūdz kāzu dāvana un jāpaziņo, ka neprecēsieties, iekams nebūsiet to saņēmusi.
— Taču, ja es izlikšos, ka gribu precēties, nebūs loģiski, ja piepeši nezin ko pieprasīšu kā balvu par precībām, kuras pati šķietami vēlos.
— Patiešām, kundze. Šī prasība nemaz nedrīkst būt loģiska. Jums jārada iespaids, ka tas ir untums, nepārvarama iegriba. Jūs neprecēsieties, ja no sava līgavaiņa nesaņemsiet mīlestības pierādījumus, bet mīlestību viņš varēs pierādīt tikai un vienīgi ar dāvanām.
— Un kādas dāvanas man vajadzētu prasīt?
— Vispirms pieprasiet zirgu: ātru kā vējš un nenogurdināmu kā dusmas. Visātrāko zirgu visā valstī. Zirgu skrējiena ātrums ir izmērāms, tāpēc noteikti atrodams kāds zirgs, kurš ir ātrāks par visiem citiem. Tam, kurš nolēmis bēgt, ir noderīgi tikt pie vislabākā zirga. Tas, protams, negarantē uzvaru, tomēr vairo izredzes uz veiksmīgu iznākumu.
— Manuprāt, saprātīgs padoms. Un tālāk?
— Pieprasiet visabsurdāko tērpu, kādu vien varat iedomāties. Kaut ko tādu, kā izgatavošanai būtu nepieciešams daudz naudas, laika un spēku. Un, kamēr visi būs aizņemti ar tērpa darināšanu, jūs sagatavojieties bēgšanai.
Austra domīgi pamāja.
— Prasiet kaut ko, kas būtu miglas vai tumsas krāsā, kaut ko, kas izskatītos kā dūmi vai nakts, prasiet tērpu, kas reizē būtu sievišķīgs un vīrišķīgs… galvenais, kaut ko sarežģītu, lai varētu novilcināt laiku, bet vienlaikus tādu, kas jums noderētu un palīdzētu kļūt nepamanāmai bēgšanas laikā.
Austra pasmaidīja un pārliecināti pamāja. Viņa ar to tikšot galā.