— Ziniet, kungs, pirms manu māti… tas ir, es gribēju teikt, pirms mana māte nomira, viņa vēl paguva man pateikt, ka visu savu mīlestību atdod ne tikai man, bet arī tam, kurš spēs man parādīt ceļu… ceļu uz…
Viņa aprāvās, iegrimusi domās, bet vienlaikus līksma, gandrīz eiforijas pārņemta. Tad viņas sejā atkal pavīdēja satrauktas bažas. Viņa uzlūkoja Rankstrailu.
— Man ir vēl viens jautājums, kungs, bet šis patiešām būs pēdējais. Vai jūs savā sirdī jau esat ieslēdzis kādas dāmas seju?
— Manā sirdī ieslēgta ir tikai manas mātes seja, — nešaubīdamies atbildēja Kapteinis.
Austra sāka smieties. Šoreiz viņa vairs necēla plaukstas pie lūpām un nebaidījās.
Lietus pamazām pierima, vien pilieni pakšķēja no caurcaurēm izmērcētajām koku lapotnēm. Viņpus sienas arvien vairāk tuvojās balsis un trokšņi, kas nepārprotami liecināja, ka galminieku spiets tūdaļ atgriezīsies.
Rankstrails un Austra piecēlās, lai atgrieztos pie šūpolēm, un tikai tagad pamanīja, ka visapkārt darbarīku namiņam lietus ūdeņi izveidojuši dubļu tērci.
— Viņi nedrīkst zināt, ka esmu bijusi šeit, — stingri noteica meitene.
Vispirms Rankstrails gribēja viņu paņemt rokās un pārnest pāri peļķei, kā būtu nesis Liesmu, tomēr tā rīkoties viņš neuzdrošinājās. Viņš novilka savu brūngano kreklu un paklāja to dubļos, lai Austra varētu tiem pārbrist, nesasmērējot kājas. Tūdaļ pēc tam viņš kreklu uzrāva atpakaļ mugurā, bet tam pāri aplika bruņas. Pagriezies pret meiteni, viņš ieraudzīja, ka tā piespiedusi roku pie mutes un iepletusi acis.
— Kungs, kurš jums to nodarīja? — viņa jautāja.
Rankstrails saprata.
— Tas nav nekas, — viņš teica. — Kad biju puika un gāju malumedībās, mani vienreiz pieķēra un nopēra.
Viņš pastāstīja Austrai arī to, kā šo pātagas cirtienu pēdas slēpis no visiem, kā krekls piekaltis neviena neapkoptajām brūcēm un kā viņš gaidījis, līdz tās pašas pārstās sāpēt, jo kauns bijis tik liels, ka viņš neko nestāstījis un palīdzību nelūdzis pat savai māsai Liesmai. Austra bija pirmā, kura ieraudzījusi šīs rētas un jūt viņam līdzi.
— Nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš piebilda, melodams, lai mierinātu meiteni, kuras acis bija pieriesušās asarām.
Trokšņi tuvojās.
Vārti atvērās.
Rankstrails atcerejas, ka meitenei rokas palikusi viņa krekla piedurkne, taču, par laimi, Austra jau bija paguvusi to noslēpt.
Beidzot Austru atkal ielenca viss galmadāmu un kompanjoņu pulks, un jau atkal cits pēc cita skanēja cildinājumi viņas skaistumam un skaļas žēlabas un pārmetumi par to, cik briesmīgā stāvoklī esot viņas tērps. Droši vien par spīti viņu abu pūliņiem šī garā diena uz brokāta un samta bija atstājusi pēdas, kas bija par sīku viņu acīm, taču jo viegli atrodamas galmadāmu pētīgajiem un nepielūdzamajiem skatieniem.
Rankstrails devās prom ar truša cepeša atliekām tarbā — viņš devās prom nokārtu galvu, un viņu nospieda neskaidras, taču ļoti nepatīkamas sajūtas, kuras pilnīgi noteikti nebija izskaidrojamas tikai ar neciešamā bruņutērpa žņaugiem. Viņš bija zaudējis visu savu bagātību — trīs grašus, un tagad viņam vismaz pusotru dienu būs jāiztiek bez ēšanas, taču arī tas nebija nomāktības iemesls. Pie vainas nebija ne vēlēšanās lauzt solījumu un pašam notiesāt truša cepeti, nedz arī mokošās pūles, ko prasīja pretošanās šim kārdinājumam.
Pagāja labs laika sprīdis, iekams viņš atrada nosaukumu nelāgajām izjūtām. Beidzot, atdodams Austras medījumu noskrandušu puiku bariņam, viņš bija piešķīris tām skaidras domas aprises.
Savādā un neizprotamā kārtā šķita, ka viņš patlaban pārkāpj ikvienas armija karotāja pirmo goda likumu.
Nekad nepamest biedru.
Nekad nevienu neatstāt ienaidnieka varā.
Četrpadsmitā nodaļa
Svinības bija beigušās jau pirms deviņām dienām. Nekas nenotika. Laiks lēni vilkās. Dienu pēc dienas ieradās bēgļi no Labvējes, no pašām Zināmo zemju robežām. Tiem vairs nebija vārdu, lai izstāstītu visas.šausmas, tiem vairs nebija asaru. Daligaras pilsēta nevienu neuzņēma.
Bēgļi bija sievietes un bērni. Vīrieši bija palikuši dzimtajos ciemos, lai mēģinātu aizstāvēt savas mājas, laidarus, tīrumus un dārzus, kur paaudžu paaudzes bija lējušas sviedrus.
Vīrieši tur bija palikuši un sagaidījuši nāvi.
Tagad sievietes un bērni bija apmetušies pie pilsētas mūriem.
Sievietes sēdēja ap ugunskuru un cita pēc citas cēlās kājās, lai piesauktu zaudēto bērnu un vīriešu vārdus; cita pēc citas tās atcerējās savas mājas un agrāko dzīvi un sauca vārdā savus lopus, ko ienaidnieki bija nokāvuši, lai apēstu Vai vienkārši aiz tīras ļaunprātības, jo zemniekiem tak lopiņi ir gandrīz kā ģimenes locekļi, — tie ir pēdējais šķērslis, kas postam, badam un vientulībai neļauj kļūt pārākiem par visu.
Pēc sievietēm mnāja bērni, tie, kuri prata runāt. Cits pēc cita tie atcerējās tēvus, vectēvus, brāļus, dzīvnieku mazuļus, ar kuriem reiz rotaļājušies, un savas spēļlietas, jo ikvienam bērnam ir kāda spēļlieta, kam dots īpašs vārds, — pat ja tā ir tikai kokgabals vai akmens.
Tā sāpju aplis ap ugunskuru noslēdzās un sākās atkal no jauna.
Rankstrails un Lizentrails gāja medībās. Tas nebija atļauts, kas savukārt nozīmēja, ka par medīšanu bija paredzēti visdažādākie sodi un mocības, taču jaunais vieglās infantērijas Kapteinis jau bija izpelnījies slavu kā vīrs ar smagu raksturu, un neviens negribēja ar viņu lieki strīdēties. Atgriežoties pilsētā, viņš un Lizentrails gandrīz visu medījumu atdeva pie ugunskuriem sēdošajām sievietēm, un reizēm arī viņi paši palika un klausījās to stāstos, kas savā ziņā līdzinājās daudziem citiem, — tie bija stāsti par sitieniem, kliedzieniem un uguns liesmām naktī.
Kapteinis zvērēja, ka viņus apturēs.
Zvērēja, ka viņus apturēs, bet pēc tam vajās līdz pašai pasaules malai.
Viņš izkaus orkus, nogalinās tos visus kā vienu, nonāvēs līdz pašam pēdīgajam, kurš lūgs žēlastību, bet to nesaņems.
Kopā ar pārējiem algotņiem Rankstrailu izsauca uz Augšpagalmu, kas atradās netālu no Tiesneša pils. Pusducis vieglās infantērijas rotu bija pilnībā nokomplektētas: nu tajās kopumā bija ap piecsimt vīru. Lai arī Rankstraila rotā un tās četrās nodaļās būtu pareizais kareivju skaits — aptuveni simt vīru —, tajā bija iekļauti jauniņie. Protams, šie puiši bija stājušies dienestā algas dēļ, taču daudzi nāca no ģimenēm, kas bija devušās bēgļu gaitās no Piemales, un viņi patiešām gribēja cīnīties ar orkiem. Sanākuši Augšpagalmā, algotņi gan stāvēja, gan sēdēja zemē un uz šaurajām akmens kāpnēm, kas, efeju apvītas, stiepās augšup uz mūriem.
Tepat bija arī pulks bmņinieku brīnišķīgos zirgos. Vienam tas bija melns gluži kā kraukļa spārns. Rankstrails nodomāja: ja viņam reiz būtu zirgs, viņš gribētu tieši tādu. Viņš uzmanīgāk aplūkoja meļņa saimnieku un bija gandrīz pārliecināts, ka to pazīst: bruņinieka sejsegs bija nolaists, tomēr Rankstrailam šķita, ka tas ir tas pats vīrs, no kura nagiem viņš izglāba Lizentrailu un tā piecus zobus. Atmiņā bija palicis arī bruņinieka vārds: Arniols. Tieši šis bruņinieks uzsāka runu un pavēstīja, ka pēc desmit dienām visiem būšot jādodas ceļā. Taču viņš negribot, lai šīs desmit dienas algotņi ar savu klātbūtni apgāna pilsētas ielas un ar savu elpu piesmirdina tās gaisu. Algotņiem esot klusi jāsēž ierādītajos staļļos, bet pirmo, kurš uzdrošināšoties vazāties apkārt, viņš nekavējoties nogādāšot pie bendes, kas noteikti mācēšot izskaidrot, kā pildāmas augstāk stāvošo pavēles. Bet pēc desmit dienām visi došoties uz Zināmo zemju robežām. Vispirms vajadzēšot šķērsot Silāriju, laimīgo zemi, kur Dogonas upes nimfas satiekas ar Silāra ezera nimfām; pēc tam algotņiem būšot gods soļot cauri brīnišķīgajam Zelta mežu novadam, un visbeidzot viņi sasniegšot Šķelto kalnu, Ļaunvējes plakankalni un Labvējes līdzenumu. Tur viņi varēšot parādīt un pierādīt, vai maz ir ko vērti.